Slepenība Kunga vārdā
KAD 1995. gada martā Japānā, Tokijas metro, tika sarīkots indīgas gāzes uzbrukums, 12 cilvēki gāja bojā un tūkstošiem cilvēku saslima, bet šis notikums palīdzēja atklāt kādu noslēpumu. Reliģiska sekta, kas pazīstama ar nosaukumu Oum Sinrikjo (Augstākā patiesība), bija slepeni izveidojusi zarīna komponentu arsenālu, lai to liktu lietā, tiecoties pēc noslēpumainiem mērķiem.
Pēc mēneša bumbas sprādziens satricināja federālās valdības ēku Oklahomasitijā (ASV) un nogalināja 167 cilvēkus. Pierādījumi, šķiet, vedināja uz domām, ka šim uzbrukumam ir kaut kāda saistība ar notikumu, kas bija norisinājies tieši divus gadus iepriekš, kad valdība bija apturējusi ”Dāvida dzimtas” kulta darbību Veiko, Teksasas štatā. Toreiz bija gājuši bojā ap 80 kulta piekritēju. Turklāt bumbas sprādziena dēļ nāca gaismā fakts, kas lielākajai daļai cilvēku līdz tam bija noslēpums: izrādījās, ka Amerikas Savienotajās Valstīs šobrīd darbojas desmitiem paramilitāristisku grupējumu un vismaz daži no tiem tiek turēti aizdomās par slepeniem pretvalstiskiem plāniem.
Pēc kāda laika, kad 1995. gads jau tuvojās beigām, Francijā netālu no Grenobles mežainā apvidū tika atrasti 16 apdeguši cilvēku līķi. Šie cilvēki bija piederējuši pie Saules Tempļa ordeņa, nelielas reliģiskas grupas, par kuru 1994. gada oktobrī daudz tika runāts Šveices un Kanādas masu informācijas līdzekļos, kad 53 šī kulta piekritēji bija vai nu izdarījuši pašnāvību, vai nogalināti. Tomēr pat pēc šīs traģēdijas sekta bija turpinājusi darboties. Tās motīvi un nolūki līdz pat šai dienai ir noslēpumā tīti.
Reliģiskās slepenības bīstamība
Ņemot vērā tādus notikumus, nav nekāds brīnums, ka daudzi ar aizdomām raugās uz reliģiskām grupām. Protams, neviens nevēlas atbalstīt slepenu organizāciju — vienalga, vai tā ir reliģiska vai ne —, kas ļaunprātīgi izmanto viņa uzticību un liek viņam tiekties pēc mērķiem, kurus viņš nemaz neatzīst. Bet ko var darīt, lai izvairītos no slazdiem un neiesaistītos aizdomīgās slepenās apvienībās?
Ikviens, kas domā par pievienošanos kādai slepenai apvienībai, noteikti rīkotos gudri, vispirms noskaidrodams tās īstos mērķus. Nedrīkst pakļauties draugu vai paziņu spiedienam — lēmumiem jābūt balstītiem nevis uz emocijām, bet uz faktiem. Atcerieties: lai kādas būtu sekas, visticamāk, tās būs jāpiedzīvo šim cilvēkam pašam — un nevis kādam citam.
Bībeles principu ievērošana ir visdrošākais paņēmiens, kā pasargāt sevi no saistības ar bīstamām grupām, kurām ir netīri nolūki. (Jesajas 30:21.) Ievērot šos principus nozīmē, piemēram, saglabāt politisku neitralitāti, paust mīlestību pret citiem, pat pret ienaidniekiem, izvairīties no ’miesas darbiem’ un attīstīt Dieva gara augļus. Turklāt patiesi kristieši nedrīkst piederēt pie pasaules, tāpat kā Jēzus nepiederēja pie tās, un, ja cilvēks dzīvo saskaņā ar šo norādījumu, viņš nekādā ziņā neiesaistīsies pasaulīgās slepenās apvienībās. (Galatiešiem 5:19—23; Jāņa 17:14, 16; 18:36; Romiešiem 12:17—21; Jēkaba 4:4.)
Jehovas liecinieki ir cītīgi Bībeles studētāji, kam ir ļoti nopietna attieksme pret savu ticību un kas neslēpjoties cenšas dzīvot saskaņā ar to. Visā pasaulē viņi ir labi pazīstami kā reliģiska grupa, kas ”meklē mieru un dzenas pēc tā”. (1. Pētera 3:11.) Viņu izdotajā grāmatā Jehovah’s Witnesses—Proclaimers of God’s Kingdom (Jehovas liecinieki — Dieva Ķēniņvalsts sludinātāji) pamatoti ir teikts: ”Jehovas liecinieki nekādā ziņā nav slepena apvienība. Viņu uzskati, kas balstīti uz Bībeli, ir pilnībā paskaidroti visiem pieejamās publikācijās. Turklāt viņi īpaši cenšas uzaicināt cilvēkus uz sapulcēm, lai tie paši varētu redzēt un dzirdēt, kas tajās notiek.”
Patiesa reliģija nekādā gadījumā nav slepena. Tiem, kas pielūdz patieso Dievu, ir doti norādījumi neslēpt, kas viņi ir un kāds ir viņu, Jehovas liecinieku, mērķis. Agrīnie Jēzus mācekļi piepildīja Jeruzalemi ar savu mācību. Viņi atklāti pauda savus uzskatus un neslēpa savu darbību. Mūsdienās to pašu var teikt par Jehovas lieciniekiem. Saprotams, ja kāds diktatorisks režīms netaisnīgi ierobežo pielūgsmes brīvību, kristiešiem piesardzīgi un drosmīgi jāturpina darboties, paklausot ”Dievam vairāk.. nekā cilvēkiem”, — šāda piespiedu situācija reizēm izveidojas viņu bezbailīgās publiskās sludināšanas dēļ. (Apustuļu darbi 5:27—29; 8:1; 12:1—14; Mateja 10:16, 26, 27.)
Ja jums kādreiz ir nākusi prātā doma, ka Jehovas liecinieki varētu būt kāds slepens kults vai sekta, visticamāk, jums tā ir šķitis tāpēc, ka jūs par viņiem pārāk maz zināt. Acīmredzot līdzīgā situācijā bija arī daudzi cilvēki, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā.
Apustuļu darbu 28. nodaļā ir stāstīts, kā apustulis Pāvils Romā tikās ar ’jūdu priekšniekiem’. Tie viņam teica: ”Mēs labprāt gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā, jo par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas.” (Apustuļu darbi 28:16—22.) Atbildot Pāvils ”tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību”, un dažus ”viņa vārdi pārliecināja”. (Apustuļu darbi 28:23, 24.) Nav šaubu — šie cilvēki guva lielu labumu no tā, ka viņi bija uzzinājuši precīzus faktus par patieso kristietību.
Jehovas liecinieki, kas veltījuši savu dzīvi, lai atklāti kalpotu Dievam, ar prieku izstāstīs vienkāršos faktus par savu darbību un uzskatiem ikvienam, kas vēlas tos uzzināt. Kāpēc gan jums pašam neizpētīt šo jautājumu, lai iegūtu patiesu informāciju par viņu ticību?
[Attēls 6. lpp.]
Jehovas liecinieki labprāt vēlas pastāstīt citiem, kas viņi ir un ar ko nodarbojas