Kāzas, kas dara godu Jehovam

Šis raksts par kristiešu kāzām tika sagatavots Etiopijā, un tā sākotnējais mērķis bija sniegt derīgus norādījumus amharu valodā daudzajiem šīs zemes iedzīvotājiem, kas nesen kļuvuši par Jehovas lieciniekiem. Tajā pieminētas dažas vietējās paražas un tradīcijas, kas varbūt atšķiras no tām, kuras pazīstamas tavā dzimtenē. Tev droši vien būs interesanti salīdzināt dažādos paradumus. Turklāt rakstā ir doti līdzsvaroti, uz Bībeli balstīti padomi, un tu varēsi pārliecināties, ka tie ir ļoti noderīgi, pat ja tavā dzīvesvietā ir citādas kāzu tradīcijas.

”KRISTIEŠU kāzas, kas sagādā prieku” — brīnišķīgs studējamais raksts ar šādu nosaukumu bija publicēts 1984. gada 15. aprīļa Sargtornī (angļu val.). Nākamā raksta nosaukums šajā pašā numurā bija ”Saglabā līdzsvarotību un baudi prieku kāzu svinībās”. (Ikviens, kas apsver iespēju precēties, var atrast vērtīgus padomus arī grāmatās Making Your Family Life Happy [Veidot laimīgu ģimenes dzīvi], 2. nodaļā, un Your Youth—Getting the Best Out Of It [Gūsti vislabāko no savas jaunības], 19. un 20. nodaļā.)a Kopš tā laika, kad tika publicēti šie raksti, daudz cilvēku ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem, tāpēc mēs vēlamies vēlreiz izskatīt dažus ieteikumus, kas ir īpaši noderīgi mūsu dzīvesvietā, kā arī citus svarīgus jautājumus, kas mums palīdzēs padarīt kāzas par tādu pasākumu, kurš dara godu Jehovam — laulības Iedibinātājam.

Vispirms varētu pārdomāt šādu jautājumu: kad būtu jārīko kāzas? Vai, izvēloties kāzu datumu, būtu jāievēro vietējo paradumu noteiktais kāzu rīkošanas laiks? Vietējie ticējumi māca, ka ikviena laulība, kas noslēgta citā laikā, būšot neveiksmīga. Tā ir tukša māņticība, jo ir daudz laulātu pāru, kas laimīgi un vienoti kalpo Jehovam, kaut gan viņi nav laulājušies tradicionālajā kāzu laikā. Mēs neticam zīmēm, kas it kā nes laimi vai nelaimi. (Jesajas 65:11; Kolosiešiem 2:8.) Mēs nepalīdzētu neticīgajiem radiniekiem saskatīt starpību starp patiesību un meliem, ja noteiktu kāzu datumu saskaņā ar viņu māņticību. Nav nekādu šaubu, ka kristieši drīkst precēties jebkurā mēnesī.

Ja kāzu runu ir paredzēts teikt pēc likumā noteiktās obligātās ceremonijas, būtu gudri neatstāt starp šiem diviem notikumiem daudzu dienu pārtraukumu. Ja līgava un līgavainis vēlas, lai kāzu runa tiktu teikta Ķēniņvalsts zālē, viņiem jau krietnu laiku iepriekš būtu jārunā ar draudzes vecākajiem, lai saņemtu atļauju izmantot zāli. Vietējie vecākie pārliecināsies, ka plānotā ceremonijas norise ļaus viņiem saglabāt tīru sirdsapziņu. Runai jāizvēlas tāds laiks, lai netiktu traucēts neviens no draudzes pasākumiem. Brālis, kas izraudzīts teikt kāzu runu, kādu laiku pirms svinīgā notikuma satiksies ar līgavu un līgavaini, lai sniegtu noderīgus padomus un pārliecinātos, ka laulībai nav nekādu morālu vai juridisku šķēršļu, kā arī lai noskaidrotu, vai viņam ir pieņemami saviesīgā pasākuma plāni, ja ir nodomāts pēc runas šādu pasākumu rīkot. Kāzu runai būtu jābūt apmēram pusstundu garai; runātājam jāpauž cieņa un jāuzsver garīgais aspekts. Kāzu runa neapšaubāmi ir svarīgāka nekā jebkādas viesības, kas varbūt notiek pēc tam.

Kristiešu kāzas ir laba izdevība parādīt, ka mēs ’neesam no pasaules’. (Jāņa 17:14; Jēkaba 1:27.) Tajās būtu jāizceļas mūsu kārtīgumam. Tas nozīmē, ka mums jābūt klāt laicīgi, nevis jāliek cilvēkiem gaidīt, varbūt pat traucējot kādu draudzes pasākumu. Īpaši tas būtu jāpatur prātā līgavai, jo pasaulīgi radinieki, iespējams, viņu mudinās kavēties — it kā tādēļ, lai viņa tā uzsvērtu savu nozīmīgumu. Nobriedusi kristīgā māsa ar savu precizitāti var pierādīt, ka viņai ir svarīgas tādas garīgas īpašības kā pazemība un taktiskums. Ja ir uzaicināts fotogrāfs, kas iemūžinātu priecīgo notikumu fotoattēlos, tāpat ir svarīgi saglabāt kārtīgumu. Būtu labi palūgt fotogrāfu, lai viņš ierastos, tērpies uzvalkā un kaklasaitē, un lai fotografējot viņš netraucētu runu. Lūgšanas laikā nav jāizdara uzņēmumi. Mūsu kārtīgums darīs godu Jehovam un sniegs labu liecību. Nav nekādas vajadzības mēģināt pielāgoties sabiedrībā pieņemtajām paražām, kas varētu aizēnot šī notikuma īsto nozīmi.

Lai kāzas būtu izdevušās, nav katrā ziņā jārīko viesības, taču Rakstos nav atrodami arī nekādi iebildumi pret šādu līksmu pasākumu. Tomēr svinībām, kurās piedalās patiesi kristieši, ir jāatšķiras no pasaulīgām viesībām, kam raksturīga izšķērdība, piedzeršanās, pārēšanās, mežonīga mūzika, nepieklājīgas dejas un pat kautiņi. Bībelē ”dzīrošana” ir pieskaitīta pie miesas darbiem. (Galatiešiem 5:21.) Pasākumu ir vieglāk pienācīgi pārraudzīt, ja viesu nav pārmērīgi daudz. Nav nepieciešams uzsliet telti, lai ievērotu kādus izplatītus paradumus. Ja kāds nolemj izmantot telti laika apstākļu dēļ vai tādēļ, lai būtu vairāk vietas, tas ir personiskas dabas jautājums.

Pieredze liecina, ka labs paņēmiens, kā ierobežot viesu skaitu, ir īpašu rakstisku ielūgumu izmantošana. Ir saprātīgāk ielūgt atsevišķus cilvēkus, nevis veselas draudzes, un mums kā kārtīgiem kristiešiem būtu jārespektē šādi ierobežojumi. Turklāt rakstiski ielūgumi mums palīdz izvairīties no neērtās situācijas, kas varētu izveidoties, ja uz viesībām ierastos kāds no draudzes izslēgts cilvēks, jo daudzi brāļi un māsas tādā gadījumā varbūt atstātu šo pasākumu. (1. Korintiešiem 5:9—11.) Ja jaunais pāris uzaicina neticīgus radiniekus vai paziņas, šādu viesu skaits noteikti būtu jāierobežo un jādod priekšroka ”ticības biedriem”. (Galatiešiem 6:10.) Daži ir nolēmuši uzaicināt pasaulīgus paziņas un neticīgus radiniekus nevis uz viesībām, bet uz kāzu runu. Kāpēc? Ir bijuši gadījumi, kad pasaulīgi radinieki kāzu svinību laikā ir radījuši tik nepatīkamas situācijas, ka daudzi brāļi un māsas ir jutušies spiesti aiziet projām. Daži pāri ir rīkojuši tikai nelielas pusdienas kopā ar tuviem radiniekiem un draugiem no kristiešu vidus.

Saskaņā ar Jāņa 2:8, 9, ir praktiski izvēlēties kādu par ”galda uzraugu”. Līgavainim būtu jāizraugās uzticams kristietis, kas rūpēsies, lai viesības noritētu kārtīgi un atbilstu augstām morāles normām. Ja draugi apdāvina jaunlaulātos, dāvanu pasniegšanai jānotiek bez ’lepnības’. (1. Jāņa 2:16.) Mūzika var būt jautra, bet nebūtu jāskan tādai mūzikai, ko sabojā apšaubāmi vārdi, pārmērīgs skaļums vai mežonīgs ritms. Daudzi ir pārliecinājušies, ka vislabāk ir palūgt, lai kāds no vecākajiem iepriekš noklausās to mūziku, ko ir paredzēts spēlēt viesībās. Dejošanā var slēpties lamatas, jo daudzas tradicionālās dejas ir cēlušās no auglības rituālu dejām un tajās ir attēlota nepiedienīga juteklība. Brīdi, kad tiek pasniegta torte un šampanietis, pasaulīgi cilvēki dažreiz ir uztvēruši kā signālu, ka viņi var atļauties vaļīgu uzvedību. Daudzi kristiešu pāri ir nolēmuši kāzu viesībās iztikt bez alkohola, un tā viņi ir izvairījušies no problēmām.

Tā kā mēs vēlamies darīt godu Jehovam, mēs izvairīsimies no ārišķībām, kas piesaistītu pārmērīgu uzmanību mums pašiem. Pat pasaulīgās publikācijās reizēm ir nosodīta populārā tendence būt ekstravagantiem. Cik tas būtu nesaprātīgi, ja jaunais pāris iestigtu parādos, lai sarīkotu fantastiskas kāzas, un pēc tam gadiem ilgi izjustu līdzekļu trūkumu, atmaksājot vienā dienā iztērēto summu! Protams, visām drēbēm, kas tiek vilktas mugurā šajā dienā, jābūt vienkāršām un glītām, kādas pienākas valkāt cilvēkiem, kas grib parādīt dievbijību. (1. Timotejam 2:9, 10.) Rakstā ”Kristiešu kāzās ir jāatspoguļojas saprātīgumam” (1969. gada 15. janvāra Sargtornis [angļu val.]) par apģērbu bija izteiktas šādas interesantas piezīmes:

”Kāzas ir īpašs notikums, tāpēc parasti tiek domāts par to, lai izskats būtu jauks un pievilcīgs. Taču tas nenozīmē, ka cilvēkam, kas precas, obligāti jāvelk mugurā noteikta veida kleita vai uzvalks. Būtu labi ņemt vērā vietējo ģērbšanās stilu, izdevumus un personisko gaumi. [..] Bet vai būtu saprātīgi pirkt tik dārgu tērpu, ka jaunajam pārim vai kādiem citiem cilvēkiem rastos finansiālas grūtības? [..] ..dažas līgavas ir izmantojušas kādas mīļas draudzenes vai radinieces kleitu. Citas ir guvušas lielu prieku, savām rokām pašujot sev līgavas tērpu, — tā viņām varbūt ir bijusi iespēja iegūt tādu apģērba gabalu, ko var valkāt arī citos gadījumos. Un nav nekas iebilstams, ja pāris laulājas skaistākajās no savām parastajām drēbēm.. [..] Citi, kam varbūt pietiek līdzekļu greznām kāzām, iespējams, paši vēlas rīkot ”klusas” kāzas, ņemot vērā to, cik kritiski ir šie laiki.”

Tāpat laulību ceremonijas dalībniekiem (līgavaiņa draugiem un līgavas pavadonēm) nebūtu jābūt pārāk daudziem. Arī viņi necentīsies pievērst sev nevajadzīgu uzmanību ar savām drēbēm un uzvedību. Kaut gan no draudzes izslēgtiem cilvēkiem varētu atļaut ierasties uz runu Ķēniņvalsts zālē, 1984. gada 15. aprīļa Sargtornī (angļu val.) bija teikts: ”Nebūtu pareizi iekļaut laulību ceremonijas dalībnieku pulkā cilvēkus, kas izslēgti no draudzes vai kuru apkaunojošais dzīves veids ir krasā pretrunā ar Bībeles principiem.”

Lai arī Jēzus reiz piedalījās kāzu svinībās, mēs nevaram iedomāties, ka viņš būtu atzinīgi novērtējis populāro paradumu rīkot automašīnu korteža braucienu pa pilsētu un radīt lielu troksni; reizēm policisti pat ir likuši samaksāt sodu par automašīnu taurēšanu kāzu procesijā. (Skatīt Mateja 22:21.) Tātad kristiešiem ir nevis jāatdarina pasaulīgu cilvēku ārišķība vai paražas, bet gan jāpauž tā gudrība, kas ir pieticīgajiem. (Salamana Pamācības 11:2, NW.)

Bet ko var teikt par piedalīšanos kaimiņu, pasaulīgu darbabiedru vai arī attālu radinieku vai paziņu kāzās? Katram kristietim pašam jāpieņem lēmums šajā jautājumā. Ir labi paturēt prātā, ka mūsu laiks ir dārgs, jo mums tas ir nepieciešams kalpošanai, personiskajām studijām un citu pienākumu pildīšanai gan ģimenē, gan draudzē. (Efeziešiem 5:15, 16.) Nedēļas nogalēs mums ir sapulces un tīruma kalpošanas pasākumi, un mēs negribam tos palaist garām. (Ebrejiem 10:24, 25.) Bieži vien kāzu norises laiks sakrīt ar to laiku, kad notiek kopsanāksmes vai arī īpašie kalpošanas pasākumi, kas saistīti ar Kunga vakara maltīti. Mums nebūtu jāpieļauj, ka tiktu novērsta mūsu uzmanība un mēs neveltītu Kunga vakara maltītes apmeklēšanai tādas pašas īpašas pūles, kādas veltī mūsu brāļi visā pasaulē. Pirms uzzinājām patiesību, mēs pavadījām daudz laika kopā ar pasaulīgiem cilvēkiem — reizēm varbūt tādos apstākļos, kas dara Dievam kaunu. (1. Pētera 4:3, 4.) Tagad mēs dodam priekšroku kaut kam citam. Kad precas pasaulīgi cilvēki, mums vienmēr ir iespēja novēlēt jaunajam pārim laimi, nosūtot apsveikuma kartīti vai uz īsu brīdi apciemojot viņus kādā citā dienā. Daži ir izmantojuši šādus gadījumus, lai sniegtu liecību, un pārrunājuši ar jaunlaulātajiem piemērotus Bībeles pantus.

Kāzas, kurās garīgais dominē pār pasaulīgiem ieradumiem, patiešām dara godu Jehovam. Ja kristieši parūpējas par to, lai viņi turētos nost no pasaules ar tās māņticību un pārmērībām, ja viņi neļauj, lai svinības kavētu regulāro teokrātisko darbību, un ja viņi nenododas ārišķībām, bet pauž pieticību, tad kāzas viņiem sagādās īstu prieku. Vēl vairāk: kristieši vēlāk varēs atcerēties šo notikumu ar tīru sirdsapziņu un šīs atmiņas viņiem būs dārgas. Lai kristiešu kāzas, kurās izpaužas gudrība un saprātīgums, kļūst par liecību visiem godprātīgiem cilvēkiem, kas redz šīs svinības!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 24., 25. lpp.]

Kristieši verdziski neseko visām vietējām kāzu tradīcijām