Kāpēc brīnumi paši par sevi neveido ticību
KAD redzēšu, tad arī ticēšu. Daudzi cilvēki tā domā. Daži apgalvo, ka viņi ticētu Dievam, ja Dievs sevi atklātu kaut kādā brīnumainā veidā. Varbūt tā ir taisnība, bet vai viņi šādi iegūtu īstu ticību?
Padomā par izraēliešiem Korahu, Dātanu un Abirāmu. No Bībeles var uzzināt, ka viņi paši savām acīm redzēja šādus elpu aizraujošus Dieva brīnumus: desmit Ēģiptes mocības, Izraēla tautas aizbēgšanu cauri Sarkanajai jūrai, kā arī Ēģiptes faraona un viņa karaspēka iznīcināšanu. (2. Mozus 7:19—11:10; 12:29—32; Psalms 136:15.) Turklāt Korahs, Dātans un Abirāms dzirdēja Jehovu runājam no debesīm pie Sinaja kalna. (5. Mozus 4:11, 12.) Tomēr neilgi pēc tam, kad bija notikuši tādi brīnumi, šie trīs vīri organizēja sacelšanos pret Jehovu un viņa ieceltajiem kalpiem. (4. Mozus 16:1—35; Psalms 106:16—18.)
Apmēram 40 gadus vēlāk kāds pravietis, vārdā Bileāms, arī piedzīvoja brīnumu. Bet pat eņģeļa iejaukšanās neatturēja viņu no Dieva ienaidnieku moābiešu atbalstīšanas. Neņemdams vērā šo brīnumu, Bileāms turpināja iesākto ceļu un vērsās pret Dievu Jehovu un viņa tautu. (4. Mozus 22:1—35; 2. Pētera 2:15, 16.) Tomēr Bileāma ticības trūkums šķiet pavisam nenozīmīgs, ja salīdzina Bileāmu ar Jūdu Iskariotu. Kaut gan Jūda bija tuvs Jēzus biedrs un daudzu izcilu brīnumu aculiecinieks, viņš nodeva Kristu par trīsdesmit sudraba gabaliem. (Mateja 26:14—16, 47—50; 27:3—5.)
Arī jūdu reliģiskie vadītāji labi zināja par daudzajiem brīnumiem, ko bija veicis Jēzus. Kad viņš bija cēlis augšā Lācaru, šie vadītāji pat atzina: ”Šis cilvēks dara daudz zīmju.” Bet vai viņu sirdis bija aizkustinātas un viņi ieguva ticību, redzot atdzīvināto Lācaru? Nē, nepavisam. Gluži pretēji, viņi plānoja nogalināt gan Jēzu, gan Lācaru! (Jāņa 11:47—53; 12:10.)
Pat tieša Dieva iejaukšanās nevarēja iedvest ticību šajos ļaunajos cilvēkos. Reiz Jēzus, atrazdamies tempļa tuvumā, skaļi lūdza Dievu: ”Tēvs, pagodini savu vārdu!” Jehova atbildēja, liekot no debesīm atskanēt balsij: ”Es viņu esmu pagodinājis un atkal viņu pagodināšu!” Taču šis brīnumainais notikums neradīja ticību klātesošo sirdīs. Bībelē teikts: ”Lai gan viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja viņam.” (Jāņa 12:28—30, 37; salīdzināt Efeziešiem 3:17.)
Kāpēc brīnumi neradīja ticību
Kā tas varēja notikt, ka par spīti brīnumiem pastāvēja tāds ticības trūkums? Fakts, ka jūdu reliģiskie vadītāji atraidīja Jēzu, šķiet īpaši dīvains, ja ņem vērā, ka tieši tajā laikā, kad viņš sāka savu kalpošanu, jūdi kopumā dzīvoja ”Kristus” jeb Mesijas ”gaidās”. (Lūkas 3:15.) Taču problēma bija saistīta ar to, kādas īsti bija šīs gaidas. Leksikogrāfs V. Vains atsaucas uz kādu pazīstamu Bībeles zinātnieku, kurš ir teicis, ka jūdus bija pārņēmusi ideja par Mesiju, kas sagādātu viņiem ”laicīgu triumfu” un ”materiālu pārpilnību”. Tāpēc viņi nebija gatavi pieņemt pazemīgo, politikā neiesaistīto Jēzu no Nacaretes, kurš kā patiesais Mesija parādījās viņu vidū mūsu ēras 29. gadā. Turklāt reliģiskie vadītāji baidījās, ka Jēzus mācības varētu izjaukt pastāvošo kārtību un apdraudēt viņu ievērojamo stāvokli. (Jāņa 11:48.) Viņu iepriekšpieņemtie uzskati un savtīgums neļāva viņiem saskatīt Jēzus brīnumu patieso nozīmi.
Gan jūdu reliģiskie vadītāji, gan citi cilvēki vēlāk noraidīja brīnumainos pierādījumus, kas liecināja par Dieva labvēlību pret Jēzus sekotājiem. Piemēram, kad Jēzus apustuļi izdziedināja kādu cilvēku, kas no dzimšanas bija bijis kropls, saniknotie jūdu augstākās tiesas locekļi jautāja: ”Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo, ka tiešām brīnums caur tiem noticis, tas visiem ir zināms, kas Jeruzālemē dzīvo, un mēs to nevaram noliegt; bet lai tas ļaužu starpā tālāk neizpaužas, mēs tiem stingri piekodināsim nerunāt vairs šinī vārdā ne ar vienu cilvēku.” (Apustuļu darbi 3:1—8; 4:13—17.) Nav šaubu, ka izcilais brīnums nebija nedz radījis, nedz nostiprinājis ticību šo cilvēku sirdīs.
Godkāre, lepnums un alkatība ir īpašības, kas daudzus pamudina nocietināt sirdi. Šķiet, tā bija noticis arī ar Korahu, Dātanu un Abirāmu, kas bija pieminēti sākumā. Savukārt citiem traucē skaudība, bailīgums un daudzas citas negatīvas iezīmes. Mums tiek arī atgādināts par nepaklausīgajiem eņģeļiem, dēmoniem, kam kādreiz bija privilēģija skatīt Dievu vaigā. (Mateja 18:10.) Viņiem nav nekādu šaubu par Dieva eksistenci. Patiešām, ”ļaunie gari tic un dreb”. (Jēkaba 2:19.) Tomēr viņiem nav ticības Dievam.
Ko nozīmē īsta ticība
Ticība ir kaut kas vairāk nekā tikai pārliecība. Tā ir arī kaut kas vairāk nekā īslaicīga emocionāla reakcija uz kādu brīnumu. Ebrejiem 11:1 teikts: ”Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām [”neredzamas īstenības uzskatāms pierādījums”, NW].” Cilvēks, kuram ir ticība, savā sirdī ir pārliecināts, ka viss, ko apsola Dievs Jehova, ir tik drošs, it kā tas jau būtu piepildīts. Vēl vairāk, neredzamās īstenības neapgāžamais pierādījums ir tik pārliecinošs, ka pati ticība tiek pielīdzināta šim pierādījumam. Jā, ticība balstās uz pierādījumiem. Senatnē brīnumiem bija zināma nozīme ticības attīstīšanā un stiprināšanā. Jēzus rādītās zīmes palīdzēja pārliecināt cilvēkus, ka viņš ir apsolītais Mesija. (Mateja 8:16, 17; Ebrejiem 2:2—4.) Tāpat arī tādas Dieva svētā gara jeb darbīgā spēka dāvanas kā brīnumainā dziedināšana un runāšana ”mēlēs” apstiprināja, ka jūdi vairs nebauda Jehovas labvēlību un ka tagad viņa atzinība pieder kristiešu draudzei, ko ir nodibinājis viņa Dēls Jēzus Kristus. (1. Korintiešiem 12:7—11.)
Viena no brīnumainajām gara dāvanām bija spēja pravietot. Kad neticīgie vēroja šo brīnumu, daži no viņiem juta pamudinājumu pielūgt Jehovu un teica: ”Tiešām Dievs ir jūsu vidū.” (1. Korintiešiem 14:22—25.) Tomēr Dievs Jehova nebija nodomājis, ka brīnumiem vienmēr būtu jābūt kristiešu pielūgsmes daļai. Tāpēc apustulis Pāvils rakstīja: ”Praviešu dāvanas beigsies, valodas apklusīs.” (1. Korintiešiem 13:8.) Kā liecina pierādījumi, šīs dāvanas izzuda, kad nomira apustuļi un tie, kas bija saņēmuši šādas dāvanas ar viņu starpniecību.
Vai pēc tam cilvēkiem zuda pamats ticībai? Nē, jo Pāvils teica: ”[Dievs] sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.” (Apustuļu darbi 14:17.) Tiešām, godprātīgiem cilvēkiem, kas vēlas atvērt savu prātu un sirdi tiem pierādījumiem, kuri ir mums visapkārt, Dieva Jehovas ”neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos; tāpēc viņiem [tiem, kas noliedz Dievu] nav ar ko aizbildināties”. (Romiešiem 1:20.)
Ir nepieciešams kaut kas vairāk nekā tikai pārliecība par Dieva eksistenci. Pāvils mudināja: ”Netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Romiešiem 12:2.) To var izdarīt, cītīgi studējot Svētos rakstus ar kristīgo publikāciju, piemēram, šī žurnāla, palīdzību. Ticība, kas balstās uz precīzām Dieva Rakstu, Bībeles, zināšanām, nav vāja vai virspusīga. Tie, kas ir sapratuši Dieva gribu un pilda to ticībā, svēti kalpo Dievam. (Romiešiem 12:1, NW.)
Ticēt neredzot
Apustulim Tomam bija grūti noticēt Jēzus augšāmcelšanai. ”Ja es neredzu naglu zīmes viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku viņa sānos, es neticēšu,” Toms paziņoja. Kad Jēzus vēlāk materializējās ķermenī, kurā bija redzamas naglu rētas, Toms atsaucīgi reaģēja uz šo brīnumu. Taču Jēzus teica: ”Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa 20:25—29.)
Mūsdienās miljoniem Jehovas liecinieku ’dzīvo ticībā, ne skatīšanā’. (2. Korintiešiem 5:7.) Lai gan viņi nav redzējuši Bībelē aprakstītos brīnumus, viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka tie ir notikuši. Liecinieki attīsta ticību Dievam un viņa Rakstiem. Ar Dieva gara palīdzību viņi spēj saprast Bībeles mācības un tās galveno tēmu — šī tēma ir Dieva Jehovas augstākās varas attaisnošana ar viņa debesu Valstības palīdzību. (Mateja 6:9, 10; 2. Timotejam 3:16, 17.) Sev par lielu svētību šie patiesie kristieši izmanto savā dzīvē gudros Bībeles padomus. (Psalms 119:105; Jesajas 48:17, 18.) Viņi atzīst neapstrīdamos pierādījumus, ka saskaņā ar Bībeles pravietojumiem pašreizējais laika posms ir ’pēdējās dienas’, un viņi tic, ka Dieva apsolītā jaunā pasaule ir jau pavisam tuvu. (2. Timotejam 3:1—5, JD; Mateja 24:3—14; 2. Pētera 3:13.) Viņi gūst prieku, dalīdamies ar citiem zināšanās par Dievu. (Salamana Pamācības 2:1—5, NW.) Viņi zina, ka, vienīgi studējot Svētos rakstus, cilvēki, kas meklē Dievu, patiešām var viņu atrast. (Apustuļu darbi 17:26, 27.)
Vai tu atceries Albertu, kas bija pieminēts iepriekšējā rakstā? Dažas dienas pēc tam, kad Alberta lūgums parādīt brīnumu bija palicis neatbildēts, viņu apmeklēja kāda padzīvojusi sieviete — Jehovas lieciniece — un iedeva viņam uz Bībeli balstītu literatūru. Vēlāk Alberts piekrita mājās bez maksas studēt Bībeli. Kad viņš labāk iepazina Bībeles vēsti, viņa vilšanās pārvērtās par sajūsmu. Alberts sāka saprast, ka viņš galu galā tomēr ir atradis Dievu.
Svētie raksti mudina: ”Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” (Jesajas 55:6.) Tu vari to darīt nevis gaidīdams no Dieva kādu mūslaiku brīnumu, bet iegūdams precīzas viņa Rakstu zināšanas. Tas ir nepieciešams, jo brīnumi paši par sevi neveido ticību.
[Attēls 5. lpp.]
Pat Lācara brīnumainā augšāmcelšana nepadarīja Jēzus ienaidniekus ticīgus
[Attēli 7. lpp.]
Ticībai ir jābalstās uz precīzām Bībeles zināšanām