Es atteicos no daudz kā, lai iegūtu kaut ko lielāku

PASTĀSTĪJIS DŽŪLJUSS OVO BELLO

Trīsdesmit divus gadus es biju aladuraa. Es biju pārliecināts, ka dziedināšana ar ticību un lūgšanas atrisinās visas manas problēmas un izārstēs visas slimības. Es nekad nepirku nekādus medikamentus, pat ne pretsāpju līdzekļus. Visu šo gadu laikā neviens no maniem ģimenes locekļiem ne reizi netika nosūtīts uz slimnīcu. Ja kāds no maniem bērniem saslima, es lūdzu par viņu dienu un nakti, līdz viņš izveseļojās. Es ticēju, ka Dievs atbild uz manām lūgšanām un svētī mani.

ES PIEDERĒJU pie Egbe Džolī kluba — tas bija visrespektablākais sabiedriskais klubs Akurē, pilsētā Nigērijas rietumos. Mani draugi bija apkārtnes bagātākie un ietekmīgākie cilvēki. Dedži, Akures karalis, bieži viesojās pie manis mājās.

Turklāt es dzīvoju poligāmā laulībā: man bija sešas sievas un daudz blakus sievu. Mans bizness plauka. Viss man gāja gludi. Tomēr, tāpat kā ceļojošais tirgotājs no Jēzus līdzības par pērli, es atradu kaut ko tik vērtīgu, ka atstāju piecas no savām sievām, savas blakus sievas, baznīcu un sabiedrisko klubu un atteicos no ievērības pasaules acīs, lai to iegūtu. (Mateja 13:45, 46.)

Kā es kļuvu par aladuru

Pirmo reizi es kaut ko izdzirdēju par aladurām 1936. gadā, kad man bija 13 gadu. Viens no maniem draugiem, vārdā Gabriēls, man teica: ”Ja tu atnāksi uz Kristus apustulisko baznīcu, tu dzirdēsi runājam Dievu.”

”Kā Dievs runā?” es viņam jautāju.

Draugs atteica: ”Atnāc, un tu pats to uzzināsi.”

Man ļoti kārojās paklausīties, kā runā Dievs. Tāpēc tovakar es devos līdzi Gabriēlam uz šo baznīcu. Nelielā ēka bija pilna ar dievlūdzējiem. Draudze sāka skandēt: ”Ļaudis, nāciet! Jēzus ir šeit!”

Skandēšanas laikā kāds iekliedzās: ”Ierodies, svētais gars!” Kāds cits pašķindināja zvanu, un draudze apklusa. Pēc tam viena no sievietēm sāka kaut ko uzbudināti murmināt dīvainā valodā. Pēkšņi viņa izsaucās: ”Uzklausiet Dieva vēsti, jūs cilvēki! Lūk, ko Dievs ir teicis: ”Lūdziet par medniekiem, lai viņi nenogalina cilvēkus!”” Gaisotne bija emocionāli uzlādēta.

Es ticēju, ka Dievs bija runājis ar šīs sievietes starpniecību, tāpēc nākamajā gadā kristījos un kļuvu par Kristus apustuliskās baznīcas locekli.

Pirmā saskare ar Jehovas lieciniekiem

Reiz, 1951. gadā, es pieņēmu kādu žurnāla Sargtornis eksemplāru no Jehovas liecinieka, vārdā Adededži Boboje. Šis žurnāls bija interesants, tāpēc es to pasūtīju un turpmāk lasīju regulāri. 1952. gadā es apmeklēju Jehovas liecinieku apgabala kopsanāksmi, kas ilga četras dienas; tā notika Adoekiti.

Kopsanāksmē redzētais mani iespaidoja. Es nopietni apdomāju, vai man nekļūt par Jehovas liecinieku, bet tad atmetu šo domu. Mani kavēja tas, ka man tolaik bija jau trīs sievas un viena blakus sieva. Es uzskatīju, ka man nekādi nav iespējams iztikt ar vienu vienīgu sievu.

Atgriezies Akurē, es pateicu Adededži, lai viņš vairs nenāk pie manis, un turpmāk vairs nepasūtīju Sargtorni. Es sāku aktīvāk darboties savā baznīcā. Es spriedu: Dievs taču mani ir svētījis, kopš esmu pievienojies Kristus apustuliskajai baznīcai. Es esmu apprecējis trīs sievas, un man ir piedzimuši daudzi bērni. Es esmu uzbūvējis personisko māju. Ne reizi man nav bijis jādodas uz slimnīcu. Šķiet, Dievs atbild uz manām lūgšanām, kāpēc tad mainīt savu reliģiju?

Aug mana cieņa sabiedrības acīs, bet aug arī vilšanās

Es pasāku ziedot baznīcai lielas naudas summas. Drīz vien mani iecēla par draudzes vecāko — šis stāvoklis ļāva man redzēt, kas notiek baznīcas aizkulisēs. Un tas, ko es pamanīju, manī izraisīja satraukumu. Mācītājs un ”pravieši” mīlēja naudu; viņu alkatība mani satrieca.

Lūk, piemērs: 1967. gada martā man piedzima trīs bērni no dažādām sievām. Mūsu baznīcā pastāvēja paradums pēc bērna piedzimšanas rīkot vārda došanas ceremoniju. Tāpēc es atnesu mācītājam dāvanas — zivis, citronu dzērienu un limonādi pudelēs —, lai tiktu sagatavota šī ceremonija.

Dievkalpojuma dienā mācītājs visas draudzes priekšā paziņoja: ”Bagāti cilvēki, kas pieder pie šīs draudzes, mani ir pārsteiguši. Viņi grib, lai tiek rīkota vārda došanas ceremonija, bet neatnes neko vairāk kā tikai limonādi un zivis. Nav gaļas! Nav kazas! Iedomājieties! Kains upurēja Dievam lielus jamsa bumbuļus, taču Dievs šo upuri nepieņēma, jo tajā nebija asiņu. Dievs grib tādus upurus, kuros ir asinis. Ābels atnesa dzīvnieku, un viņa upuris tika pieņemts.”

Tajā brīdī es piecēlos un metos laukā. Tomēr es turpināju apmeklēt šo baznīcu. Pakāpeniski sāku pavadīt aizvien vairāk laika sabiedrībā un sava kluba sapulcēs. Reižu reizēm es gāju uz sapulcēm Ķēniņvalsts zālē, kā arī no jauna pasūtīju Sargtorni. Taču es joprojām nebiju gatavs kļūt par Jehovas liecinieku.

Lēmums kalpot Jehovam

Pavērsiens manā dzīvē notika 1968. gadā. Kādu dienu es sāku lasīt Sargtorņa rakstu, kurā bija aprakstīta Jehovas liecinieku nežēlīgā vajāšana Malāvi. Tur bija stāstīts par kādu 15 gadus vecu meiteni, kura tika piesieta pie koka un sešas reizes izvarota tāpēc, ka viņa bija atteikusies rīkoties pretēji savai ticībai. Dziļi satriekts, es noliku žurnālu pie malas, bet nepārstāju domāt par izlasīto. Es sapratu, ka neviena meitene no mūsu baznīcas nebūtu paudusi tādu ticību. Vēlāk pievakarē es atkal paņēmu žurnālu un vēlreiz izlasīju to pašu lappusi.

Es sāku nopietni studēt Bībeli. Pakāpeniski manas zināšanas pieauga, un es sāku saprast, cik ļoti baznīca ir mūs maldinājusi. Tāpat kā tas bija noticis senos laikos, mūsu priesteri ’darīja visnegantākos darbus, kas vien viņiem patika’. (Hozejas 6:9.) Šādi cilvēki piederēja pie viltus praviešiem, no kuriem bija brīdinājis Jēzus. (Mateja 24:24.) Es vairs neticēju viņu redzējumiem un pārdabiskajiem darbiem. Nolēmu atbrīvoties no viltus reliģijas un palīdzēt arī citiem darīt to pašu.

Mēģinājumi paturēt mani baznīcā

Kad draudzes vecākie saprata, ka es esmu apņēmies atstāt baznīcu, viņi atsūtīja savus pārstāvjus, lai tie grieztos pie manis ar lūgumu. Viņi negribēja pazaudēt nozīmīgu ienākumu avotu. Viņi piedāvāja padarīt mani par Baba Egbe — par patronu vienai no Kristus apustuliskajām baznīcām Akurē.

Es noraidīju viņu piedāvājumu un paskaidroju sava atteikuma iemeslu. ”Baznīca mums melo,” es teicu. ”Tur mums stāsta, ka visi labie cilvēki ies uz debesīm. Bet es esmu lasījis Bībeli un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tikai 144 000 dosies uz debesīm. Pārējie taisnīgie cilvēki dzīvos paradīzē uz zemes.” (Mateja 5:5; Atklāsmes 14:1, 3.)

Mūsu baznīcas mācītājs centās noskaņot pret mani manas sievas. Viņš tās mudināja neļaut Jehovas lieciniekiem nākt uz mūsu mājām. Viena no sievām pat saindēja manu ēdienu. Divas no viņām brīdināja mani, ka ir redzējušas baznīcā vīziju. Tā esot parādījusi, ka es nomiršu, ja atstāšu baznīcu. Par spīti tam, es turpināju liecināt savām sievām un aicināju viņas nākt man līdzi uz sapulcēm. ”Jūs tur atradīsiet citus vīrus,” es teicu. Tomēr neviena no viņām neizrādīja nekādu interesi un joprojām mēģināja mani iebiedēt.

Beidzot, 1970. gada 2. februārī, atgriezies no ceļojuma uz kaimiņpilsētu, es atklāju, ka māja ir tukša. Visas manas sievas bija aizbēgušas kopā ar bērniem.

Pieķeršanās vienai sievai

”Tagad es varu izlabot savu laulības dzīvi,” es nodomāju. Uzaicināju savu vecāko sievu, Dženetu, atgriezties mājās. Viņa bija ar mieru. Taču viņas ģimene ļoti pretojās šim nodomam. Kad manas pārējās sievas uzzināja, ka esmu lūdzis Dženetu atgriezties, tās aizgāja uz viņas tēva mājām un mēģināja Dženetu piekaut. Tad viņas piederīgie atsauca mani uz ģimenes sapulci.

Uz šo sapulci bija atnākuši apmēram 80 cilvēki. Dženetas tēvocis — ģimenes galva — teica: ”Ja tu gribi no jauna apprecēt mūsu meitu, tev jāņem atpakaļ arī pārējās sievietes. Bet, ja tu vēlies dzīvot pēc savas jaunās reliģijas un palikt kopā ar vienu pašu sievu, tad tev jāatrod kāda cita sieviete. Ja tu ņemsi atpakaļ Dženetu, tavas pārējās sievas viņu nogalinās, un mēs negribam, lai mūsu meita mirtu.”

Pēc garas runāšanas Dženetas ģimene saprata, ka es esmu cieši apņēmies dzīvot kopā ar vienu vienīgu sievu. Galu galā viņi kļuva pieļāvīgāki. Tēvocis teica: ”Mēs neatņemsim tev tavu sievu. Vari ņemt viņu sev līdzi.”

Pēc neilga laika, 1970. gada 21. maijā, mēs ar Dženetu likumīgi apprecējāmies. Deviņas dienas vēlāk es tiku kristīts un kļuvu par Jehovas liecinieku. Tā paša gada decembrī kristījās arī Dženeta.

Jehovas svētības

Mūsu agrākās baznīcas locekļi pareģoja, ka mēs nomirsim, ja kļūsim par lieciniekiem. Tas notika gandrīz pirms 30 gadiem. Pat ja es tagad nomirtu, vai manas nāves cēlonis būtu tas, ka esmu kļuvis par Jehovas liecinieku? Ja mana sieva tagad nomirtu, vai kāds varētu teikt: viņa ir mirusi tāpēc, ka ir kļuvusi par Jehovas liecinieci?

Es esmu pūlējies parādīt patiesības ceļu saviem 17 bērniem. Kaut gan daudzi no viņiem bija jau pieauguši, kad es kļuvu par liecinieku, es viņus mudināju studēt Bībeli un ņēmu līdzi uz sapulcēm un kopsanāksmēm. Man ir liels prieks, ka pieci no viņiem, tāpat kā es, kalpo Jehovam. Viens no viņiem kopā ar mani kalpo draudzē par vecāko. Otrs ir kalpošanas palīgs kaimiņu draudzē. Divi no maniem bērniem kalpo par pastāvīgajiem pionieriem.

Kad es atskatos pagātnē, manī izraisa apbrīnu nepelnītā laipnība, kādu Jehova man ir parādījis, palīdzēdams man kļūt par viņa kalpotāju. Cik patiesi ir Jēzus vārdi: ”Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis.” (Jāņa 6:44.)

[Zemsvītras piezīme]