Nīdīsim to, kas ir ļauns

JEHOVA ir svēts Dievs. Senajos laikos viņš bija ’Israēla Svētais’ un tāpēc pieprasīja, lai izraēlieši būtu tīri un neaptraipīti. (Psalms 89:19.) Viņš teica savai izredzētajai tautai: ”Lai jūs būtu svēti, jo Es esmu svēts.” (3. Mozus 11:45.) Ikvienam, kas gribēja ”kāpt tā Kunga kalnā”, bija vajadzīgas ”nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds”. (Psalms 24:3, 4.) Tas nozīmēja vairāk nekā vienkārši negrēkot. Tas nozīmēja ”ienīst nelāgo”. (Salamana Pamācības 8:13.)

Jehova ar mīlestību deva detalizētus likumus, lai Izraēla tauta zinātu, kāda rīcība ir nepareiza, un varētu no tās izvairīties. (Romiešiem 7:7, 12.) Likumos bija iekļauti nepārprotami norādījumi par morāli. Bija izskaidrots, ka laulības pārkāpšana, homoseksuālisms, asinsgrēks un kopošanās ar dzīvniekiem ir nesvēta, garīgā ziņā kaitīga rīcība. (3. Mozus 18:23; 20:10—17.) Šādos kaunpilnos nodarījumos vainojamie cilvēki Izraēla tautā tika iznīcināti.

Kad svaidīto kristiešu draudze kļuva par ”Dieva Israēlu”, līdzīgas morāles normas tika noteiktas arī viņiem. (Galatiešiem 6:16.) Arī kristiešiem bija ’jānīst tas, kas ļauns’. (Romiešiem 12:9.) Arī uz viņiem attiecās izraēliešiem teiktie Jehovas vārdi: ”Esiet svēti, jo es esmu svēts.” (1. Pētera 1:15, 16.) Kristiešu draudzi nedrīkstēja piesārņot ar tādu nesvētu rīcību kā ārpuslaulības dzimumsakari, laulības pārkāpšana, homoseksuālisms, kopošanās ar dzīvniekiem un asinsgrēks. Cilvēki, kas atteicās pārtraukt šādu rīcību, nevarēja nonākt Dieva Valstībā. (Romiešiem 1:26, 27; 2:22; 1. Korintiešiem 6:9, 10; Ebrejiem 13:4.) Tagadējās ”pastarajās dienās” tādas pašas normas jāievēro arī ’citām avīm’. (2. Timotejam 3:1; Jāņa 10:16.) Iznākums ir tāds, ka svaidītie kristieši un citas avis veido tīru, nevainojamu tautu, kas var saukties sava Dieva vārdā — par Jehovas lieciniekiem. (Jesajas 43:10.)

Uzturēt draudzes tīrību

Pasaulē, gluži pretēji, ir vērojama iecietība pret visādu netikumību. Kaut gan patiesie kristieši nelīdzinās pasaulei, viņiem nebūtu jāaizmirst, ka daudzi no tiem, kas tagad kalpo Jehovam, kādreiz piederēja pie pasaules. Tajā laikā, kad šie cilvēki vēl nepazina mūsu svēto Dievu, viņi varbūt neredzēja nekādu iemeslu, kāpēc neizdabāt kritušās miesas iegribām un fantāzijām, un bija iegrimuši ”nekrietnajās izlaidībās”. (1. Pētera 4:4, JD.) Apustulis Pāvils, aprakstījis pretīgo rīcību, kādai nododas pagrimušie cilvēki no apkārtējām tautām, sacīja: ”Daži no jums bija tādi.” Taču viņš turpināja: ”Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.” (1. Korintiešiem 6:11.)

Cik mierinoši vārdi! Lai ko cilvēks dzīvē būtu darījis iepriekš, viņš izmainās, kad viņa sirdi skar brīnišķīgā labā vēsts par Kristu. Šāds cilvēks pauž ticību un veltī sevi Dievam Jehovam. No šī brīža viņš dzīvo morāli nevainojami, nomazgāts tīrs Dieva acīs. (Ebrejiem 9:14.) Grēki, ko viņš ir darījis pirms tam, ir piedoti, un viņš var ’stiepties pēc tā, kas priekšā’.a (Filipiešiem 3:13, 14; Romiešiem 4:7, 8.)

Kad Dāvids nožēloja izdarīto, Jehova viņam piedeva slepkavību un laulības pārkāpšanu, un tāpat Jehova piedeva amorālu elku pielūgšanu un lielu asinsizliešanu Manasem, kas arī nožēloja savu rīcību. (2. Samuēla 12:9, 13; 2. Laiku 33:2—6, 10—13.) Mēs varam būt ļoti pateicīgi, ka Jehova ir gatavs piedot arī mums, ja nožēlojam savus pārkāpumus un tuvojamies viņam neliekuļoti un pazemīgi. Tomēr, lai gan Jehova piedeva Dāvidam un Manasem, abiem šiem vīriešiem — un visiem izraēliešiem līdz ar viņiem — vēlāk dzīvē bija jāizjūt grēcīgās rīcības sekas. (2. Samuēla 12:11, 12; Jeremijas 15:3—5.) Tātad, kaut arī Jehova piedod grēciniekiem, kas ir nožēlojuši izdarīto, viņu rīcībai var būt sekas, no kurām nav iespējams izvairīties.

Nenovēršamās sekas

Piemēram, vīrietis, kas bija nodevies amorālai uzdzīvei un inficējies ar AIDS, varbūt ir pieņēmis patiesību, pilnībā izmainījis savu dzīvi, veltījis sevi Dievam un kristījies. Tagad viņš ir garīgā ziņā tīrs kristietis, kam ir attiecības ar Dievu un brīnišķīga nākotnes cerība; bet viņam joprojām ir AIDS. Viņš var beigu beigās nomirt ar šo slimību — bēdīgs, taču neizbēgams kādreizējās uzvedības iznākums. Daži kristieši, iespējams, izjūt agrākās rupjās netikumības sekas citādi. Gadiem ilgi pēc kristīšanās — iespējams, visu šajā sistēmā atlikušo dzīvi — viņiem varbūt jācīnās ar miesas dziņām, kas vilina atgriezties pie agrākā amorālā dzīvesveida. Ar Jehovas gara palīdzību daudziem izdodas savaldīt šādas tieksmes. Taču tas prasa nemitīgu cīņu ar sevi. (Galatiešiem 5:16, 17.)

Šādi cilvēki negrēko, kamēr viņi kontrolē savas tieksmes. Tomēr, ja viņi ir vīrieši, viņi varbūt prātīgi izlemj ’netiekties’ pēc atbildīga stāvokļa draudzē, kamēr viņiem vēl jācīnās ar spēcīgām miesas dziņām. (1. Timotejam 3:1.) Kāpēc? Tāpēc, ka viņi zina, cik ļoti draudze uzticas vecākajiem. (Jesajas 32:1, 2; Ebrejiem 13:17.) Viņi saprot, ka vecākajiem tiek lūgts padoms daudzos ļoti personiskos jautājumos un ka tiem jārisina delikātas situācijas. Ja cilvēks, kam pastāvīgi jācenšas pārvarēt neķītras miesas vēlmes, tiektos pildīt tik atbildīgu pienākumu, tas neliecinātu ne par mīlestību, ne par gudrību, ne par saprātīgumu. (Salamana Pamācības 14:16, LB-26; Jāņa 15:12, 13; Romiešiem 12:1, LB-26.)

Cilvēks, kas pirms kristīšanās ir seksuāli uzmācies bērniem, var izjust cita rakstura sekas. Uzzinājis patiesību, viņš nožēlo savu rīcību un to pārtrauc, neaptraipot draudzi ar šo briesmīgo grēku. Pēc tam viņš varbūt labi aug garīgi, pilnībā uzveic savas nepareizās tieksmes un pat vēlas ’tiekties’ pēc atbildīga stāvokļa draudzē. Bet ja nu viņam vēl aizvien jācenšas izkliedēt slikto slavu, kāda viņam ir apkārtējo cilvēku acīs tāpēc, ka viņš kādreiz ir bijis bērnu pavedējs? Vai varētu teikt, ka viņš ir ’nepeļams’, ”labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē,” un tāds, kuram ”nav.. ko pārmest”? (1. Timotejam 3:1—7, 10; Titam 1:7.) Nē, nevarētu vis. Tāpēc viņš nebūtu piemērots privilēģijām draudzē.

Kad grēko Dievam veltīts kristietis

Jehova saprot, ka mēs esam vāji un varam sagrēkot pat pēc kristīšanas. Apustulis Jānis rakstīja sava laika kristiešiem: ”To es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā — Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” (1. Jāņa 2:1, 2.) Jā, pamatojoties uz Jēzus upuri, Jehova piedod kristiešiem, kas sagrēko, — ja tikai viņi patiešām nožēlo un pārtrauc savu nepareizo rīcību.

Piemērs tam ir notikumi pirmajā gadsimtā Korintas draudzē. Apustulis Pāvils bija dzirdējis, ka šajā jaunajā draudzē ir bijis ārpuslaulības dzimumsakaru gadījums asinsradinieku starpā, un viņš deva norādījumu izslēgt no draudzes vīrieti, kas bija izdarījis šo pārkāpumu. Vēlāk grēcinieks nožēloja izdarīto, un Pāvils mudināja pieņemt viņu atpakaļ draudzē. (1. Korintiešiem 5:1, 13; 2. Korintiešiem 2:5—9.) Tā ar Jehovas mīlestības un žēlastības dziedinošo spēku un ar Jēzus dārgā izpirkuma upura palīdzību šis vīrietis tika attīrīts no sava grēka. Kaut kas līdzīgs var atgadīties arī mūsdienās. Tomēr pat tad, ja kristīts cilvēks, kas ir nopietni sagrēkojis, nožēlo savu rīcību un saņem Jehovas piedošanu, viņa grēkam var būt paliekošas sekas. (Salamana Pamācības 10:16, 17; Galatiešiem 6:7.)

Piemēram, jauna kristiete, kas ir iesaistījusies ārpuslaulības dzimumattiecībās, varbūt rūgti nožēlo pārkāpumu un laika gaitā ar draudzes palīdzību atgūst garīgo veselību. Bet ja nu savas netikumīgās rīcības dēļ viņa ir nonākusi grūtniecības stāvoklī? Tādā gadījumā tas, ko viņa ir izdarījusi, neizbēgami ir izmainījis viņas dzīvi. Vīrietis, kas ir pārkāpis laulību, iespējams, nožēlo savu rīcību un netiek izslēgts no draudzes. Taču nevainīgajai dzīvesbiedrei ir uz Rakstiem pamatots iemesls šķirties no vīra, un viņa var izvēlēties to darīt. (Mateja 19:9, JD.) Ja viņa tā rīkojas, tad vīrs, kaut arī saņēmis Jehovas piedošanu, visu atlikušo dzīvi jutīs sava grēka smagās sekas. (1. Jāņa 1:9.)

Ko var teikt par vīrieti, kas, parādot mīlestības trūkumu, ir šķīries no savas sievas, lai apprecētos ar citu sievieti? Iespējams, viņš vēlāk nožēlo savu rīcību un tiek pieņemts atpakaļ draudzē. Ar laiku viņš var garīgi augt un ’doties pretim pilnībai’. (Ebrejiem 6:1.) Taču, kamēr viņa pirmā sieva ir bez vīra, viņš nav piemērots, lai ieņemtu atbildīgu stāvokli draudzē. Viņš nav ’vienas sievas vīrs’, jo viņam nav bijis uz Rakstiem pamatotu tiesību šķirties no pirmās sievas. (1. Timotejam 3:2, 12.)

Vai gan tie visi nav nopietni iemesli, lai kristietis attīstītu naidu pret to, kas ir ļauns?

Ko var teikt par bērnu pavedēju?

Ko iesākt, ja kāds pieaudzis kristietis seksuāli uzmācas bērnam? Vai šis grēcinieks ir tik ļauns, ka Jehova viņam nekad nepiedos? Nē, tā nevar apgalvot. Jēzus teica, ka nav iespējams piedot tam, kas ”zaimos Svēto Garu”. Un Pāvils norādīja, ka upuris par grēkiem neatliek tādam cilvēkam, kas tīši un pastāvīgi grēko, kaut arī zina patiesību. (Lūkas 12:10; Ebrejiem 10:26, 27.) Taču nekur Bībelē nav teikts, ka pieaudzis kristietis, kas seksuāli izmanto bērnu — vai tas būtu viņa asinsradinieks vai ne —, nevarētu saņemt piedošanu. Jā, šī cilvēka grēki var tikt nomazgāti, ja viņš neliekuļoti un no sirds nožēlo izdarīto un izmaina savu uzvedību. Tomēr viņam, iespējams, vēl aizvien jācīnās ar nepareizajām miesīgajām tieksmēm, ko viņš ir attīstījis. (Efeziešiem 1:7.) Turklāt parasti mēdz būt sekas, no kurām viņš nevar izvairīties.

Atkarībā no likumiem, kādi ir zemē, kur pavedējs dzīvo, viņam droši vien būs jāpavada noteikts laiks cietumā vai jāsaņem kāds cits valsts piespriests sods. Draudze viņu neaizsargās no tā. Turklāt šis vīrietis ir atklājis nopietnu vājību, kas turpmāk būs jāņem vērā. Ja ir redzams, ka cilvēks nožēlo izdarīto, tad viņš tiks mudināts garīgi augt, piedalīties tīruma kalpošanā un pat gatavot uzdevumus Teokrātiskās kalpošanas skolā, kā arī piedalīties kalpošanas sapulces programmas daļās, kas nav saistītas ar mācīšanu. Tomēr tas nenozīmē, ka viņš drīkstēs ieņemt kādu atbildīgu stāvokli draudzē. Kādi Rakstos minēti iemesli liek tā teikt?

Piemēram, vecākajam ir jābūt ”savaldīgam”. (Titam 1:8.) Tiesa, nevienam no mums nepiemīt pilnīga savaldība. (Romiešiem 7:21—25.) Taču Dievam veltīts, pieaudzis kristietis, kas sagrēko, ļaunprātīgi seksuāli izmantojot bērnu, izrāda pretdabisku miesas vājību. Kā rāda pieredze, šāds pieaugušais, ļoti iespējams, var uzmākties vēl kādam bērnam. Protams, ne visi bērnu pavedēji grēko atkārtoti, taču daudzi to izdara. Un draudze nespēj ielūkoties neviena sirdī, lai noteiktu, kurš varētu atkal uzmākties bērniem un kurš ne. (Jeremijas 17:9.) Tāpēc Pāvila padoms Timotejam īpaši attiecas uz gadījumiem, kad pieaudzis kristietis ir uzmācies bērnam: ”Rokas nesteidzies nevienam uzlikt un neuzņemies atbildību par svešiem grēkiem.” (1. Timotejam 5:22.) Mūsu bērni ir jāaizsargā, tāpēc vīrietis, kas ir pazīstams kā agrākais bērnu pavedējs, nav piemērots, lai ieņemtu atbildīgu stāvokli draudzē. Turklāt viņš nevar būt pionieris vai piedalīties kādā citā speciālā pilnas slodzes kalpošanā. (Salīdzināt ar principu 2. Mozus 21:28, 29.)

Kāds varētu jautāt: vai gan daži nav izdarījuši citādus grēkus un šķietami nožēlojuši savu rīcību, bet vēlāk tik un tā grēkojuši atkārtoti? Jā, tā ir noticis, tomēr jāņem vērā daži faktori. Piemēram, ja amorāli piedāvājumi tiek izteikti pieaugušam cilvēkam, viņam būtu jāmāk tos noraidīt. Bērnus ir daudz vieglāk piemānīt, samulsināt vai iebiedēt. Bībelē runāts par to, ka bērniem trūkst gudrības. (Salamana Pamācības 22:15; 1. Korintiešiem 13:11.) Jēzus minēja bērnus par pazemības un nevainības piemēru. (Mateja 18:4; Lūkas 18:16, 17.) Bērna nevainīgums nozīmē arī pilnīgu pieredzes trūkumu. Vairākums bērnu ir vaļsirdīgi un vēlas darīt citiem pa prātam, tāpēc viltīgam pieaugušajam, ko bērni pazīst un kam viņi uzticas, ir viegli viņus ļaunprātīgi izmantot. Ņemot to vērā, draudzes pienākums pret Jehovu ir aizsargāt bērnus, kas pie tās pieder.

Labi audzināti bērni mācās klausīt un cienīt savus vecākus, draudzes vecākos un citus pieaugušos. (Efeziešiem 6:1, 2; 1. Timotejam 5:1, 2; Ebrejiem 13:7.) Tā būtu šokējoša perversija, ja kāds no šiem godājamajiem cilvēkiem ļaunprātīgi izmantotu bērna nevainīgo uzticību un ar viltu vai ar spēku iesaistītu viņu seksuālā rīcībā. Tiem, kas ir tikuši šādā veidā seksuāli pavedināti, bieži vien gadiem ilgi jāpūlas sadziedēt emocionālās brūces. Tāpēc draudzei ir stingri jāsoda bērnu pavedējs un jānosaka viņam ierobežojumi. Ir jārūpējas nevis par viņa autoritāti vai stāvokli, bet gan par draudzes nevainojamo tīrību. (1. Korintiešiem 5:6; 2. Pētera 3:14.)

Ja bērnu pavedējs no sirds nožēlos izdarīto, viņš sapratīs, cik gudri ir izmantot Bībeles principus. Ja šis cilvēks patiešām iemācīsies nīst to, kas ir ļauns, viņš izjutīs riebumu pret savu nodarījumu un centīsies neatkārtot grēku. (Salamana Pamācības 8:13; Romiešiem 12:9.) Un viņš noteikti pateiksies par Jehovas izcilo mīlestību, kas ļauj savu rīcību nožēlojušam grēciniekam — tādam kā viņš — joprojām pielūgt mūsu svēto Dievu un paturēt cerību būt starp ’taisnīgajiem’, kuri dzīvos uz zemes mūžīgi. (Salamana Pamācības 2:21.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 28. lpp.]

Jehova piedod grēciniekiem, kas ir nožēlojuši izdarīto, tomēr viņu rīcībai var būt sekas, no kurām nav iespējams izvairīties