Viņi pildīja Jehovas gribu

Tiek atrasta sieva Īzākam

PADZĪVOJUŠAIS vīrs, kas sēdēja pie akas, bija gaužām piekusis. Viņš un viņa pavadoņi ar desmit kamieļiem bija veikuši garu un grūtu ceļojumu no Bēršebas apkaimes uz Mezopotāmijas ziemeļu daļu — vairāk nekā 800 km lielu attālumu.a Tagad, kad viņi bija sasnieguši galamērķi, šis nogurušais ceļinieks bija uz brīdi apstājies, lai pārdomātu savu grūto uzdevumu. Kas bija šis vīrs, un kāpēc viņš bija devies šajā smagajā ceļojumā?

Tas bija Ābrahāma kalps — ’viņa nama vecākais’. (1. Mozus 24:2.) Kaut gan šī notikuma aprakstā viņa vārds nav minēts, acīmredzot tas bija Ēliēzers, ko Ābrahāms reiz bija nosaucis par ’savas saimes bērnu’ un par ’savu mantinieku’. (1. Mozus 15:2, 3, LB-26.) Protams, tāda šī situācija bija tolaik, kad Ābrahāmam un Sārai vēl nebija bērnu. Tagad viņu dēlam Īzākam bija jau 40 gadu, un Ēliēzers joprojām bija Ābrahāma kalps, kaut gan viņš vairs nebija tā galvenais mantinieks. Tāpēc Ēliēzers paklausīja Ābrahāmam, kad tas lika viņam izpildīt kādu sarežģītu uzdevumu. Kas tas bija par uzdevumu?

Grūts uzdevums

Ābrahāma laikā laulības ietekmēja ne tikai ģimeni, bet arī visu cilti jeb patriarhālo kopienu. Tāpēc pastāvēja paradums, ka vecāki izraugās dzīvesbiedru saviem bērniem. Bet Ābrahāms, meklējot sievu savam dēlam Īzākam, sastapās ar grūti atrisināmu problēmu. Vietējo iedzīvotāju, kanaāniešu, bezdievīgā dzīvesveida dēļ par laulībām ar kādu no kanaānietēm nevarēja būt ne runas. (5. Mozus 18:9—12.) Bija parasts, ka vīrietis ņem sievu no savas paša cilts, taču Ābrahāma radinieki dzīvoja simtiem kilometru attālumā — Mezopotāmijas ziemeļos. Ābrahāms nevarēja vienkārši likt savam dēlam Īzākam pārcelties uz turieni, jo Jehova viņam bija apsolījis: ”Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi,” — Kanaānas zemi. (1. Mozus 24:7.) Tāpēc Ābrahāms teica Ēliēzeram: ”Tu iesi uz manu zemi un pie maniem cilts piederīgiem un tur ņemsi sievu manam dēlam Īzākam.” (1. Mozus 24:4.)

Pabeidzis garo ceļojumu, Ēliēzers apstājās pie akas atpūsties un apdomāja savu uzdevumu. Viņš zināja, ka tuvojas tas brīdis, kad sievietes pievakarē nāk uz aku pēc ūdens. Tāpēc viņš lūdza Jehovu: ”Lai.. tā meita, kuŗai es teikšu: Padod savu trauku, es gribu dzert, un tā sacīs: Dzer, un es padzirdīšu arī tavus kamieļus, būtu tā, kuŗu Tu esi novēlējis savam kalpam Īzākam, un pēc tā es zinātu, ka Tu esi žēlastību parādījis manam kungam.” (1. Mozus 24:14.)

Viņš vēl nebija beidzis lūgšanu, kad pienāca skaista, jauna sieviete, vārdā Rebeka. ”Ļauj man drusku nodzerties no tava trauka,” Ēliēzers viņai teica. Rebeka izpildīja viņa lūgumu un pēc tam sacīja: ”Es pasmelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši.” Tas bija ļoti augstsirdīgs piedāvājums, jo izslāpis kamielis desmit minūtēs spēj izdzert pat 95 litrus ūdens! Vienalga, vai Ēliēzera kamieļi bija tik ļoti izslāpuši vai ne, Rebeka noteikti zināja, ka viņa piedāvā izdarīt pakalpojumu, kas prasīs krietnas pūles. Patiešām, Rebeka ”steidzās un izlēja savu trauku dzirdāmā silē un tecēja vēl reiz uz avotu, lai smeltu no jauna, un tā smēla visiem viņa kamieļiem”. (1. Mozus 24:15—20.)

Redzēdams šajos notikumos Jehovas vadību, Ēliēzers iedeva Rebekai no zelta izgatavotu deguna gredzenu un divas zelta rokassprādzes; šo priekšmetu vērtība mūsdienu naudā būtu apmēram 1400 ASV dolāru. Kad Rebeka pastāstīja, ka viņa ir Ābrahāma brāļa Nahora mazmeita, Ēliēzers lūgšanā pateicās Dievam. ”Tas Kungs mani ir novedis mana kunga brāļa namā,” viņš teica. (1. Mozus 24:22, NW, 23—27.) Ēliēzers tika aizvests pie Rebekas ģimenes. Vēlāk Rebeka kļuva par Īzāka sievu, un viņai bija priekšrocība kļūt par vienu no Mesijas, Jēzus, priekštecēm.

Ko mēs varam mācīties

Kad Ēliēzers, meklēdams dievbijīgu dzīvesbiedri Īzākam, griezās lūgšanā pie Jehovas pēc palīdzības, Jehova svētīja viņa pūles. Tomēr ir jāpatur prātā, ka Īzāka laulība bija tieši saistīta ar Dieva nodomu radīt dzimumu ar Ābrahāma starpniecību. Tātad no šī notikuma apraksta mums nebūtu jāsecina, ka ikviens, kas lūdz, lai Dievs viņam palīdz atrast dzīvesbiedru, brīnumainā veidā tiks apveltīts ar vīru vai sievu. Taču, ja mēs stingri ievērosim Jehovas principus, viņš dos mums spēku izturēt grūtības, kas rodas neatkarīgi no tā, vai mēs esam precēti vai neprecēti. (1. Korintiešiem 7:8, 9, 28; salīdzināt Filipiešiem 4:11—13.)

Ēliēzeram bija cītīgi jāpūlas, lai visu izdarītu saskaņā ar Jehovas gribu. Iespējams, arī mums ne vienmēr ir viegli pakļauties Jehovas normām. Piemēram, varbūt ir grūti atrast darbu, kas nekavētu mūsu teokrātisko darbību; dzīvesbiedru, kurš būtu dievbijīgs; sabiedrību, kas mūs labvēlīgi ietekmētu; izklaidēšanos, kas nebūtu degradējoša. (Mateja 6:33; 1. Korintiešiem 7:39; 15:33; Efeziešiem 4:17—19.) Tomēr Jehova spēj sniegt atbalstu tiem, kas atsakās pārkāpt Bībeles principus. Bībelē ir apsolīts: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana Pamācības 3:5, 6.)

[Zemsvītras piezīme]