Kāpēc mums visiem jāslavē Dievs?

ALELUJĀ! Šis vārds ir labi zināms lielākajai daļai baznīcas apmeklētāju kristīgajā pasaulē. Daži no viņiem to skaļi sauc savos svētdienas dievkalpojumos. Bet cik daudzi zina, ko šis vārds īstenībā nozīmē? Tas ir senebreju vārds, kas nozīmē ”Slavējiet Jah!”. Tas ir līksms, pārliecinošs slavējums Radītājam, kura vārds ir Jehovaa.

Vārds ”Alelujā” Bībelē ir sastopams bieži. Kāpēc? Tāpēc, ka ir tik daudz iemeslu slavēt Dievu. Jah (Jehova) ir milzīgā Visuma Radītājs un Uzturētājs. (Psalms 147:4, 5; 148:3—6.) Viņš ir izveidojis ekosistēmas, kas padara iespējamu dzīvības pastāvēšanu uz Zemes. (Psalms 147:8, 9; 148:7—10.) Un viņš īpaši rūpējas par cilvēci. Ja mēs pildām Dieva gribu, viņš mūs svētī un atbalsta pašlaik, kā arī piedāvā drošu cerību uz daudz labāku dzīvi nākotnē. (Psalms 148:11—14.) Tas ir Jah (Jehova), kas licis uzrakstīt šādus vārdus: ”Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” (Psalms 37:29.)

Tāpēc visiem ir domāts aicinājums: ”Alelujā!” — ”Slavējiet Jah!” (Psalms 104:35.) Diemžēl ne katrs vēlas uz to atsaukties. Mūsdienās cilvēki cieš. Daudzi ir izsalkuši, slimi vai apspiesti. Daudzi piedzīvo bēdas tāpēc, ka ļaunprātīgi izmanto narkotikas vai pārmērīgi lieto alkoholu, vai arī tāpēc, ka ir rīkojušies amorāli vai dumpīgi. Vai ir kāds iemesls, kāpēc šādiem cilvēkiem būtu jāslavē Dievs?

”Tikai Jehova man varēja dot cerību”

Jā, šāds iemesls pastāv. Jehova uzaicina visus bez izņēmuma iepazīties ar viņu, mācīties, kā pildīt viņa gribu, un piedāvā gūt svētības, kas rada cilvēkos vēlēšanos viņu slavēt. Un daudzi atsaucas. Piemēram, padomājiet par Adrianu no Gvatemalas. Kad Adrianai bija septiņi gadi, nomira viņas māte. Drīz pēc tam viņas tēvs aizgāja no mājām. Kad meitene bija desmit gadus veca, viņa sāka strādāt, lai nopelnītu iztiku. Tā kā māte Adrianai bija likusi kalpot Dievam un baznīcai, meitene pievienojās dažādām katoļu grupām, bet 12 gadu vecumā viņa, zaudējusi visas ilūzijas, iesaistījās ielas bandā. Adriana sāka smēķēt, lietot narkotikas un zagt. Kāpēc gan šādai meitenei būtu jāvēlas slavēt Dievu?

Adrianas māsa sāka studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, bet Adriana viņu izsmēja. Tad nomira viņu tante. Bērēs Adrianu nodarbināja satraucoši jautājumi. Uz kurieni bija devusies tante? Vai viņa tagad atradās debesīs? Vai arī viņa bija nonākusi elles ugunīs? Tas viss bija ļoti neskaidri, un Adriana devās uz kapsētas kapelu lūgt Dievam palīdzību; lūdzot viņa lietoja Dieva vārdu — Jehova —, kā viņai bija mācījusi māsa.

Drīz vien Adriana studēja Bībeli ar Jehovas lieciniekiem un apmeklēja viņu kristīgās sapulces. Tas meitenei deva pilnīgi jaunu dzīves uztveri, un viņa drosmīgi sarāva saites ar ielas bandām. Tagad Adrianai ir pāri 20 gadiem, un viņa saka: ”Tikai mīlestība pret Jehovu man lika atstāt sliktu dzīves veidu. Tikai Jehova savā lielajā žēlastībā man varēja dot cerību uz mūžīgu dzīvi.” Kaut arī Adrianai dzīves sākumposms bija grūts, viņai patiešām ir iemesls slavēt Dievu.

Par kādu situāciju, kas šķita vēl bezcerīgāka, ir pavēstīts no Ukrainas. Kāds vīrietis atrodas ieslodzījumā un gaida nāves soda izpildi. Vai viņam ir ļoti žēl sevis? Vai viņš jūtas nomākts? Nē, gluži otrādi. Pirms kāda laika nonācis saskarē ar Jehovas lieciniekiem un ieguvis nelielas zināšanas par Jehovu, viņš lūdza, lai liecinieki apmeklētu viņa māti. Pēc tam kad šis vīrietis uzzināja, ka liecinieki ir izpildījuši lūgumu, viņš uzrakstīja tiem vēstuli. Tajā viņš raksta: ”Pateicos, ka apmeklējāt manu māti. Tā bija vispriecīgākā ziņa, ko esmu saņēmis pēdējā gada laikā.”

Runādams par sevi un kameras biedriem, kam ir sludinājis, šis vīrietis saka: ”Tagad mums ir ticība Dievam un mēs cenšamies rīkoties saskaņā ar savu ticību.” Vēstules nobeigumā viņš raksta: ”Pateicos, ka palīdzējāt mums uzzināt, kas ir mīlestība, un iegūt ticību. Ja palikšu dzīvs, es arī jums palīdzēšu. Es pateicos Dievam, ka jūs esat un ka jūs palīdzat citiem mīlēt Dievu un viņam ticēt.” Šis vīrietis ir pārsūdzējis nāves spriedumu. Bet, vienalga, vai viņš tiks sodīts ar nāvi vai arī viņam būs jāpavada daudz gadu ieslodzījumā, viņam nenoliedzami ir iemesls slavēt Dievu.

’Kaut arī esmu akla, es varu redzēt’

Iedomājies dzīvespriecīgu jaunu meiteni, kas pēkšņi zaudē redzi. Tieši tā notika ar Gloriju, kas dzīvo Argentīnā. Glorija 19 gadu vecumā pēkšņi kļuva akla un vairs neatguva redzi. 29 gadu vecumā viņa sāka dzīvot kopā ar kādu vīrieti un drīz vien bija grūtniecības stāvoklī. Nu beidzot Glorija uzskatīja, ka viņas dzīvei ir jēga. Bet, kad šī jaunā sieviete savu bērnu zaudēja, viņai radās daudz jautājumu. Viņa vēlējās uzzināt: kāpēc ar mani tā notiek? Ko es esmu izdarījusi? Vai īstenībā Dievs pastāv?

Šajā laikā pie Glorijas ieradās divas Jehovas liecinieces. Viņa sāka studēt Bībeli un uzzināja, ka tajā solīts: jaunajā pasaulē aklie atkal redzēs. (Jesajas 35:5.) Kādas brīnišķīgas izredzes Glorijai! Viņa bija ļoti priecīga, it sevišķi, kad vīrs piekrita reģistrēt viņu laulību. Bet tad Glorijas vīrs cieta negadījumā un kļuva invalīds, piesaistīts pie invalīdu ratiņiem. Tagad šai aklajai sievietei ir smagi jāstrādā, lai savilktu galus kopā. Turklāt viņa dara arī visus mājas darbus un aprūpē vīru. Tomēr Glorija slavē Jehovu! Ar kristīgo brāļu un māsu palīdzību viņa studē Bībeli Braila rakstā, un viņu ļoti uzmundrina kristiešu sapulces Ķēniņvalsts zālē. Glorija saka: ”To ir grūti paskaidrot, bet, kaut arī es esmu akla, ir tā, it kā es varētu redzēt.”

Dažreiz cilvēki tiek vajāti, ja viņi slavē Dievu. Kāda sieviete Horvātijā ļoti priecājās, kad uzzināja par Dievu, bet viņas vīrs pretojās sievas jaunajai ticībai un viņu pameta, paņemot sev līdzi gadu veco meitiņu. Vīra un ģimenes atstāta, palikusi bez mājām, bez darba, pat bez sava bērna, no sākuma viņa jutās satriekta. Bet šo sievieti stiprināja mīlestība pret Dievu, lai arī viņai bija ļoti ierobežotas iespējas tikties ar savu meitu, kamēr mazā auga. Šī sieviete bija atradusi ”sevišķi dārgu pērli”, un nevēlējās to zaudēt. (Mateja 13:45, 46.) Kā viņa saglabāja prieku šādā grūtā laikā? Viņa saka: ”Prieks ir Dieva gara auglis. To var attīstīt neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, tieši tāpat kā var audzēt augus siltumnīcā, lai arī kāds laiks būtu ārā.”

Somijā kādam zēnam, vārdā Markus, sešu gadu vecumā tika konstatēta nedziedināma muskuļu slimība. Drīzumā viņš bija piesaistīts pie invalīdu ratiņiem. Dažus gadus vēlāk māte viņu aizveda pie kāda Vasarsvētku draudzes locekļa, kas bija ieguvis plašu popularitāti, apgalvodams, ka var izdziedināt slimus cilvēkus. Bet nekāda brīnumaina izdziedināšana nenotika. Tāpēc Markus zaudēja interesi par Dievu un studēja zinātni un citas laicīgas nozares. Apmēram pirms pieciem gadiem pie mājas, kur dzīvoja Markus, kopā ar kādu jaunu vīrieti ieradās sieviete invalīdu ratiņos. Tie bija Jehovas liecinieki. Markus tajā laikā bija ateists, bet viņam nebija nekas pretī parunāt par reliģiju, un viņš tos ieaicināja iekšā.

Vēlāk Marku apmeklēja kāds laulāts pāris un tika uzsāktas Bībeles studijas. Galu galā Bībeles patiesības spēks izmainīja Markus uzskatus, un viņš saprata, ka par spīti savai invaliditātei viņam patiešām ir pamats slavēt Dievu. Markus teica: ”Es esmu ļoti laimīgs, jo esmu atradis patiesību un organizāciju, ko izmanto Jehova. Man tagad ir mērķis, un manai dzīvei ir jēga. Ir atradusies vēl viena pazudusī avs, un tā nevēlas atstāt Jehovas ganāmpulku!” (Salīdzināt Mateja 10:6.)

Lai visi ”slavē Jah”

Tie ir tikai daži no neskaitāmajiem gadījumiem, ko var minēt, lai parādītu, ka cilvēkiem mūsdienās neatkarīgi no viņu apstākļiem var būt pamats slavēt Dievu. Apustulis Pāvils to paskaidroja šādi: ”Dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums.” (1. Timotejam 4:8.) Ja mēs pildīsim Dieva gribu, viņš izpildīs ’tagadējās dzīves apsolījumu’. Protams, šajā sistēmā viņš nepadarīs nabago bagātu vai slimo veselu. Bet Dievs dāvā savu garu tiem, kas viņam kalpo, un tā viņa kalpotāji var rast prieku un gandarījumu, lai arī kādā situācijā atrastos. Jā, pat ’tagadējā dzīvē’ slimajiem, apspiestajiem un nabadzīgajiem var būt pamats slavēt Dievu.

Bet ko var teikt par ’nākamo’ dzīvi? Jau iedomājoties vien par to, mums būtu jāvēlas slavēt Dievu ar vislielāko pacilātību! Mēs jūtam saviļņojumu, domādami par laiku, kad cilvēki vairs nepazīs nabadzību, kad ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu,”” — un kad Dievs Jehova ”nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis”. (Jesajas 33:24; Atklāsmes 21:3, 4; Psalms 72:16.) Ko jūs domājat par šiem Dieva solījumiem?

Kāds jauns vīrietis Salvadorā paņēma piedāvāto bībelisko bukletu, kurā bija paskaidroti daži no šiem apsolījumiem. Jehovas lieciniecei, kas to iedeva, viņš teica: ”Kundze, tas, kas teikts šajā bukletā, izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība.” Tā atbild daudzi. Taču šos solījumus ir izteicis Tas, kas radījis Visumu, kas izveidojis mūsu planētas dabā pastāvošos ciklus un kas palīdz pat nabadzīgajiem un slimajiem gūt prieku. Mēs varam ticēt tam, ko viņš saka. Iepriekš minētais jaunais vīrietis, studēdams ar Jehovas lieciniekiem Bībeli, pārliecinājās par Dieva solījumu patiesumu. Ja jūs vēl nestudējat Bībeli, mēs jūs mudinām to darīt. Kaut jūs arī būtu klāt tad, kad pašreizējā sistēma būs beigusi pastāvēt un visa radība sauks: ”Alelujā!” — ”Slavējiet Jah!” (Psalms 112:1; 135:1.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 5. lpp.]

Kaut jūs arī būtu klāt, kad visa radība sauks: ”Alelujā!”