Akvila un Priskilla — priekšzīmīgs laulātais pāris

”SVEICINAIT Prisku un Akvilu, mana darba biedrus Kristū Jēzū; viņi savu galvu likuši ķīlā par manu dzīvību, tā ka viņiem nevien es esmu pateicīgs, bet visas nejūdu draudzes.” (Romiešiem 16:3, 4.)

Šie vārdi, ko apustulis Pāvils rakstīja kristiešu draudzei Romā, liecina par viņa dziļo cieņu un sirsnīgajām jūtām pret šo laulāto pāri. Rakstīdams viņu draudzei, Pāvils nekādā ziņā negribēja atstāt viņus nepieminētus. Bet kas bija šie divi Pāvila ’darba biedri’, un kāpēc viņi bija tik dārgi Pāvilam un vēstulē minētajām draudzēm? (2. Timotejam 4:19.)

Akvila bija viens no diasporas jūdiem (tie bija citu tautu vidū izkaisītie jūdi), viņš bija dzimis Mazāzijas ziemeļos, Pontā. Kopā ar sievu Priskillu (Prisku) viņš bija apmeties uz dzīvi Romā. Šajā pilsētā liela jūdu kopiena bija pastāvējusi vismaz kopš 63. gada p.m.ē., kad Pompejs iekaroja Jeruzalemi un aizveda daudz gūstekņu verdzībā uz Romu. Romiešu uzraksti liecina, ka šajā senajā pilsētā bija vismaz divpadsmit sinagogu. Mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos daudzi jūdi no Romas bija ieradušies Jeruzalemē un tur viņi izdzirdēja labo vēsti. Iespējams, tieši ar viņu starpniecību kristiešu vēsts pirmo reizi sasniedza Romas impērijas galvaspilsētu. (Apustuļu darbi 2:10.)

Taču mūsu ēras 49. gadā vai 50. gada sākumā pēc imperatora Klaudija pavēles jūdi tika padzīti no Romas. Šī iemesla dēļ apustulis Pāvils sastapa Akvilu un Priskillu grieķu pilsētā Korintā. Kad Pāvils ieradās Korintā, Akvila un Priskilla laipni piedāvāja apustulim gan viesmīlīgu uzņemšanu, gan darbu, jo viņi tāpat kā Pāvils pēc amata bija telšu taisītāji. (Apustuļu darbi 18:2, 3.)

Telšu taisītāji

Tas nebija viegls darbs. Gatavojot teltis, bija jāizgriež un jāšuj kopā bieza, rupja auduma vai ādas gabali. Kā stāsta vēsturnieks Fernando Bea, telšu taisītāji ”strādāja ar raupju, nepakļāvīgu audumu, ko mēdza izmantot gan nometņu ierīkošanai ceļojuma laikā, gan aizsegam pret sauli un lietu, gan preču iesaiņošanai kuģu tilpnēs”, un šis darbs no viņiem ”prasīja sevišķu māku un rūpību”.

Bet rodas kāds jautājums. Vai Pāvils pats neteica, ka viņš ir ”izglītojies pie Gamaliēla kājām”, gatavodamies spožai karjerai nākotnē? (Apustuļu darbi 22:3.) Tas gan ir tiesa, bet pirmajā gadsimtā jūdi uzskatīja par goda lietu iemācīt zēnam kādu amatu, pat ja bija paredzēts, ka viņam jāsaņem augstākā izglītība. Tāpēc ir pamats domāt, ka gan Akvila, gan Pāvils bija apguvuši telšu taisītāja amatu zēna gados. Šī prasme vēlāk viņiem lieti noderēja. Taču, būdami kristieši, viņi neuzskatīja laicīgo darbu par pašmērķi. Pāvils paskaidroja, ka darbs, ko viņš Korintā strādāja kopā ar Akvilu un Priskillu, bija tikai līdzeklis, kurš palīdzēja viņam izpildīt galveno uzdevumu — sludināt labo vēsti, nekļūstot ”nevienam.. par apgrūtinājumu” materiālajā ziņā. (2. Tesaloniķiešiem 3:8; 1. Korintiešiem 9:18; 2. Korintiešiem 11:7.)

Akvila un Priskilla noteikti labprāt darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai palīdzētu Pāvilam misionāra kalpošanā. Kas zina, cik reižu šie trīs draugi uz brīdi pārtrauca darbu, lai neformāli liecinātu klientiem vai garāmgājējiem! Un, kaut gan telšu taisīšana bija necils un nogurdinošs darbs, viņi darīja to ar prieku un strādāja pat ”dienām naktīm”, lai atbalstītu Dieva intereses, — gluži tāpat rīkojas daudzi mūsdienu kristieši, kas uztur sevi, strādājot nepilnu slodzi vai sezonas darbus, lai lielāko daļu atlikušā laika varētu veltīt labās vēsts izplatīšanai. (1. Tesaloniķiešiem 2:9; Mateja 24:14; 1. Timotejam 6:6.)

Viesmīlības paraugs

Pāvils, šķiet, izmantoja Akvilas māju par savas misionāra darbības centru tajos 18 mēnešos, ko viņš pavadīja Korintā. (Apustuļu darbi 18:3, 11.) Tāpēc ir iespējams, ka pie Akvilas un Priskillas viesojās arī Sīla (Silvāns) un Timotejs, kas bija atnākuši no Maķedonijas. (Apustuļu darbi 18:5.) Divas Pāvila vēstules tesaloniķiešiem, kuras vēlāk kļuva par Bībeles kanona daļu, varbūt tika uzrakstītas tajā laikā, kad apustulis uzturējās pie Akvilas un Priskillas.

Viegli iedomāties, ka tolaik Priskillas un Akvilas māja bija īsts teokrātiskās darbības centrs. Tur droši vien bieži viesojās daudzi mīļi draugi: Stefana un viņa ģimene — pirmie kristieši Ahajas provincē, kurus Pāvils pats bija kristījis —; Titijs Justs, kas bija atļāvis Pāvilam teikt runas viņa mājā; kā arī Krisps — sinagogas priekšnieks, kurš kopā ar visu savu saimi bija pieņēmis patiesību. (Apustuļu darbi 18:7, 8; 1. Korintiešiem 1:16.) Viesu vidū droši vien bija arī Fortunats un Ahaiks; Gaijs, kura namā, iespējams, notika draudzes sapulces; pilsētas saimniecības vadītājs Erasts; Tercijs — sekretārs, kam Pāvils diktēja savu vēstuli romiešiem —; tāpat arī Foiba, uzticīga māsa no tuvīnās Kenhrejas draudzes, — jādomā, tā bija viņa, kas aiznesa Pāvila vēstuli no Korintas uz Romu. (Romiešiem 16:1, 22, 23; 1. Korintiešiem 16:17.)

Mūsdienās Jehovas kalpi, kuriem ir bijusi iespēja parādīt viesmīlību kādam no ceļojošajiem kalpotājiem, labi zina, cik uzmundrinošas un neaizmirstamas var būt šādas vizītes. Iepriecinoši gadījumi, kas tiek stāstīti šādās reizēs, visiem var dot garīgu atspirdzinājumu. (Romiešiem 1:11, 12.) Tie, kas līdzīgi Akvilam un Priskillai ļauj izmantot savas mājas sapulcēm, piemēram, draudzes grāmatstudijai, izjūt prieku un gandarījumu, ka viņi šādi var sekmēt patieso pielūgsmi.

Akvilas un Priskillas draudzība ar Pāvilu bija tik cieša, ka mūsu ēras 52. gada pavasarī, kad apustulis devās projām no Korintas, viņi to pavadīja līdz pat Efesai. (Apustuļu darbi 18:18—21.) Viņi palika šajā pilsētā un sagatavoja augsni nākamajai apustuļa vizītei. Tieši Efesā šie spējīgie labās vēsts skolotāji ”aicināja pie sevis” prasmīgo oratoru Apollu un ar prieku palīdzēja viņam ”vēl skaidrāk” saprast ”Dieva ceļu”. (Apustuļu darbi 18:24—26.) Kad Pāvils sava trešā misionāra ceļojuma laikā vēlreiz ieradās Efesā — tas bija apmēram mūsu ēras 52.—53. gada ziemā —, šī enerģiskā laulātā pāra apstrādātais tīrums jau bija gatavs pļaujai. Aptuveni trīs gadus Pāvils Efesā sludināja un mācīja ”šo mācību”, un efesiešu draudzes sapulces šajā laikā notika Akvilas mājās. (Apustuļu darbi 19:1—20, 26; 20:31; 1. Korintiešiem 16:8, 19.)

Vēlāk, kad Pāvila draugi Akvila un Priskilla bija atgriezušies Romā, viņi joprojām ’centās parādīt viesmīlību’, atļaudami izmantot savu māju kristiešu sapulcēm. (Romiešiem 12:13; 16:3—5.)

Viņi bija ”savu galvu likuši ķīlā” par Pāvilu

Iespējams, arī Efesā Pāvils bija apmeties kopā ar Akvilu un Priskillu. Vai viņš dzīvoja kopā ar tiem, kad notika sudrabkaļu izraisītie nemieri? Kā stāstīts Apustuļu darbos 19:23—31, kad amatnieki, kas cēla svētnīcas, vērsās pret labās vēsts sludināšanu, brāļiem bija jāattur Pāvils, lai viņš neizietu pūļa priekšā un nepakļautu sevi riskam. Daži Bībeles komentētāji ir izteikuši pieņēmumu, ka varbūt šī bija tā bīstamā situācija, kad Pāvils ’gandrīz vairs necerēja palikt dzīvs’, un ka Akvila un Priskilla kaut kādā veidā iejaucās, ’likdami savu galvu ķīlā’ par viņu. (2. Korintiešiem 1:8; Romiešiem 16:3, 4.)

”Kad nemiers bija norimis”, Pāvils rīkojās gudri, atstādams pilsētu. (Apustuļu darbi 20:1.) Bez šaubām, arī Akvila un Priskilla sastapās ar pretestību un izsmieklu. Vai tāpēc viņi ļāvās nomāktībai? Gluži pretēji: Akvila un Priskilla drosmīgi turpināja savu kristīgo darbību.

Nešķirams pāris

Kad Klaudija valdīšana beidzās, Akvila un Priskilla atgriezās Romā. (Romiešiem 16:3—15.) Taču tajā laikā, kad viņi pēdējo reizi ir pieminēti Bībelē, viņi atkal atrodas Efesā. (2. Timotejam 4:19.) Un atkal šis vīrs un viņa sieva ir minēti kopā, tāpat kā visās pārējās Rakstu vietās, kur par viņiem ir runa. Cik nešķirams un vienots pāris! Pāvils, domādams par dārgo brāli Akvilu, nevarēja neatsaukt atmiņā arī viņa sievas uzticamo līdzdarbību. Akvila un Priskilla ir lielisks paraugs kristiešu laulātajiem pāriem mūsdienās, jo uzticama dzīvesbiedra lojālais atbalsts ļauj cilvēkam daudz paveikt ”tā Kunga darbā”, reizēm pat vairāk, nekā viņš būtu spējis izdarīt, ja būtu neprecēts. (1. Korintiešiem 15:58.)

Akvila un Priskilla kalpoja dažādās draudzēs. Līdzīgi viņiem, mūsdienās daudzi dedzīgi kristieši ir atraduši iespēju pārcelties uz tādām vietām, kur ir lielāka vajadzība. Arī viņi izjūt prieku un gandarījumu, redzot, kā virzās uz priekšu Ķēniņvalsts darbs, un nodibinot sirsnīgu un tuvu draudzību ar citiem kristiešiem.

Būdami brīnišķīgs kristīgās mīlestības paraugs, Akvila un Priskilla ieguva gan Pāvila, gan arī citu cilvēku atzinību. Bet vēl svarīgāk bija tas, ka viņi ieguva labu slavu paša Jehovas acīs. Rakstos ir apliecināts: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat.” (Ebrejiem 6:10.)

Mums varbūt nav iespējas ziedot savus spēkus tādā veidā, kā to darīja Akvila un Priskilla, tomēr mēs varam sekot šo divu kristiešu brīnišķīgajai priekšzīmei. Mēs jutīsim dziļu gandarījumu, ja veltīsim savus spēkus un visu savu dzīvi svētai kalpošanai un nekad neaizmirsīsim ”labu darīt un dāvanas dot, jo tādi upuŗi Dievam labi patīk”. (Ebrejiem 13:15, 16.)