Drupu vidū tiek sniegta palīdzība
CILVĒKU pūles sniegt palīdzību stihisku nelaimju upuriem, bez šaubām, ir uzslavas cienīgas. Daudzos gadījumos tiek organizēta palīdzība — tiek atjaunotas mājas, atrasti pazudušie tuvinieki un, galvenais, glābtas dzīvības.
Kad notiek stihiska nelaime, Jehovas liecinieki izmanto palīdzību, kas tiek piedāvāta laicīgu palīdzības programmu ietvaros, un ir ļoti pateicīgi par to. Taču saskaņā ar Rakstiem viņiem ir pienākums ’darīt labu.. sevišķi ticības biedriem’. (Galatiešiem 6:10.) Jā, Jehovas liecinieki jūtas cieši saistīti savā starpā; viņi uzskata sevi par vienu ģimeni. Šī iemesla dēļ viņi sauc cits citu par ”brāļiem” un ”māsām”. (Salīdzināt Marka 3:31—35; Filemonam 1, 2.)
Tāpēc, kad kādu rajonu piemeklē stihiska nelaime, Jehovas liecinieku vecākie nežēlo pūles, lai noskaidrotu ikviena draudzes locekļa atrašanās vietu un vajadzības, kā arī organizē nepieciešamo palīdzību. Lūk, kā tas notika Akrā (Gana), Sanandželo (ASV) un Kobē (Japāna).
Akra — ”Noas dienas miniatūrā”
Lietus sāka līt ap pulksten 11 vakarā un lija bez apstājas stundām ilgi. ”Lietusgāze bija tik spēcīga, ka neviens no mūsu ģimenes ne acu neaizvēra,” saka Džons Tvumasi, viens no Jehovas lieciniekiem Akrā. Laikrakstā Daily Graphic šie plūdi bija nosaukti par ”Noas dienām miniatūrā”. ”Mēs mēģinājām dažas vērtīgākās mantas uznest stāvu augstāk,” Džons turpina savu stāstu, ”bet, kad mēs atvērām durvis uz kāpņu telpu, iekšā sāka gāzties ūdens.”
Varas iestādes izsludināja evakuāciju, tomēr daudzi svārstījās, baidīdamies, ka tukšas mājas — pat ja tās ir applūdušas — varētu pievilināt laupītājus. Daži nevarēja doties prom, pat ja būtu to gribējuši. ”Mēs ar māti nekādi nespējām atvērt durvis,” stāsta kāda meitene, vārdā Paulīna. ”Ūdens kāpa arvien augstāk, tāpēc mēs stāvējām uz koka mucām un turējāmies pie jumta spāres. Visbeidzot, ap pieciem no rīta, mūs izglāba kaimiņi.”
Tik drīz, cik vien iespējams, Jehovas liecinieki sāka rīkoties. Beatrise, kāda kristīgā māsa, stāsta: ”Draudzes vecākie mūs meklēja, un viņi mūs atrada kāda ticības brāļa mājā, kur bijām patvērušies. Pēc plūdiem bija pagājušas tikai trīs dienas, kad draudzes vecākie, kā arī gados jaunie draudzes locekļi ieradās pie mums un notīrīja dubļus gan no mūsu mājas ārpuses, gan no iekšpuses. Sargtorņa biedrība sagādāja mazgāšanas un dezinfekcijas līdzekļus, krāsu, matračus, segas, audumu un bērnu drēbes. Brāļi atsūtīja mums pārtiku vairākām dienām. Es biju dziļi aizkustināta!”
Džons Tvumasi, kura vārdi bija minēti iepriekš, ziņo: ”Es pastāstīju citiem īrniekiem, ka mūsu biedrība ir atsūtījusi mums pietiekami daudz mazgāšanas un dezinfekcijas līdzekļu, lai iztīrītu visu māju. Apmēram 40 īrnieku piedalījās tīrīšanā. Es iedevu mazgāšanas līdzekļus mūsu kaimiņiem, kuru vidū bija arī vietējās baznīcas mācītājs. Mani darbabiedri bija kļūdījušies, domādami, ka Jehovas liecinieki izturas ar mīlestību vienīgi pret savējiem.”
Kristīgie brāļi un māsas ļoti augstu novērtēja saņemto palīdzību. Brālis Tvumasi secina: ”Kaut gan naudas izteiksmē lietas, ko es zaudēju plūdos, bija vērtīgākas par saņemtajiem palīdzības sūtījumiem, taču mana ģimene un es jūtam, ka biedrības sirsnīgā atbalsta dēļ mūsu ieguvums ir daudz lielāks nekā zaudējumi.”
Sanandželo — ”izklausījās tā, it kā pasaulei būtu pienācis gals”
Tornado, kas izpostīja Sanandželo 1995. gada 28. maijā, izrāva kokus ar visām saknēm, nolauza elektrības stabus un pārsvieda šķērsām pāri ceļiem vadus, pa kuriem joprojām plūda strāva. Vēji brāzās ar ātrumu līdz pat 160 kilometriem stundā, postīdami pilsētas komunālās saimniecības būves. Pārtrūka elektriskās strāvas padeve vairāk nekā 20 000 mājām. Pēc tam sākās krusa. Valsts meteoroloģiskais dienests ziņoja, ka krusas graudi sākumā bijuši ”golfa bumbiņas lielumā”, tad ”softbola bumbas lielumā” un visbeidzot ”greipfrūta lielumā”. Troksnis bija apdullinošs. Kāds no pilsētas iedzīvotājiem vēlāk teica: ”Izklausījās tā, it kā pasaulei būtu pienācis gals.”
Pēc vētras iestājās draudīgs klusums. Ļaudis palēnām nāca ārā no savām sapostītajām mājām, lai noteiktu nodarītos zaudējumus. Kokiem, kas bija palikuši stāvus, bija norautas visas lapas. Atlikušās mājas izskatījās it kā nomizotas. Dažviet vējš bija sadzinis krusas graudus pat metru augstās kaudzēs. Vētrā bija izsisti tūkstošiem māju un automašīnu logu, tāpēc zemi juku jukām ar krusas graudiem klāja spīguļojošas stikla šķembas. ”Kad es tiku līdz mājām,” kāda sieviete saka, ”es vienkārši sēdēju savā mašīnā uz piebraucamā ceļa un raudāju. Posts bija tik liels, ka es biju pilnīgi satriekta.”
Palīdzības dienesti un slimnīcas nekavējoties sagādāja finansiālu atbalstu un celtniecības materiālus, kā arī sniedza medicīnisko palīdzību un konsultācijas. Daudzi cilvēki, kas paši bija vētras upuri, rīkojās uzslavas cienīgi, palīdzēdami citiem, cik vien bija viņu spēkos.
Arī Jehovas liecinieku draudzes aktīvi darbojās. Obrijs Koners, draudzes vecākais no Sanandželo, stāsta: ”Tiklīdz vētra bija beigusies, mēs pa telefonu sazinājāmies cits ar citu, lai noskaidrotu, kāda kuram ir situācija. Mēs palīdzējām gan cits citam, gan saviem kaimiņiem, kas nav mūsu ticības biedri, aizsist logus ar dēļiem, pārsegt jumtus ar plastmasu un cik iespējams nodrošināt mājas pret atmosfēras iedarbību. Pēc tam mēs atzīmējām visus mūsu draudzes locekļus, kuru mājas bija bojātas. Aptuveni 100 mājām bija nepieciešams remonts, un ar palīdzības dienestu sagādātajiem materiāliem nepietika. Tāpēc mēs nopirkām papildu materiālus un organizējām darbu. Kopumā apmēram 1000 liecinieku brīvprātīgi pieteicās palīdzēt; katrā nedēļas nogalē bija ap 250 strādnieku. Viņi ieradās pat no tādām vietām, kas atradās 740 kilometru attālumā. Visi strādāja nenogurstoši, kaut gan bieži bija gandrīz 40 grādu karsts. Pat kāda 70 gadus veca māsa strādāja kopā ar mums visās nedēļas nogalēs, izņemot vienu, kad tika remontēta viņas pašas māja. Un pat tajā nedēļas nogalē viņa bija uz savas mājas jumta un palīdzēja to labot!
Mēs bieži dzirdējām no apkārtējiem cilvēkiem apmēram šādus izteicienus: ”Vai gan nebūtu labi, ja citas reliģiskās organizācijas darītu to pašu savu locekļu labā?” Mūsu kaimiņus iespaidoja tas, ka piektdienās agri no rīta viņi redzēja 10—12 cilvēku lielu brīvprātīgo brigādi (tajā bija arī māsas) ierodamies kāda ticības biedra mājās, lai bez maksas salabotu vai pat no jauna uzbūvētu visu jumtu. Lielākoties darbs tika pabeigts vienā nedēļas nogalē. Reizēm, kad ieradās mūsu brigāde, kaimiņu mājā kāds celtniecības darbu vadītājs, kas nebija liecinieks, jau bija pilnīgi iegrimis darbā, kopā ar saviem strādniekiem klādams jumta segumu. Parasti mēs paspējām noplēst veco jumtu un apjumt jaunu, un vēl sakopt pagalmu, pirms celtnieki kaimiņu mājā bija tikuši galā ar savu darbu. Dažreiz viņi pat pārtrauca strādāt tāpēc vien, lai pavērotu mūs!”
Brālis Koners nobeigumā saka: ”Mums visiem pietrūks šī kopā pavadītā laika. Mēs esam iepazinuši cits citu jaunā aspektā, gan paši pauzdami brālīgu mīlestību, gan saņemdami to tik bagātīgi kā nekad agrāk. Mēs zinām, ka tas ir tikai paraugs, kas dod nojausmu par dzīvi Dieva jaunajā pasaulē, kur visi kā brāļi un māsas palīdzēs cits citam tāpēc, ka patiešām to vēlēsies.” (2. Pētera 3:13.)
Kobe — ”koka un apmetuma atlūzas un cilvēku līķi”
Kobes iedzīvotāji tika uzskatīti par sagatavotiem. Patiešām, katru gadu 1. septembrī viņi piedalās Katastrofu novēršanas dienas pasākumos. Skolēni vingrinās, kā izturēties zemestrīces gadījumā, militārpersonas izmēģina glābšanas lidojumus ar helikopteriem, un ugunsdzēsēju komandas uzstāda zemestrīču imitēšanas iekārtas, ar kuru palīdzību brīvprātīgie attīsta izdzīvošanai nepieciešamās iemaņas istabas izmēra kastē, kas tiek kratīta un tricināta kā īstā zemestrīcē. Bet, kad 1995. gada 17. janvārī patiešām notika īsta zemestrīce, šķita, ka visa gatavošanās ir bijusi veltīga. Iegruva desmitiem tūkstošu jumtu — tas nekad nebija noticis imitējošajās ierīcēs. Vilcieni apgāzās uz sāniem; sabruka ātrgaitas automaģistrāļu posmi; gāzes caurules un ūdensvadi pārplīsa; mājas izjuka, it kā tās būtu no kartona. Žurnālā Time bija rakstīts, ka pēc zemestrīces skatam pavērās ”koka un apmetuma atlūzas un cilvēku līķi”.
Pēc tam sākās ugunsgrēki. Ēkas liesmoja, bet ugunsdzēsēji bija bezpalīdzīgi, jo kilometriem garo satiksmes sastrēgumu dēļ nevarēja tikt uz priekšu. Tie, kas tomēr sasniedza ugunsgrēka vietu, bieži vien atklāja, ka bojātās ūdensapgādes sistēmas dēļ ūdens nav pieejams. ”Pirmajā dienā valdīja pilnīga panika,” stāstīja kāds ierēdnis. ”Nekad mūžā nebiju juties tik bezspēcīgs — es zināju, ka milzum daudz cilvēku ir aprakti šajās degošajās mājās. Un zināju arī to, ka es tur nekā nevaru darīt.”
Kopumā aptuveni 5000 cilvēku bija gājuši bojā un apmēram 50 000 ēku gulēja drupās. Kobes iedzīvotājiem bija tikai trešā daļa no nepieciešamā pārtikas daudzuma. Lai dabūtu ūdeni, daži sāka vākt netīro šķidrumu no saplīsušo ūdensvada cauruļu apakšas. Daudzi cilvēki, kas bija palikuši bez pajumtes, devās uz patvertnēm; dažās no tām izsniedza pārtiku, piešķirot katram niecīgu porciju: vienu rīsu bumbiņu dienā. Drīz vien ļaužu starpā izplatījās neapmierinātība. ”Varas iestādes neko nav darījušas,” žēlojās kāds vīrietis. ”Ja mēs turpināsim paļauties uz tām, mēs nomirsim bada nāvē.”
Jehovas liecinieku draudzes Kobē un tuvējā apkārtnē nekavējoties sāka organizēti rīkoties. Kāds helikoptera pilots, kas savām acīm redzēja viņu darbu, stāstīja: ”Es devos uz katastrofas vietu zemestrīces dienā un pavadīju tur nedēļu. Kad es ierados vienā no patvertnēm, visapkārt valdīja haoss. Netika veikti nekādi glābšanas darbi. Jehovas liecinieki bija vienīgie, kas steidzās uz šo vietu un darīja vienu darbu pēc otra.”
Patiešām, ko darīt bija ļoti daudz. Desmit Ķēniņvalsts zāles bija kļuvušas neizmantojamas, un vairāk nekā 430 liecinieku bija palikuši bez pajumtes. Vēl 1206 mājām, kurās dzīvoja liecinieki, bija nepieciešams remonts. Turklāt katastrofā bija gājuši bojā 15 Jehovas liecinieki, un viņu piederīgajiem bija ārkārtīgi nepieciešams mierinājums.
Aptuveni 1000 Jehovas liecinieku no visas valsts brīvprātīgi veltīja savu laiku, lai palīdzētu remontdarbos. ”Kad mēs strādājām vēl nekristītu Bībeles skolnieku mājās,” stāsta kāds brālis, ”viņi mums vienmēr jautāja: ”Cik mums par visu to jāmaksā?” Kad mēs viņiem paskaidrojām, ka šis darbs tiek veikts par draudžu līdzekļiem, viņi pateicās mums, sacīdami: ”Tas, par ko mēs studējām, tagad ir kļuvis par īstenību!””
Daudzi bija pārsteigti, redzot, cik ātri liecinieki reaģēja uz katastrofu un cik cītīgi viņi darbojās. ”Es biju dziļi iespaidots,” izsakās iepriekš minētais pilots. ”Jūs saucat cits citu par ”brāļiem” un ”māsām”. Es redzēju, kā jūs palīdzat cits citam; jūs patiešām esat viena ģimene.”
Liecinieki paši ar šo zemestrīci saistīto notikumu laikā iemācījās kaut ko ļoti vērtīgu. Kāda māsa atzīmēja: ”Man allaž šķita: jo lielāka kļūst kāda organizācija, jo grūtāk tai ir rūpēties par cilvēkiem personīgi.” Bet sirsnīgā gādība, ko šī māsa izjuta, mainīja viņas viedokli. ”Tagad es zinu, ka Jehova rūpējas ne tikai par savu organizāciju kopumā, bet arī par katru no mums atsevišķi,” viņa saka. Taču laiks, kad cilvēce tiks pilnīgi atbrīvota no stihiskām nelaimēm, vēl ir priekšā.
Drīz stihisku nelaimju vairs nebūs!
Jehovas liecinieki ar ilgām gaida laiku, kad stihiskas nelaimes vairs neiznīcinās cilvēku dzīvības un neatņems viņiem iztikas līdzekļus. Dieva jaunajā pasaulē cilvēki mācīsies saskaņot savu darbību ar apkārtējo vidi. Kad ļaudis vairs nerīkosies savtīgi, viņi nebūs tik neaizsargāti pret dabas stihijām kā tagad.
Turklāt Dievs Jehova — dabas spēku Radītājs — gādās, lai dabas stihijas nekad vairs neapdraudētu viņa cilvēku saimi un visu pārējo radību uz Zemes. Tajā laikā Zeme patiešām būs paradīze. (Jesajas 65:17, 21, 23; Lūkas 23:43.) Visbrīnišķīgākajā veidā piepildīsies pravietojums no Atklāsmes 21:4: ”Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.”
[Attēls 5. lpp.]
Beatrise Džonsa (pa kreisi) demonstrē, kā viņa kopā ar citiem cilvēkiem izveidoja dzīvu ķēdi, lai šķērsotu uzplūdušos ūdeņus
[Attēls 6. lpp.]
Tiek sniegta palīdzība pēc tornado plosīšanās