Dzīve pēc nāves — kā, kur un kad?

CILVĒKA Radītājs un Dzīvības Devējs personiski apliecina, ka cilvēka dzīvei līdz ar nāvi nav neizbēgami jābeidzas uz mūžīgiem laikiem. Turklāt Dievs mums paziņo, ka ir iespējams nevis vēlreiz dzīvot ierobežotu laiku, bet dzīvot, lai nekad vairs nemirtu! Apustulis Pāvils to izteica vienkārši, taču pārliecināti: ”Viņš [Dievs].. visiem liecību devis, uzmodinādams to [Kristu Jēzu] no mirušiem.” (Apustuļu darbi 17:31.)

Protams, vēl arvien paliek neatbildēti trīs pamatjautājumi: kā mirušais var atkal atgriezties dzīvē? Kad tas notiks? Kur īstenosies šī jaunā dzīve? Visā pasaulē uz šiem jautājumiem ir dotas dažādas atbildes, bet, lai noskaidrotu patiesību, būtisks priekšnoteikums ir precīza izpratne par to, kas notiek ar cilvēkiem, kad viņi nomirst.

Vai atrisinājums ir nemirstība?

Plaši izplatīts ir uzskats, ka visos cilvēkos mājo kaut kas nemirstīgs un ka mirst tikai cilvēka ķermenis. Jūs noteikti esat dzirdējuši šādu apgalvojumu. Šī šķietami nemirstīgā daļa cilvēkā tiek saukta dažādi: gan par ”dvēseli”, gan par ”garu”. Tā pārdzīvojot ķermeņa nāvi un turpinot dzīvot kaut kur citur. Atklāti runājot, šis uzskats nesakņojas Bībelē. Patiešām, Bībelē aprakstītie senie ebreji ar prieku gaidīja dzīvi pēc nāves, bet viņi nedomāja, ka turpinās dzīvot kāda nemirstīga viņu daļa. Senie ebreji bija pārliecināti par nākotnē gaidāmo atgriešanos dzīvei uz zemes, kas notiktu ar augšāmcelšanās brīnuma palīdzību.

Patriarham Ābrahāmam bija izcila ticība nākotnē gaidāmajai mirušo augšāmcelšanai. Aprakstot Ābrahāma gatavību upurēt savu dēlu Īzāku, Ebrejiem 11:17—19 teikts: ”Ticības spēkā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Izāku, ..jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību,” — jo Dievs nepieprasīja, lai Īzāks tiktu upurēts. Par seno izraēliešu ticību tam, ka viņi atkal atgriezīsies dzīvē pēc kāda laika (nevis tūlīt turpinās dzīvi garīgā sfērā), liecināja arī pravietis Hozeja, rakstīdams: ”Es [Jehova] gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas [kopējā cilvēces kapa] un izglābt no nāves.” (Hozejas 13:14.)

Bet kad jūdu domāšanā un uzskatos radās priekšstats par cilvēkam iedzimtu nemirstību? Enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica ir atzīts, ka ”mācība par nemirstīgu dvēseli jūdaismā radās, iespējams, grieķu ietekmē”. Tomēr dievbijīgi jūdi līdz pat Kristus laikam joprojām ticēja nākotnē gaidāmajai augšāmcelšanai un ar prieku uz to cerēja. To skaidri apliecina Jēzus saruna ar Martu, kad bija nomiris viņas brālis Lācars: ”Tad Marta sacīja Jēzum: ”Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! [..]” Jēzus viņai saka: ”Tavs brālis celsies augšām!” Marta saka viņam: ”Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.”” (Jāņa 11:21—24.)

Mirušo stāvoklis

Arī šajā jautājumā nav nepieciešams, lai mēs izteiktu minējumus. Bībeles vienkāršā patiesība ir tāda, ka mirušie ir ”aizmiguši”, viņi ir bez apziņas un viņiem nav pilnīgi nekādu sajūtu vai zināšanu. Šī patiesība Bībelē nav izklāstīta sarežģītā, grūti uztveramā veidā. Pārdomā šādus viegli saprotamus pantus: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.. Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” (Salamans Mācītājs 9:5, 10.) ”Nepaļaujieties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt! Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā.” (Psalms 146:3, 4.)

Ir saprotams, kāpēc Jēzus Kristus nosauca nāvi par miegu. Apustulis Jānis ir pierakstījis kādu sarunu starp Jēzu un tā mācekļiem: ”Viņš.. saka viņiem: ”Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet es eimu viņu modināt.” Mācekļi viņam sacīja: ”Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.” Bet Jēzus to bija zīmējis uz viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: ”Lācars nomiris.”” (Jāņa 11:11—14.)

Cilvēks nomirst pilnīgi viss

Nāve skar cilvēku pilnīgi visu, tā nav tikai ķermeņa nāve. Ņemot vērā skaidros Bībeles apgalvojumus, mums jāsecina, ka cilvēkam nav nemirstīgas dvēseles, kas var pārdzīvot ķermeņa nāvi. Bībele skaidri norāda, ka dvēsele var nomirt. ”Redzi, visas dvēseles pieder Man, kā tēva tā arī dēla dvēsele, abas Man pieder; kuŗa dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecēhiēla 18:4.) Nekur netiek lietoti vārdi ”nemirstīgs” vai ”nemirstība”, lai norādītu, ka kaut kas tāds cilvēkam ir iedzimts.

Enciklopēdija New Catholic Encyclopedia norāda, kāda interesanta cilme ir senebreju un grieķu vārdiem, kas Bībelē tiek tulkoti ”dvēsele”: ”Dvēsele VD [Vecajā derībā] ir nepeš, JD [Jaunajā derībā] [psikē]. [..] Nepeš ir cēlies no saknes, kas, iespējams, nozīmē ’elpot’, un.. tāpēc, ka ar elpošanu dzīva būtne atšķiras no mirušas, ar nepeš sāka apzīmēt dzīvi vai personību, vai vienkārši indivīda dzīvību. [..] VD nav ķermeņa un dvēseles dihotomijas [veselā dalīšanas divās daļās]. Izraēlietis lietas un parādības uztvēra konkrēti, to veselumā, un tāpēc viņš uzskatīja cilvēku par personu, nevis par kaut ko tādu, kas veidots no atšķirīgām daļām. Termins nepeš, kaut arī tulkots ar mūsu vārdu ”dvēsele”, nekad nenozīmē dvēseli, kas pastāv atsevišķi no ķermeņa vai indivīda. [..] Vārdam nepeš atbilst termins [psikē] JD. Tas var nozīmēt dzīvības pirmavotu, pašu dzīvību vai dzīvu būtni.”

Tātad kļūst skaidrs, ka nāves brīdī cilvēks, kas pirms tam bijis dzīvs, — jeb dzīva dvēsele — beidz eksistēt. Ķermenis atgriežas ’pīšļos’ jeb pārvēršas par zemes elementiem vai nu pakāpeniski — kad cilvēks tiek apbedīts un pēc tam satrūd —, vai arī nekavējoties — kad tiek kremēts. Jehova teica Ādamam: ”Tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” (1. Mozus 3:19.) Bet kā tādā gadījumā ir iespējama dzīve pēc nāves? Tā ir iespējama tāpēc, ka mirušais cilvēks ir Dieva atmiņā. Jehovam piemīt brīnumaina vara un spējas radīt cilvēkus, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka viņš var saglabāt cilvēka dzīvi savā atmiņā. Jā, visas izredzes atkal dzīvot ir atkarīgas no Dieva.

Tieši tāda arī ir vārda ”gars” nozīme; par garu tiek teikts, ka tas atgriežas atpakaļ pie patiesā Dieva, kas to ir devis. Aprakstīdams šo iznākumu, Dieva iedvesmotais Salamana Mācītāja grāmatas sarakstītājs paskaidro: ”Pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.” (Salamans Mācītājs 12:7.)

Tikai Dievs var padarīt cilvēku dzīvu. Kad Jehova Ēdenē radīja cilvēku un iepūta tā nāsīs ”dzīvības dvašu”, tad viņš ne tikai piepildīja Ādama plaušas ar gaisu, bet arī lika dzīvības spēkam padarīt dzīvas visas ķermeņa šūnas. (1. Mozus 2:7.) Šis dzīvības spēks pāriet no vecākiem uz bērniem, kad notiek apaugļošanās un bērna piedzimšana, un tāpēc cilvēka dzīvība patiesībā ir saņemta no Dieva, kaut arī, protams, ar vecāku starpniecību.

Priecīgais augšāmcelšanas laiks

Augšāmcelšana nebūtu jājauc ar reinkarnāciju, kurai nav pamatojuma Svētajos rakstos. Uzskats par reinkarnāciju ir šāds: pēc nāves cilvēks pārdzimst vienā vai vairākās secīgās eksistences formās. Salīdzinot ar cilvēka iepriekšējo dzīvi, tās varot būt vai nu augstākas, vai arī zemākas — atkarībā no tā, ko cilvēks ar savu iepriekšējo dzīvi esot nopelnījis. Saskaņā ar šo uzskatu, cilvēks var ”pārdzimt” vai nu kādā cilvēkā, vai dzīvniekā. Šis uzskats ir krasā pretrunā ar Bībeles mācību.

Vārds ”augšāmcelšana” ir tulkots no grieķu vārda anastasis, kura tiešā nozīme ir ’piecelšanās no jauna’. (Ebreju tulkotāji grieķu vārdu anastasis ir pārtulkojuši ar ebreju vārdiem tehījat hammēlīn, kas nozīmē ’mirušo atdzīvošanās’.) Augšāmcelšana nozīmē, ka Dievs atjauno cilvēku pēc tā dzīves modeļa, ko viņš ir paturējis savā atmiņā. Atbilstoši Dieva gribai cilvēks tiek atjaunots vai nu fiziskā, vai garīgā ķermenī; tomēr viņš saglabā savu personisko identitāti — to pašu personību un atmiņas, kādas viņam bija nāves brīdī.

Jā, Bībelē ir runāts par diviem augšāmcelšanas veidiem. Salīdzinoši nedaudzi tiek celti augšā uz debesīm garīgā ķermenī. Tā tika celts augšā Jēzus Kristus. (1. Pētera 3:18.) Un Jēzus norādīja, ka to pašu pieredzēs izraudzīti viņa sekotāji, sākot ar uzticīgajiem apustuļiem, kam viņš apsolīja: ”Es noeimu jums vietu sataisīt[.] ..es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur es esmu, būtu arī jūs.” (Jāņa 14:2, 3.) Bībele to sauc par ’pirmo augšāmcelšanu’ — pirmo gan laika, gan iegūstamā stāvokļa ziņā. Svētajos rakstos par augšāmceltajiem debesu dzīvei teikts, ka viņi ir Dieva priesteri, kā arī ķēniņi, kas valda kopā ar Kristu Jēzu. (Atklāsmes 20:6.) ’Pirmā augšāmcelšana’ ir paredzēta ierobežotam skaitam cilvēku, un Raksti atklāj, ka no uzticīgiem vīriešiem un sievietēm tiks izraudzīti tikai 144 000. Viņi līdz pat nāvei būs pierādījuši uzticību Dievam Jehovam un Kristum Jēzum, dedzīgi liecinādami citiem par savu ticību. (Atklāsmes 14:1, 3, 4.)

Bez šaubām, mirušo augšāmcelšana sagādā bezgalīgu prieku tiem, kas tiek celti augšā dzīvei debesīs. Bet prieks ar to nebeidzas, jo tāpat ir apsolīta augšāmcelšana dzīvei šeit, uz Zemes. Šie augšā celtie pievienosies cilvēkiem, kas būs pārdzīvojuši pašreizējās ļaunās sistēmas galu. Pēc tam kad apustulis Jānis bija redzējis nelielo skaitu personu, kas iemanto debesu augšāmcelšanu, viņam tika dots šāds redzējums: ”liels pulks — ko saskaitīt neviens nevarēja — no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām”. Kāds tas būs priecīgs laiks, kad miljoni, varbūt pat miljardi, atgriezīsies dzīvē šeit, uz Zemes! (Atklāsmes 7:9, 16, 17.)

Kad tas būs?

Jebkāds prieks un laime būtu īslaicīgi, ja mirušie atgrieztos uz piesārņotas zemes, kas pilna ar konfliktiem, asinsizliešanu un vardarbību, — tieši tāda pasaule ir mūsdienās. Jā, lai notiktu augšāmcelšana, ir jāgaida, kad tiks nodibināta ’jauna zeme’. Iztēlojies planētu, atbrīvotu no tiem cilvēkiem un organizācijām, kas joprojām, šķiet, ir apņēmušies izpostīt Zemi un sabojāt tās pirmatnējo skaistumu un kas sagādā neizsakāmu postu Zemes iedzīvotājiem. (2. Pētera 3:13; Atklāsmes 11:18.)

Ir skaidri redzams, ka vispārējā cilvēces augšāmcelšana vēl arvien ir nākotnē. Taču tā vairs nav tālu. Tiesa, šī augšāmcelšana notiks tikai pēc pašreizējās ļaunās sistēmas gala. Tomēr ir pietiekami daudz pierādījumu, ka ļoti tuvu ir laiks, kad pēkšņi sāksies ”lielas bēdas”, kuru kulminācija būs ’cīņa Dieva visuvaldītāja lielajā dienā’, kas parasti tiek saukta par Harmagedonu. (Mateja 24:3—14, 21; Atklāsmes 16:14, 16.) Tad tiks iznīcināts viss ļaunums uz mūsu brīnumjaukās planētas Zemes. Pēc tam būs Kristus Jēzus tūkstoš gadu valdīšana, kuras laikā Zeme pakāpeniski tiks pārvērsta par paradīzi.

Bībele atklāj, ka šīs tūkstoš gadu valdīšanas laikā notiks mirušo cilvēku augšāmcelšana. Tad piepildīsies solījums, ko, būdams uz Zemes, deva Jēzus: ”Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, un nāks ārā.., lai celtos augšām.” (Jāņa 5:28, 29.)

Ko dod cerība uz augšāmcelšanu

Cik brīnišķīga nākotnes cerība ir izredzes uz augšāmcelšanu, uz laiku, kad mirušie atgriezīsies dzīvē! Tā mūs ļoti uzmundrina, kad sastopamies ar grūtībām — tuvojošos vecumu, slimībām, negaidītām nelaimēm un bēdām — un vienkārši ar ikdienas problēmām. Šī cerība izrauj nāves dzeloni — tā mūs neatbrīvo pavisam no skumjām, taču ar to mēs atšķiramies no cilvēkiem, kam nav nākotnes cerības. Apustulis Pāvils apliecināja, kādu mierinājumu sniedz cerība uz augšāmcelšanu: ”Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar viņu.” (1. Tesaloniķiešiem 4:13, 14.)

Mēs, iespējams, paši esam pārliecinājušies, cik patiess ir austrumnieka Ījaba atzinums: ”[Cilvēks] tomēr izjūk kā tārpu sagrauzts rīks, kā drēbes, ko kodes saēdušas. Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.” (Ījaba 13:28—14:2.) Arī mēs apzināmies dzīves nenoteiktību un skarbo īstenību, ka jebkuru no mums var ietekmēt ’laiks un apstākļi’. (Salamans Mācītājs 9:11.) Bez šaubām, nevienu no mums neiepriecina doma par nāvi. Tomēr drošā cerība uz augšāmcelšanu palīdz pārvarēt pārliekas bailes no nāves.

Tāpēc esi drosmīgs! Domā nevis par varbūtību aizmigt nāves miegā, bet par atgriešanos dzīvē ar augšāmcelšanas brīnuma palīdzību. Paļāvīgi raugies uz izredzēm nākotnē dzīvot mūžīgi un priecājies par to, ka šādas svētības ir pavisam tuvu!