Vai pastāv dzīve pēc nāves?
TŪKSTOŠIEM gadu cilvēci ir mulsinājuši divi jautājumi: kāpēc mums jānoveco un galu galā jānomirst? Vai pēc nāves turpinās kaut kādā veidā apzināta dzīve?
Par pirmo jautājumu ir lauzījuši galvu daudzi cilvēki, jo pat modernā medicīna ar visiem tās iespaidīgajiem atklājumiem nav varējusi dot pārliecinošu vai apmierinošu atbildi.
Uz otro jautājumu ir sniegtas daudzas un visdažādākās atbildes. Tomēr lielākoties pastāv divi atšķirīgi viedokļi par to, vai ir apzināta dzīve pēc nāves: vieni domā, ka pašreizējā dzīve vēl nav viss, bet citi tikpat nelokāmi uzskata — apzināta dzīve beidzas līdz ar nāvi. Lielākā daļa šī otrā uzskata piekritēju nešaubīdamies apgalvo, ka īss mūžs ir viss, ko cilvēks var gaidīt. Un bieži vien jebkādi argumenti, kas izvirzīti pret šo viedokli, sastop pašapmierinātu iebildumu: ”Bet neviens taču nav atgriezies no turienes, lai mums kaut ko pastāstītu, vai ne?”
Tāpat kā citos strīdīgos jautājumos, arī šajā daudzi vēl nav izšķīrušies, apgalvodami, ka viņi vienmēr ir gatavi pieņemt vienu vai otru viedokli. Bet citi, iespējams, augstprātīgi atbildēs: ”Jāpagaida — kad pienāks laiks, tad jau redzēsim!”
Sens jautājums
Jau sen, apmēram pirms 3500 gadiem, kāds labi pazīstams austrumnieks, vārdā Ījabs, kas bija ievērojams ar savu pacietību ciešanās, uzdeva jautājumu par pēcnāves dzīvi. Lūk, kā viņš to izteica: ”Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka, un kad cilvēks no šīs pasaules šķiŗas, kur gan viņš tad paliek? Kā no jūŗas izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst, tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies.. [..] Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” (Ījaba 14:10—14.)
Bet Ījabs nebija vienīgais, kas interesējās par dzīvi pēc nāves. Enciklopēdijā Encyclopædia of Religion and Ethics, šķirklī ar nosaukumu ”Mirušo stāvoklis”, ir izklāstīta šāda noderīga informācija: ”Nekas cits, kas saistīts ar cilvēka gara dzīvi, nav tā nodarbinājis ļaužu prātus kā viņu stāvoklis pēc nāves. [Iezemiešiem] visās pasaules malās parasti ir ļoti skaidri un spilgti priekšstati par garu pasauli — par šīs pasaules dzīvi, īpatnībām, ainavām —, un tas liek domāt, ka par minēto jautājumu pastāv ļoti dzīva interese. Plaši izplatītās bailes no mirušajiem norāda uz pirmatnējo priekšstatu, ka mirušie neatrodas tādā stāvoklī, kurā būtu beigusies dzīve. Bija pietiekami skaidrs, ka nāve iznīcina aktīvos spēkus; bet vai nedarbojās kādi citi spēki, un vai šie spēki nebija spējīgi izpausties netveramā, mistiskā veidā? Vienalga, vai cilvēki sākotnēji ticēja vai neticēja no ķermeņa atdalītam garam, dvēselei vai rēgam, šķiet, ir pilnīgs pamats domāt: viņi uzskatīja, ka mirušie joprojām turpina kaut kādā veidā dzīvot.”
Jūs varat piederēt pie jebkuras no trim grupām: vieni nav pārliecināti par to, kas notiek pēc nāves; otri stingri uzskata, ka pēc nāves pastāv kaut kāda dzīve; savukārt citi ir pārliecināti — ar šo dzīvi viss beidzas. Lai kāds būtu jūsu viedoklis, mēs jūs uzaicinām rūpīgi izskatīt nākamo rakstu. Iespējams, jūs atradīsiet pārliecinošus pierādījumus no Bībeles, ka pastāv brīnišķīga cerība uz laimīgu dzīvi pēc nāves, tāpat arī uzzināsiet, kā tas īstenosies un kur un kad tas notiks.