Vai tev patiešām ir jāatvainojas?

”ES NEKAD neatvainojos,” rakstīja Džordžs Bernards Šovs. ”Kas padarīts — padarīts,” varbūt saka citi.

Iespējams, mēs paši nelabprāt atzīstam savu vainu, jo baidāmies zaudēt prestižu. Varbūt mēs aizbildināmies, ka vainīgais ir kāds cits. Vai arī mēs varbūt domājam atvainoties, bet atliekam šo soli tik ilgi, līdz mums šķiet, ka notikušais jau ir nodots aizmirstībai.

Bet vai atvainoties ir svarīgi? Vai atvainojoties var kaut ko sasniegt?

Mīlestība liek mums atvainoties

Brālīga mīlestība ir īpašība, pēc kuras var pazīt Jēzus Kristus patiesos sekotājus. Jēzus teica: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.) Svētie raksti mudina kristiešus ’mīlēt citam citu no visas sirds pastāvīgi’. (1. Pētera 1:22.) Sirsnīga mīlestība liek mums atvainoties. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēka nepilnības dēļ neizbēgami reizēm tiek aizskartas jūtas, un aizvainojums, ja tas netiek izkliedēts, ir šķērslis mīlestībai.

Piemēram, personisku nesaskaņu dēļ mēs varbūt nevēlamies runāt ar kādu cilvēku kristiešu draudzē. Kā var atjaunot mīlestības pilnas attiecības, ja mēs viņu esam aizvainojuši? Parasti to var izdarīt, atvainojoties šim cilvēkam un pēc tam cenšoties runāt ar viņu sirsnīgi. Mēs saviem ticības brāļiem esam parādā mīlestību, un mēs atdodam daļu no šī parāda, kad izsakām savu nožēlu par to, ka esam kādu aizvainojuši. (Romiešiem 13:8.)

Lūk, piemērs: divas kristietes — Mari Karmenu un Paki — vienoja sena draudzība. Taču Mari Karmena noticēja kaitīgām tenkām un atsala pret Paki. Viņa bez jebkādiem paskaidrojumiem pilnīgi izvairījās no kādreizējās draudzenes. Gandrīz pēc gada Mari Karmena uzzināja, ka tenkas ir bijušas nepatiesas. Kāda bija viņas reakcija? Mīlestība viņu mudināja iet pie Paki un pazemīgi izteikt dziļu nožēlu par savu slikto izturēšanos. Abas sievietes ļāva vaļu asarām, un kopš tā laika viņas atkal ir uzticamas draudzenes.

Reizēm mēs varam atvainodamies novērst pārpratumu, kaut gan nedomājam, ka esam izdarījuši kaut ko sliktu. Manuels atceras: ”Pirms daudziem gadiem mēs ar sievu dzīvojām kādas mūsu garīgās māsas mājās, kamēr viņa pati bija slimnīcā. Mēs darījām visu, ko spējām, lai palīdzētu šai māsai un viņas bērniem, kamēr viņa slimoja. Bet pēc tam, kad viņa bija atgriezusies mājās, viņa žēlojās kādam draugam, ka mēs neesam pareizi rīkojušies ar saimniecības naudu.

Mēs apciemojām šo māsu un paskaidrojām, ka savas jaunības un pieredzes trūkuma dēļ varbūt neesam par visu parūpējušies tik labi, kā viņa pati to būtu darījusi. Māsa tūlīt atbildēja, ka viņa ir mums pateicību parādā un tiešām novērtē visu, ko esam darījuši viņas labā. Problēma bija atrisināta. Šis notikums man iemācīja, cik svarīgi ir pazemīgi lūgt piedošanu, ja ir radies kāds pārpratums.”

Jehova svētīja šo laulāto pāri, jo viņi pauda mīlestību un ’dzinās pēc miera’. (Romiešiem 14:19.) Mīlestība mūs mudina arī ievērot citu jūtas. Pēteris dod mums padomu būt ’līdzcietīgiem’. (1. Pētera 3:8.) Ja mēs esam līdzcietīgi, mēs labāk spējam pamanīt sāpes, ko citiem esam nodarījuši ar neapdomātiem vārdiem vai rīcību, un jūtam pamudinājumu atvainoties.

”Apjozieties ar pazemību”

Pat starp uzticīgiem kristiešu vecākajiem reizēm var izcelties asa vārdu apmaiņa. (Salīdzināt Apustuļu darbi 15:37—39.) Šādos gadījumos atvainošanās dotu ļoti lielu labumu. Bet kas palīdzēs vecākajiem un citiem kristiešiem, kam nav viegli kādam atvainoties?

Palīdzēt var pazemība. Apustulis Pēteris deva padomu: ”Savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību.” (1. Pētera 5:5.) Lai gan ir tiesa, ka lielākajā daļā strīdu vainīgas ir abas puses, pazemīgs kristietis pievērš uzmanību savām kļūdām un ir gatavs tās atzīt. (Salamana Pamācības 6:1—5.)

Cilvēkam, kuram kāds lūdz piedošanu, ir lēnprātīgi jāpieņem šī atvainošanās. Lai to ilustrētu, iztēlosimies divus cilvēkus, kam nepieciešams sazināties, bet viņi stāv katrs sava kalna galotnē. Izrādās, ka sarunāties pāri bezdibenim, kas viņus šķir, nav iespējams. Tomēr, kad viens no šiem cilvēkiem nokāpj ielejā un otrs seko viņa piemēram, saruna raisās bez grūtībām. Ja diviem kristiešiem ir jāatrisina kādas domstarpības, lai viņi rīkojas līdzīgi un pazemīgi dodas viens otram pretī ”ielejā”, un pienācīgi viens otram atvainojas. (1. Pētera 5:6.)

Atvainošanās ir ļoti svarīga laulībā

Divu nepilnīgu cilvēku laulībā neizbēgami rodas nepieciešamība atvainoties. Ja vīram un sievai piemīt līdzcietība, tā mudinās viņus atvainoties, kad gadīsies pateikt vai izdarīt kaut ko pārsteidzīgu. Salamana Pamācībās 12:18 ir norādīts: ”Kas paradis neapdomīgi runāt un vienkārši muti palaist, nereti ieduŗ kā ar zobenu, bet zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles.” Neapdomīgos ’zobena dūrienus’ nevar padarīt par nebijušiem, bet to radītās brūces var dziedēt, no sirds lūdzot piedošanu. Protams, lai tā rīkotos, nepieciešama pastāvīga uzmanība un pūles.

Sūzanaa stāsta par savu laulību: ”Mēs ar Džekub esam precējušies 24 gadus, bet vēl aizvien viens par otru uzzinām kaut ko jaunu. Diemžēl pirms kāda laika nolēmām dzīvot atsevišķi un nodzīvojām tā vairākas nedēļas. Tomēr mēs uzklausījām vecākos, kas deva uz Rakstiem balstītu padomu, un atsākām kopdzīvi. Tagad mēs apzināmies, ka mūsu ārkārtīgi atšķirīgo personību dēļ reizēm droši vien atkal notiks sadursmes. Kad izraisās konflikts, mēs nekavējoties atvainojamies viens otram un ļoti cenšamies patiešām izprast otra viedokli. Es ar prieku varu teikt, ka mūsu laulība ir ievērojami uzlabojusies.” Džeks piebilst: ”Mēs esam arī iemācījušies pamanīt tos brīžus, kad draud izcelties nesaskaņas. Tādās reizēs mēs izturamies viens pret otru ar sevišķu iejūtību.” (Salamana Pamācības 16:23.)

Vai tev būtu jāatvainojas, ja tu neuzskati sevi par vainīgu? Kad ir dziļi aizskartas jūtas, ir grūti objektīvi noteikt vainīgo. Bet ļoti svarīgi ir saglabāt ģimenē mieru. Padomā, piemēram, par izraēlieti Abigailu, kuras vīrs bija slikti izturējies pret Dāvidu. Kaut gan Abigailu nevarēja vainot par viņas vīra muļķību, viņa atvainojās. ”Piedodi, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu,” Abigaila lūdza. Dāvids atsaucās uz atvainošanos, izturēdamies iejūtīgi pret šo sievieti un pazemīgi atzīdams, ka viņš būtu izlējis nevainīgas asinis, ja nebūtu bijis Abigailas. (1. Samuēla 25:24—28, 32—35.)

Kāda kristiete, vārdā Džūna, kas ir precējusies 45 gadus, līdzīgi uzskata, ka jābūt gatavam atvainoties pirmajam, lai laulība būtu veiksmīga. Viņa stāsta: ”Es pati sev saku: mūsu laulība ir svarīgāka nekā manas personiskās jūtas. Tāpēc atvainodamās es jūtu, ka dodu savu ieguldījumu šajā laulībā.” Kāds padzīvojis vīrs, vārdā Džims, saka: ”Es atvainojos savai sievai pat par sīkumiem. Kopš viņa ir pārcietusi nopietnu operāciju, viņa ātri satraucas. Tāpēc es bieži mēdzu apskaut sievu un teikt: ”Piedod, mīļā. Es negribēju tevi aizvainot.” Viņa tūlīt atplaukst kā zieds, kas saņēmis valgmi.”

Ja esam sāpinājuši cilvēku, ko visvairāk mīlam, ļoti iedarbīga ir tūlītēja atvainošanās. Milagrosa tam no visas sirds piekrīt, teikdama: ”Es ciešu no pašapziņas trūkuma, un esmu sarūgtināta, ja vīrs pasaka man kādu asu vārdu. Taču, kad viņš atvainojas, es uzreiz jūtos labāk.” Patiešām pareizi ir Bībelē teiktie vārdi: ”Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspirdzina kaulus kā zāles.” (Salamana Pamācības 16:24.)

Mācies atvainoties

Ja mums būs paradums nepieciešamības gadījumā atvainoties, mēs droši vien ievērosim, ka cilvēki atsaucas labvēlīgi. Iespējams, viņi pat atvainosies paši. Vai gan nebūtu labāk izveidot paradumu lūgt piedošanu, ja mums šķiet, ka esam kādu aizskāruši, nevis cītīgi nopūlēties, lai izvairītos atzīt savas kļūdas? Pasaulē atvainošanos varbūt uzskata par vājuma pazīmi, bet īstenībā tā liecina par kristieša briedumu. Protams, mēs nevēlamies līdzināties tiem, kas gan atzīstas kādos pārkāpumos, taču nenovērtē savu atbildību. Piemēram, vai mēs kādreiz lūdzam piedošanu, kad īstenībā nemaz nejūtam nožēlu? Ja mēs ierodamies ar nokavēšanos un dedzīgi par to atvainojamies, vai mēs apņemamies turpmāk būt precīzāki?

Kāds ir secinājums — vai mums tiešām ir jāatvainojas? Jā, tas mums ir jādara. Tas ir mūsu pienākums gan pret sevi, gan pret citiem. Atvainošanās var palīdzēt mazināt nepilnības dēļ nodarītās sāpes, un tā var izlīdzināt nesaskaņas. Katru reizi, kad lūdzam piedošanu, mēs mācāmies būt pazemīgi un attīstām iejūtību pret citiem. Iznākumā gan mūsu laulātais draugs, gan ticības biedri, gan citi uzskatīs mūs par tādiem cilvēkiem, kas ir pelnījuši viņu simpātijas un uzticību. Mums būs mierīgs prāts, un Dievs Jehova mūs svētīs.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 23. lpp.]

Sirsnīga atvainošanās sekmē kristiešu mīlestību