Viņi pildīja Jehovas gribu

Maza meitene, kas drosmīgi runāja

DESMITAJĀ gadsimtā p.m.ē. attiecības starp Izraēlu un Sīriju bija saspīlētas. Sadursmes izcēlās tik bieži, ka reiz, kad bija pagājuši trīs gadi bez vardarbības, tas tika īpaši pieminēts vēsturiskā ziņojumā. (1. Ķēniņu 22:1.)

Sevišķi draudīgas tolaik bija sīriešu sirotāju bandas, no kurām dažās ietilpa simtiem karavīru. Šie karotāji mēdza uzbrukt izraēliešiem un tos aplaupīt, bet daudzus — pat bērnus — viņi ar varu aizveda sev līdzi un padarīja par vergiem.

Reiz šāda sirojuma laikā kāda ’maza meitene’ tika nežēlīgi atšķirta no savas dievbijīgās ģimenes. (2. Ķēniņu 5:2.) Aizvesta uz Sīriju, šī meitene bija spiesta dzīvot starp cilvēkiem, kas viņai, iespējams, likās biedējoši un neparasti, — tie pielūdza Sauli, Mēnesi, zvaigznes, kokus, augus un pat akmeņus. Cik ļoti tie atšķīrās no viņas ģimenes locekļiem un draugiem, kas pielūdza vienu patieso Dievu, Jehovu! Tomēr pat šajā svešajā vidē meitene parādīja izcilu drosmi Jehovas pielūgsmē. Iznākumā viņa izmainīja kāda ievērojama, Sīrijas valdniekam pakļauta ierēdņa dzīvi. Paskatīsimies, kā tas notika.

Drosme runāt

Notikumu aprakstā Bībelē nav minēts mazās meitenes vārds. Viņa kļuva par Naāmana sievas kalponi; Naāmans bija drošsirdīgs karaspēka virspavēlnieks, pakļauts valdniekam Ben-Hadadam II. (2. Ķēniņu 5:1.) Kaut gan Naāmans tika augstu cienīts, viņam bija atbaidošā slimība spitālība.

Iespējams, meitenes cieņas pilnās uzvedības dēļ Naāmana sieva viņai uzticējās. Šī sieviete varbūt jautāja meitenei: ”Kas spitālīgo labā tiek darīts Izraēlā?” Jaunā izraēliete nekaunējās drosmīgi paziņot: ”Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības!” (2. Ķēniņu 5:3.)

Meitenes vārdi netika ignorēti un uzskatīti par bērnišķīgām iedomām. Gluži otrādi, tie tika pavēstīti valdniekam Ben-Hadadam, kas sūtīja Naāmanu un citus kopā ar viņu 150 kilometru garā ceļojumā uz Samariju minētā pravieša meklējumos. (2. Ķēniņu 5:4, 5.)

Naāmana izdziedināšana

Naāmans un viņa vīri devās pie Izraēlas ķēniņa Jorāma, paņēmuši līdzi ieteikuma vēstuli no Ben-Hadada un prāvu naudas summu dāvanai. Nav brīnums, ka ķēniņam Jorāmam, kas pielūdza teļus, nebija tādas pašas ticības Dieva pravietim kā jaunajai kalponei. Tieši pretēji, viņš domāja, ka Naāmans ir atnācis meklēt strīdu. Kad Dieva pravietis Elīsa izdzirdēja par Jorāma bažām, viņš tūlīt pat sūtīja vēsti un lūdza atsūtīt Naāmanu pie viņa uz mājām. (2. Ķēniņu 5:6—8.)

Kad Naāmans bija nonācis pie Elīsas mājas, pravietis sūtīja vēstnesi, kas sacīja Naāmanam: ”Mazgājies septiņas reizes Jardānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!” (2. Ķēniņu 5:9, 10.) Naāmans noskaitās. Viņš bija gaidījis kaut ko brīnumainu un ārišķīgu un tāpēc jautāja: ”Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?” Dusmās Naāmans devās prom no Elīsas mājas. Tomēr, uzklausījis savu kalpu domas, Naāmans galu galā piekāpās. Kad viņš septiņas reizes bija mazgājies Jordānas upē, ”viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts”. (2. Ķēniņu 5:11—14.)

Atgriezies pie Elīsas, Naāmans teica: ”Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē kā vienīgi Israēlā!” Naāmans zvērēja, ka viņš ”vairs turpmāk neupurēs svešiem dieviem nedz dedzināmos, nedz kaujamos upuŗus kā vienīgi tam Kungam”. (2. Ķēniņu 5:15—17.)

Ko mēs varam mācīties

Naāmans nebūtu gājis pie pravieša Elīsas, ja mazā kalpone nebūtu drosmīgi runājusi. Mūsdienās daudzi jaunieši rīkojas līdzīgi. Skolā viņi, iespējams, atrodas starp skolniekiem, kas neinteresējas par kalpošanu Dievam. Tomēr viņi runā par to, kam viņi tic. Daži sāk to darīt, būdami vēl ļoti mazi.

Padomā par Eleksāndru, kādu piecgadīgu meiteni Austrālijā. Kad viņa sāka apmeklēt skolu, viņas māte norunāja tikšanos ar skolotāju, lai paskaidrotu, kam tic Jehovas liecinieki. Taču Eleksāndras māti gaidīja pārsteigums. ”Es jau zinu daudz ko no tā, kam jūs ticat, kā arī to, ko Eleksāndra skolā darīs un ko viņa nedarīs,” skolotāja sacīja. Eleksāndras māte bija izbrīnīta, jo skolā nemācījās citi Jehovas liecinieku bērni. ”Eleksāndra mums to pati izstāstīja,” skolotāja paskaidroja. Jā, šī meitenīte jau bija taktiski parunājusi ar savu skolotāju.

Šādi jauni cilvēki drosmīgi runā. Tā viņi rīkojas saskaņā ar Psalmu 148:12, 13: ”Jaunekļi un jaunavas, sirmgalvji un bērni! Viņiem visiem būs teikt tā Kunga vārdu, jo vienīgi Viņa vārds ir augsts: Viņa diženums paceļas pār zemi un debesīm.”