Met vienmēr savu nastu uz Jehovu

MŪSDIENĀS daudzi cilvēki jūtas smagu nastu nospiesti. Ekonomiskās grūtības, mokošas ģimenes problēmas, vāja veselība, sāpes un ciešanas, ko izraisa apspiedēji un tirāniskas valdības, un vēl milzums citu nelaimju kā akmens guļ uz viņu pleciem. Bieži cilvēkus nomāc ne tikai šis ārējais spiediens, bet arī sajūta, ka viņi savas nepilnības dēļ ir nevērtīgi un neko nespēj paveikt. Daudzi izjūt kārdinājumu vispār atteikties no cīņas ar visiem šiem apstākļiem. Kā tu vari tikt galā ar grūtībām, kad tava nasta šķiet nepanesama?

Reiz Izraēlas ķēniņš Dāvids juta, ka spiediens, kas viņu nomāc, ir gandrīz neizturams. Kā teikts 55. psalmā, viņš bija ārkārtīgi satraukts un noraizējies ienaidnieku uzbrukumu un naida dēļ. Viņu bija pārņēmušas dziļas sirdssāpes un bailes. Dāvids spēja tikai smagi nopūsties savās bēdās. (Psalms 55:3, 6, 18.) Par spīti visām nelaimēm, viņš tomēr atrada izeju no grūtībām. Kādā veidā? Viņš griezās pēc atbalsta pie sava Dieva. Lūk, kādu padomu Dāvids deva tiem, kas varbūt jūtas tāpat kā viņš toreiz: ”Met savu nastu uz to Kungu.” (Psalms 55:23.)

Ko Dāvids gribēja pateikt ar vārdiem ”met savu nastu uz to Kungu”? Vai tie nozīmē, ka mums vienkārši jāgriežas pie Jehovas lūgšanā un jāizstāsta viņam savas raizes? Vai arī mēs paši varam kaut ko darīt, lai mainītu situāciju uz labo pusi? Kā rīkoties, ja mēs jūtamies necienīgi tuvoties Jehovam? Mēs varēsim noskaidrot, ko Dāvids gribēja teikt, ja izpētīsim dažus notikumus, kurus viņš droši vien spilgti atcerējās, kad rakstīja šos vārdus.

Darbojies Jehovas spēkā

Vai tu atceries, kādas bailes Izraēlas karavīriem bija iedvesis Goliāts? Šis milzīgais, gandrīz trīs metrus garais vīrs šausmināja izraēliešus. (1. Samuēla 17:4—11, 24.) Taču Dāvids neizbijās. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš necentās pieveikt Goliātu pats ar savu spēku. Kopš tā brīža, kad viņš tika svaidīts par nākamo Izraēlas ķēniņu, Dāvids bija ļāvis Dieva svētajam garam viņu vadīt un stiprināt, lai arī ko viņš darīja. (1. Samuēla 16:13.) Tāpēc viņš Goliātam teica: ”Es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kaŗa pulku Dievs, kuŗu tu esi izaicinājis lamādamies. Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā.” (1. Samuēla 17:45, 46.) Dāvids ļoti prasmīgi rīkojās ar lingu, bet mēs varam būt pārliecināti, ka Jehovas svētais gars vadīja akmeni, ko Dāvids svieda Goliātam, un piešķīra triecienam sevišķu spēku. (1. Samuēla 17:48—51.)

Dāvids pieņēma šo ārkārtējo izaicinājumu un guva uzvaru, jo bija pārliecināts, ka Dievs viņu atbalstīs un stiprinās. Viņš bija izveidojis labas attiecības ar Dievu un paļāvās uz to. Bez šaubām, viņa paļāvību stiprināja tas, kā Jehova jau agrāk bija viņu izglābis. (1. Samuēla 17:34—37.) Tāpat kā Dāvids, tu vari uzturēt ciešas, personīgas attiecības ar Jehovu un pilnīgi paļauties uz viņa spēju un vēlēšanos tevi stiprināt un atbalstīt jebkuros apstākļos. (Psalms 34:8, 9.)

Dari visu, kas tavos spēkos, lai atrisinātu problēmu

Viss minētais tomēr nenozīmē, ka tev nekad nebūs jāpiedzīvo dziļas sāpes, raizes vai pat bailes, un 55. psalms to skaidri parāda. Piemēram, dažus gadus pēc tam, kad Dāvids bija tik bezbailīgi apliecinājis savu paļāvību uz Jehovu, viņš izjuta lielas bailes no saviem ienaidniekiem. Viņš bija zaudējis ķēniņa Saula labvēlību un bija spiests bēgt, lai glābtu savu dzīvību. Pamēģini iztēloties, kādu ārkārtīgu satraukumu Dāvids noteikti pārdzīvoja šajā situācijā un kādi jautājumi viņu tirdīja, kad viņš domāja par to, kā Jehova īstenos savu nodomu. Dāvids taču bija svaidīts par nākamo Izraēlas ķēniņu, bet tagad viņš bija kļuvis par bēgli, kam jācīnās par izdzīvošanu tuksnesī un kas tiek vajāts kā mežonīgs zvērs. Kad Dāvids mēģināja atrast patvērumu Gātā, Goliāta dzimtajā pilsētā, šīs pilsētas iedzīvotāji viņu pazina. Kāds bija iznākums? Bībeles aprakstā teikts, ka ”viņš ļoti bijās”. (1. Samuēla 21:10—12.)

Taču viņš nepieļāva, ka bailes un dziļais satraukums viņu kavētu griezties pēc palīdzības pie Jehovas. Saskaņā ar 34. psalmu (tas uzrakstīts šī notikuma iespaidā), Dāvids teica: ”Es meklēju to Kungu, un Viņš man atbildēja; Viņš mani izglāba no visām manām izbailēm. Kas bija postā grimis, sauca, un tas Kungs viņu uzklausīja un izrāva viņu no visām viņa bēdām.” (Psalms 34:5, 7.)

Protams, Jehova viņu atbalstīja. Tomēr pievērs uzmanību tam, ka Dāvids nesēdēja, rokas klēpī salicis, un negaidīja bezdarbībā, lai Jehova viņu izglābj. Dāvids apzinājās, ka viņam jādara viss, kas tajā brīdī ir viņa spēkos, lai izkļūtu no šīs grūtās situācijas. Dāvids atzina, ka par savu izglābšanos viņam ir jāpateicas Jehovam, taču viņš pats aktīvi rīkojās, izlikdamies ārprātīgs, un tāpēc Gātas ķēniņš viņu nenogalināja. (1. Samuēla 21:14—22:1.) Arī mums ir jādara viss, kas vien ir mūsu spēkos, lai tiktu galā ar savām nastām, nevis vienkārši jāgaida, lai Jehova mūs no tām atbrīvo. (Jēkaba 1:5, 6; 2:26.)

Nepalielini savu nastu

Vēlāk Dāvids vēl kaut ko iemācījās, bet šoreiz tā bija sāpīga mācība. Kas tā bija par mācību? Viņš saprata, ka dažkārt mēs paši palielinām savas nastas. Pēc uzvaras pār filistiešiem Dāvids piedzīvoja neveiksmes, kad nolēma pārvietot derības šķirstu uz Jeruzalemi. Vēsturiskajā aprakstā mēs lasām: ”Tad Dāvids cēlās un gāja ar visu šo kaŗavīru saimi, kas bija pie viņa, uz Baālu Jūdā, lai no turienes atvestu Dieva šķirstu.. Un tie veda Dieva šķirstu, kas bija uzlikts uz jauniem kŗavas ratiem, ..un Uza un Achio, Abinadaba dēli, vadīja šos jaunos ratus.” (2. Samuēla 6:2, 3.)

Vedot šķirstu ratos, tika pārkāpti visi Jehovas rīkojumi par šķirsta pārvietošanu. Bija skaidri noteikts, ka vienīgi īpaši iecelti nesēji — tie levīti, kas bija Kehata pēcnācēji, — drīkst nest šķirstu uz saviem pleciem, lietojot kārtis, kuras izbāztas cauri speciāliem gredzeniem šķirsta sānos. (2. Mozus 25:13, 14; 4. Mozus 4:15, 19; 7:7—9.) Šo noteikumu neievērošana izraisīja nelaimi. Kad vērši, kas vilka ratus, tos gandrīz apgāza, Uza, kurš acīmredzot bija levīts, taču noteikti nebija priesteris, izstiepa roku, lai pieturētu šķirstu, un parādītās necieņas dēļ viņu skāra Jehovas dusmas. (2. Samuēla 6:6, 7.)

Dāvids bija ķēniņš, tāpēc viņam bija jāuzņemas daļa atbildības par notikušo. Viņa reakcija parāda, ka pat tie, kam ir labas attiecības ar Jehovu, reizēm var aplami reaģēt uz grūtām situācijām. Vispirms Dāvids kļuva dusmīgs. Pēc tam viņu pārņēma izbailes. (2. Samuēla 6:8, 9.) Tas bija smags pārbaudījums viņa tuvajām attiecībām ar Jehovu. Šajā situācijā, šķiet, Dāvids nemeta savu nastu uz Jehovu, viņš neievēroja Jehovas pavēles. Vai arī mēs kādreiz nerīkojamies līdzīgi? Vai mēs reizēm nevainojam Jehovu tajās grūtībās, ko mēs piedzīvojam tāpēc, ka neievērojam viņa likumus? (Salamana Pamācības 19:3.)

Kā tikt galā ar vainas nastu

Vēlāk Dāvids pats sev uzkrāva milzīgu vainas nastu, smagi sagrēkodams pret Jehovas noteiktajām morāles normām. Šajā reizē Dāvids bija atstājis novārtā pienākumu vest savus vīrus kaujā. Viņš palika Jeruzalemē, kamēr pārējie karavīri devās cīņā. Šādai rīcībai bija smagas sekas. (2. Samuēla 11:1.)

Ķēniņš Dāvids ieraudzīja mazgājamies skaisto Batsebu. Viņam bija netikumīgs sakars ar Batsebu, un pēc kāda laika atklājās, ka Batseba ir grūtniecības stāvoklī. (2. Samuēla 11:2—5.) Mēģinādams noslēpt savu pārkāpumu, Dāvids lika atsaukt viņas vīru Ūriju no kaujas lauka atpakaļ uz Jeruzalemi. Taču Ūrija atteicās no dzimumattiecībām ar sievu, kamēr Izraēla ir iesaistīta karā. (2. Samuēla 11:6—11.) Tad Dāvids ķērās pie noziedzīgas viltības, lai noslēptu savu grēku. Viņš izkārtoja tā, lai karabiedri pamestu Ūriju kaujas laukā bīstamā pozīcijā un Ūrija tiktu nogalināts. Cik drausmīgs, smags grēks! (2. Samuēla 11:12—17.)

Beigu beigās Dāvids, protams, nevarēja izbēgt no atbildības par savu grēku, un viņa pārkāpums tika atklāts. (2. Samuēla 12:7—12.) Pamēģini iztēloties, cik smaga vainas un bēdu nasta noteikti uzgūlās Dāvidam uz sirds, kad viņš aptvēra, kādu noziegumu bija izdarījis savas kaislības dēļ. Viņu droši vien pārņēma sajūta, ka viņš nekam nav derīgs, — jo īpaši tāpēc, ka Dāvids, jādomā, bija emocionāls un jūtīgs cilvēks. Ļoti iespējams, viņš jutās pilnīgi nevērtīgs!

Taču Dāvids nekavējoties atzinās savā pārkāpumā, teikdams pravietim Nātānam: ”Es esmu grēkojis pret to Kungu!” (2. Samuēla 12:13.) Dāvida izjūtas un pazemīgie lūgumi Dievam Jehovam, lai tas viņu attīrītu no grēka un viņam piedotu, ir atspoguļoti 51. psalmā. Dāvids lūdza: ”Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīsti mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!” (Psalms 51:4, 5.) Tā kā Dāvida nožēla bija patiesa, viņš spēja atjaunot savas ciešās, tuvās attiecības ar Jehovu. Dāvids pārmērīgi nekoncentrēja savu uzmanību uz sirdsapziņas pārmetumiem un mazvērtības sajūtu. Viņš meta savu nastu uz Jehovu, pazemīgi atzīstot savu vainu, paužot neviltotu nožēlu un dedzīgi lūdzot Jehovas piedošanu. Un viņš atguva Dieva labvēlību. (Psalms 51:9—14, 17—21.)

Kā pārciest nodevību

Pievērsīsim uzmanību notikumiem, kas pamudināja Dāvidu uzrakstīt 55. psalmu. Viņš izjuta lielu emocionālu sasprindzinājumu. ”Mana sirds sažņaudzas manās krūtīs,” viņš rakstīja, ”un nāves bailes mani ir sagrābušas.” (Psalms 55:5.) Kas izraisīja šos sāpīgos pārdzīvojumus? Absaloms, Dāvida dēls, bija nodomājis atņemt Dāvidam ķēniņa varu. (2. Samuēla 15:1—6.) Dēla nodevība Dāvidam bija sāpīgs trieciens, taču situāciju vēl smagāku padarīja tas, ka sazvērestībai pievienojās arī kāds vīrs, vārdā Ahitofels, — padomdevējs, kam Dāvids bija uzticējies visvairāk. Ahitofels ir tas cilvēks, ko Dāvids apraksta 55. psalmā, 13. — 15. pantā. Nodevības un sazvērestības dēļ Dāvids bija spiests bēgt no Jeruzalemes. (2. Samuēla 15:13, 14.) Kādas ciešanas šie notikumi viņam noteikti sagādāja!

Tomēr Dāvids nepieļāva, lai dziļais satraukums un bēdas grautu viņa ticību un vājinātu paļāvību uz Jehovu. Viņš lūdza Jehovu izjaukt sazvērnieku plānus. (2. Samuēla 15:30, 31.) Un atkal mēs redzam, ka Dāvids negaidīja bezdarbībā, kad Jehova visu atrisinās. Tiklīdz radās tāda izdevība, Dāvids darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai cīnītos pret sazvērestību. Viņš sūtīja savu padomnieku Hušaju atpakaļ uz Jeruzalemi, lai tas izliktos, ka ir pievienojies sazvērniekiem, bet īstenībā Hušaja uzdevums bija izjaukt sazvērestību. (2. Samuēla 15:32—34.) Ar Jehovas palīdzību šis plāns izdevās. Hušajs ieguva pietiekami daudz laika, un Dāvids paspēja pārgrupēt spēkus un organizēt aizsardzību. (2. Samuēla 17:14.)

Cik labi Dāvids sava mūža gaitā varēja novērtēt gan Jehovas aizsardzību un rūpes, gan viņa pacietību un gatavību piedot! (Psalms 34:19, 20; 51:19.) Lūk, šādi apstākļi un notikumi veido to pieredzi, uz kuru balstoties Dāvids ar paļāvību mudina mūs tagad, šajā ciešanu pilnajā laikā, griezties pēc palīdzības pie Jehovas, ’mest savu nastu uz to Kungu’. (Salīdzināt 1. Pētera 5:6, 7.)

Veido un saglabā ciešas attiecības ar Jehovu un paļāvību uz viņu

Kā mēs varam iegūt tādas attiecības ar Jehovu, kādas bija Dāvidam, kam tās deva spēku izturēt lielas ciešanas un pārbaudījumus? Mēs veidojam šādas attiecības, cītīgi studējot Dieva Rakstus, Bībeli. Mēs ļaujam, lai viņš mums māca savus likumus un principus un iepazīstina mūs ar savu personību. (Psalms 19:8—12.) Dziļi pārdomājot Dieva Rakstus, mēs tuvināmies viņam un mācāmies nešaubīgi paļauties uz viņu. (Psalms 143:1—5.) Mēs padziļinām un nostiprinām šīs attiecības, kad biedrojamies ar ticības brāļiem, lai Jehova arī turpmāk mūs mācītu. (Psalms 122:1—4.) Mēs padarām ciešākas savas attiecības ar Jehovu, vēršoties pie viņa sirsnīgās lūgšanās. (Psalms 55:2.)

Tiesa, Dāvids tāpat kā mēs reižu reizēm piedzīvoja nomāktības brīžus, kad viņa attiecības ar Jehovu nebija tik ciešas, kādām tām vajadzēja būt. Apspiešanas dēļ mēs varam ”rīkoties neprātīgi”. (Salamans Mācītājs 7:7, NW.) Taču Jehova redz visu notiekošo un zina, kas ir mūsu sirdī. (Salamans Mācītājs 4:1; 5:7.) Mums no visa spēka jācenšas uzturēt ciešas attiecības ar Jehovu. Tā rīkodamies, mēs varēsim būt pārliecināti, ka Jehova padarīs vieglāku mūsu slogu vai arī dos spēku nepagurt grūtībās, lai arī kādas nastas gultos uz mūsu pleciem. (Filipiešiem 4:6, 7, 13.) Tādēļ mums ir jāsaglabā sava tuvība ar Jehovu. Kad Dāvids tā darīja, viņš bija pilnīgā drošībā.

Tāpēc met vienmēr savu nastu uz Jehovu, saka Dāvids, vienalga, kādos apstākļos tu atrodies. Ja rīkosimies saskaņā ar šiem vārdiem, tad mēs pārliecināsimies par šāda solījuma patiesumu: ”Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus ne mūžam taisnajam šaubīties.” (Psalms 55:23.)