Ticība viņu mudināja rīkoties

KAD Jehova pavēlēja Mozum izvest Izraēla tautu no Ēģiptes, kur izraēlieši atradās verdzībā, Mozus sākumā lūdza viņu atbrīvot no šī uzdevuma, teikdams: ”Ak Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar savu kalpu; bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.” (2. Mozus 4:10.) Jā, Mozus domāja, ka viņš nav piemērots, lai veiktu tik svarīgu uzdevumu.

Arī mūsdienās daudzi Jehovas kalpotāji dažkārt jūtas nepiemēroti, lai izpildītu tos pienākumus, kas viņiem ir uzdoti. Piemēram, kāds kristīgais pārraugs, vārdā Teodors, stāsta: ”Visgrūtākais no Jehovas uzticētajiem pienākumiem man ir tīruma kalpošana. Kad biju jauns, es mēdzu darīt tā: es žigli piegāju pie durvīm, izlikos, it kā piezvanītu pie tām, un tad klusītiņām lavījos projām, cerēdams, ka neviens mani nav ne redzējis, ne dzirdējis. Kļuvis vecāks, es pārtraucu tā rīkoties, taču doma par sludināšanu no durvīm pie durvīm mani padarīja gluži vai slimu. Līdz pat šai dienai es jūtos ļoti slikti, kad gatavojos doties sludināt, bet es vienalga eju to darīt.”

Kas palīdzēja Mozum un tādiem mūsdienu lieciniekiem kā Teodoram pārvarēt bailes? Bībele atbild: ”Ticības spēkā viņš [Mozus] atstāja Ēģipti, ..jo, it kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja.” (Ebrejiem 11:27.)

Patiešām, attīstīdams ticību Jehovam, Mozus spēja pārvarēt nepiemērotības izjūtu un izpildīt tos pienākumus, kas viņam tika uzdoti: viņš bija tiesnesis, pravietis, tautas vadītājs, bauslības līguma starpnieks, pavēlnieks, vēsturnieks un viens no Bībeles sarakstītājiem.

Ja mums būs tāda ticība kā Mozum, arī mēs varēsim dzīvot, ’it kā neredzamo redzēdami’. Šāda ticība dod drosmi uzņemties kristiešu pienākumus — pat ja mēs varbūt nejūtamies pietiekami spējīgi, lai tos veiktu.