Mācies rast prieku bijībā pret Jehovu
”Nāciet šurp, jūs bērni, un uzklausiet mani! Es jūs mācīšu to Kungu bīties.” (PSALMS 34:12)
1. Kā Dieva Ķēniņvalsts izklīdinās bailes, un vai visas bailes izzudīs?
CILVĒKI visā pasaulē ilgojas dzīvot bez bailēm — bailēm no noziedzības un vardarbības, bailēm no bezdarba, bailēm no smagām slimībām. Cik lieliska būs diena, kad Dieva Ķēniņvalsts atbrīvos cilvēkus no tām! (Jesajas 33:24; 65:21—23; Mihas 4:4.) Tomēr visas bailes tad netiks izklīdinātas, un arī tagad mums nebūtu jācenšas aizdzīt visas bailes. Bailes var būt labas, un tās var būt sliktas.
2. a) Kādas bailes ir sliktas, bet kādas — vēlamas? b) Kas ir bijība pret Dievu, un kā uz to norādīts rindkopā minētajos pantos?
2 Bailes var būt prāta inde, kas paralizē cilvēka domāšanu. Tās var atņemt drosmi un sagraut cerības. Šādas bailes var pārņemt cilvēku, kura dzīvību apdraud ienaidnieks. (Jeremijas 51:30.) Bailes var izjust cilvēks, kas veltī pārāk daudz uzmanības tam, lai saglabātu ietekmīgu personu labvēlību. (Salamana Pamācības 29:25.) Bet ir arī labas bailes — bailes, kas attur no pārsteidzīgas rīcības, ar ko mēs sev nodarītu pāri. Taču bijība pret Dievu nozīmē daudz ko vairāk. Tā ir godbijība pret Jehovu, dziļa cieņa, kam nāk klāt bailes izdarīt kaut ko tādu, kas viņam nepatiktu. (Psalms 89:8.) Bailes izraisīt Dieva neapmierinātību sakņojas pateicībā par viņa lielo žēlastību un labestību. (Psalms 5:8; Hozejas 3:5.) Šī bijība saistīta arī ar apziņu, ka Jehova ir Augstākais Tiesnesis un Visvarenais, kam ir vara piespriest sodu, pat nāvessodu, tiem, kas atsakās viņam paklausīt. (Romiešiem 14:10—12.)
3. Kā bijība pret Jehovu atšķiras no bailēm, kas saistās ar dažām pagānu dievībām?
3 Bijība pret Dievu ir laba, tā nav slimīga. Bijība mudina stingri pastāvēt pie tā, kas ir pareizs, būt nepiekāpīgam, kad rodas iespēja darīt kaut ko sliktu. Tā nav līdzīga bailēm, kādas saistās ar sengrieķu dievību Fobosu, kas tika raksturots kā ļauns dievs un iedvesa šausmas. Tā nav līdzīga arī bailēm, kādas saistās ar hinduisma dievieti Kālī, kas reizēm tiek attēlota kā asinskāra būtne, kura rotas lietu vietā izmanto līķus, čūskas un galvaskausus. Bijība pret Dievu piesaista, nevis atsvešina. Tā ir savijusies ar mīlestību un pateicību. Tāpēc dievbijība mūs tuvina Jehovam. (5. Mozus 10:12, 13; Psalms 2:11.)
Kāpēc vieniem tā ir, bet citiem tās nav
4. Kādā stāvoklī ir nonākusi cilvēce, un ar ko tas ir izskaidrots apustuļa Pāvila vēstulē?
4 Cilvēces rīcību kopumā nenosaka bijība pret Dievu. Romiešiem 3:9—18 Pāvils rakstīja par to, cik tālu cilvēki ir novirzījušies no sākotnējās pilnības. Pāvils norādīja, ka visi ir pakļauti grēkam, un tad citēja psalmu: ”Nav neviena taisna, it neviena.” (Skatīt Psalms 14:1.) Tad viņš deva sīkāku aprakstu, minēdams cilvēces nevērību Dieva meklējumos, labestības trūkumu, melus, lādēšanos un asinsizliešanu. Cik precīzi šim aprakstam atbilst mūsdienu pasaule! Lielākā daļa cilvēku neinteresējas par Dievu un viņa nodomiem. Kaut kas līdzīgs labestībai visbiežāk parādās tikai tad, ja cilvēkam no tā tiek kāds labums. Meli un neķītra valoda ir parasta lieta. Par asinsizliešanu liecina ne tikai ziņas, bet arī tas, ar ko cilvēki tiek izklaidēti. Ar ko izskaidrojams šāds stāvoklis? Mēs visi esam grēcinieka Ādama pēcnācēji, tas tiesa. Bet, redzot, ka cilvēki padarījuši par savu dzīves veidu to, par ko rakstīja Pāvils, kļūst skaidrs, ka ir vēl kāds iemesls. Par to rakstīts 18. pantā: ”Dieva bijības nav viņu acu priekšā!” (Skatīt Psalms 36:2.)
5. Kāpēc vieniem cilvēkiem ir bijība pret Dievu, bet citiem tās nav?
5 Bet kāpēc vieniem cilvēkiem ir bijība pret Dievu, turpretī citiem tās nav? Tas ir tāpēc, ka daži cilvēki šo bijību attīsta, bet citi ne. Nevienam no mums tā nav iedzimta, tomēr mums ir spējas to apgūt. Bijība pret Dievu ir viena no tām īpašībām, kas mums jāiemācās. Un, ja vēlamies, lai tā spēcīgi ietekmētu mūsu dzīvi, mums tā jāattīsta.
Patīkams aicinājums
6. Kas mūs aicina ar vārdiem, kuri rakstīti Psalmā 34:12, un kā šie vārdi parāda, ka dievbijība ir jāiemācās?
6 Patīkamu aicinājumu mācīties bijību pret Jehovu mēs lasām 34. psalmā. Tas ir Dāvida psalms. Bet kas bija Dāvids? Cilvēks, kas tika izmantots, lai pravietiski norādītu uz Kungu Jēzu Kristu. Šī psalma 21. pantā rakstīts pravietojums, ko Jānis attiecināja tieši uz Jēzu. (Jāņa 19:36.) Mūsdienās Jēzus izsaka aicinājumu, kas līdzīgs tam, ko lasām 12. pantā: ”Nāciet šurp, jūs bērni, un uzklausiet mani! Es jūs mācīšu to Kungu bīties.” Šie vārdi skaidri parāda, ka dievbijība ir kaut kas tāds, ko var iemācīties, un Jēzus Kristus ir teicami sagatavots, lai mūs mācītu. Kāpēc mēs tā sakām?
7. Kāpēc tieši no Jēzus var mācīties dievbijību?
7 Jēzus Kristus zina, cik svarīga ir dievbijība. Ebrējiem 5:7 par viņu teikts: ”Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie tā, kas viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm [”uzklausīts savas dievbijības dēļ”, NW].” Šādu dievbijību Jēzus Kristus izrādīja ne tikai pirms nāves pie moku staba, bet jau daudz agrāk. Vai atceries: Salamana Pamācību 8. nodaļā Dieva Dēls ir aprakstīts kā personificēta gudrība? Un Salamana Pamācībās 9:10 mēs lasām: ”Īstenās atziņas sākums ir tā Kunga bijāšana.” Tātad dievbijība bija Dieva Dēla personības būtiska iezīme jau ilgi pirms nākšanas uz Zemi.
8. Ko mēs uzzinām par bijību pret Jehovu, lasot Jesajas 11:2, 3?
8 Vēl par Jēzu ir rakstīts Jesajas 11:2, 3 — šeit viņš attēlots kā mesiāniskais Ķēniņš: ”Pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta Gars, padoma un spēka Gars, atziņas un tā Kunga bijības Gars. Bijība tā Kunga priekšā būs viņam salda smarža.” Kādi brīnišķīgi vārdi! Bijībā pret Jehovu nav nekā nepatīkama. Tā ir laba un noderīga. Tā ir īpašība, kas izplatīsies pa visu Ķēniņa Kristus valstību. Viņš valda jau tagad, un visus, kas tiek pulcināti, lai kļūtu par viņa pavalstniekiem, Kristus māca bīties Jehovu. Kā?
9. Kā Jēzus Kristus mums māca bijību pret Jehovu, un ko viņš vēlas mums iemācīt?
9 Jēzus ir iecelts par draudzes Galvu un ir mesiāniskais Ķēniņš, un viņš izmanto draudzes sapulces un kopsanāksmes, lai mums palīdzētu skaidri saprast, kas ir bijība pret Dievu un kāpēc ir tik labi to attīstīt. Viņš cenšas mums parādīt, kā bijību pret Jehovu var novērtēt vēl vairāk — tā, lai mēs iemācītos rast tajā tādu pašu prieku, kādu izjūt viņš.
Vai tu pacentīsies?
10. Kā mums jārīkojas kristiešu sapulcēs, lai mēs saprastu, kas ir bijība pret Jehovu?
10 Protams, tas vien, ka lasām Bībeli vai apmeklējam sapulces Ķēniņvalsts zālē, nenozīmē, ka mums noteikti ir bijība pret Dievu. Pievērs uzmanību tam, kā jārīkojas, lai patiešām saprastu, kas ir bijība pret Jehovu. Salamana Pamācībās 2:1—5 teikts: ”Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to, lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos, ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, tad tu sapratīsi bijību tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu.” Kad esam sapulcē, mums uzmanīgi jāieklausās teiktajā, jācenšas izprast galvenās domas un tās atcerēties, kā arī nopietni jādomā par to, kā jūtām pret Jehovu būtu jāiespaido mūsu attieksme pret dotajiem padomiem, — mums tiešām jāatver sava sirds. Tad mēs sapratīsim, kas ir bijība pret Jehovu.
11. Kas mums jādara sirsnīgi un bieži, ja vēlamies attīstīt dievbijību?
11 Psalms 86:11 pievērš mūsu uzmanību vēl vienam svarīgam faktoram: nepieciešama lūgšana. ”Māci man, Kungs, Tavu ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā,” lūdza psalmu dziesminieks. ”Noskaņo manu sirdi visnotaļ tā, lai es Tavu vārdu bītos!” Jehova ar atzinību uzklausīja šo lūgšanu, par ko liecina fakts, ka viņš licis to pierakstīt Bībelē. Lai attīstītu dievbijību, arī mums jālūdz Jehovam palīdzība, un mēs iegūsim, ja lūgsim sirsnīgi un bieži. (Lūkas 18:1—8.)
Bijība ir saistīta ar tavu sirdi
12. Kāpēc sirdij jāveltī īpaša uzmanība, un ar ko tas ir saistīts?
12 Ir vēl kaut kas, ko mēs nedrīkstētu palaist garām, lasot Psalmu 86:11. Psalmu dziesminieks nevēlējās aptvert ar prātu vien, kas ir bijība Dieva priekšā. Viņš minēja sirdi. Dievbijības attīstīšana ir saistīta ar simbolisko sirdi, un sirdij jāpievērš īpaša uzmanība, jo tā ir iekšējais cilvēks, kas sevi izpauž visā, ko darām, un tajā ir mūsu domas, mūsu attieksme, mūsu vēlmes, mūsu pamudinājumi un mūsu mērķi.
13. a) Kas var liecināt par to, ka cilvēka sirds ir dalīta? b) Pēc kā mums jātiecas, attīstot bijību pret Dievu?
13 Bībele mūs brīdina, ka cilvēka sirds var būt dalīta. Tā var būt neuzticama. (Psalms 12:3; Jeremijas 17:9.) Varbūt tā mūs mudina darīt labu: apmeklēt draudzes sapulces un piedalīties tīruma kalpošanā, bet tajā pašā laikā tā varbūt mīl kaut ko no pasaulīgā dzīves veida. Šāda situācija var radīt šķēršļus, kas mums neļauj darboties Ķēniņvalsts interesēs ar pilnu atdevi. Iespējams, neuzticamā sirds mūs mēģinās pārliecināt, ka mēs nebūt nedarām mazāk par daudziem citiem. Vēl var gadīties, ka skolā vai laicīgā darba vietā sirdi ietekmē bailes no cilvēkiem. Sekas? Šajā sabiedrībā mēs, iespējams, vilcināsimies izpaust, ka esam Jehovas liecinieki, un varbūt pat izdarīsim kaut ko tādu, ko kristietim neklājas darīt. Pēc tam gan mūs mocīs sirdsapziņa. Mēs nevēlamies, lai mūsu personība būtu tāda. Tāpēc kopā ar psalmu dziesminieku mēs lūdzam Jehovam: ”Noskaņo manu sirdi visnotaļ tā, lai es Tavu vārdu bītos.” Mēs vēlamies, lai mūsu iekšējais cilvēks, kas sevi izpauž visā, ko darām, liecinātu par to, ka mēs bīstamies patieso Dievu un pildām viņa pavēles. (Salamans Mācītājs 12:13.)
14., 15. a) Ko Jehova, runādams par Israēla atgriešanos no Babilonijas gūsta, apsolīja dot savai tautai? b) Ko Jehova darīja, lai dēstītu dievbijību cilvēku sirdīs? c) Kāpēc Israēls novērsās no Jehovas?
14 Jehova apsolīja, ka viņš liks dievbijību savas tautas sirdī. Viņš runāja par Israēla atjaunošanu un teica vārdus, ko mēs lasām Jeremijas 32:37—39: ”Es.. tos atvedīšu atpakaļ šinī vietā, ka tie te var droši dzīvot. Un tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un pēc tam saviem bērniem par svētību.” Dieva apsolījums vēlreiz ir uzsvērts 40. pantā: ”Es.. likšu savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi.” Jehova izpildīja savu solījumu un atveda viņus atpakaļ uz Jeruzālemi 537. gadā p.m.ē. Bet kas notika ar apsolījuma otru daļu: dot cilvēkiem ’vienādas sirds domas, lai tie Dievu bīstas visu savu mūžu’? Kāpēc Israēla tauta novērsās no Jehovas, kad viņš to bija atvedis atpakaļ no Babilonijas, un kāpēc tautas rīcība izraisīja to, ka mūsu ēras 70. gadā templis tika nopostīts un neviens nekad to vairs neatjaunoja?
15 Tas nekādā ziņā nenotika Jehovas vainas dēļ. Jehova patiešām rīkojās tā, lai liktu dievbijību cilvēku sirdīs. Viņš atbrīvoja israēliešus no Babilonijas gūsta un deva iespēju atkal dzīvot dzimtenē; tā izpaudās viņa žēlsirdība, kuras dēļ tautai bija pamatots iemesls izturēties pret viņu ar dziļu cieņu. Dievs atkārtoti to uzsvēra ar atgādinājumiem, padomiem un aizrādījumiem, ko izteica pravieši Hagajs, Cakarija, Maleahijs, arī Ezra, kas bija sūtīts, lai mācītu tautu, un zemes pārvaldnieks Nehemija, kā arī pats Dieva Dēls. Dažreiz israēlieši paklausīja. Piemēram, Hagaja un Cakarijas mudināti, viņi no jauna uzbūvēja Jehovas templi, un Ezras laikā viņi aizsūtīja prom sievas, kas bija sveštautietes. (Ezras 5:1, 2; 10:1—4.) Bet visbiežāk viņi nepaklausīja. Israēliešu uzmanība nebija noturīga, viņi nelabprāt pieņēma padomu, viņu sirdis vairs nebija atvērtas. Israēlieši pārtrauca attīstīt dievbijību, un tāpēc tā pārstāja būt spēks, kas būtu ietekmējis viņu dzīvi. (Maleahija 1:6; Mateja 15:7, 8.)
16. Kas ir tie, kuru sirdīs Jehova ir dēstījis dievbijību?
16 Tomēr Jehovas solījums likt dievbijību savas tautas sirdī nepalika neizpildīts. Viņš slēdza jaunu derību ar garīgo Israēlu — ar kristiešiem, kam viņš deva debesu cerību. (Jeremijas 31:33; Galatiešiem 6:16.) Gadsimta sākumā, 1919. gadā, Dievs viņus atbrīvoja no gūsta, kurā viņi bija, kad atradās lielajā Bābelē — pasaules viltus reliģijas impērijā. Dievs ir dēstījis un nostiprinājis viņu sirdīs bijību pret sevi. Tas ir devis daudz laba viņiem un ’lielam pulkam’ cilvēku, kuriem ir cerība kļūt par Ķēniņvalsts pavalstniekiem un dzīvot uz Zemes. (Jeremijas 32:39; Atklāsmes 7:9.) Bijība pret Jehovu ir nostiprinājusies arī šo cilvēku sirdīs.
Kā dievbijība tiek dēstīta mūsu sirdīs
17. Kā Jehova ir licis dievbijību mūsu sirdīs?
17 Kā Jehova ir iedēstījis dievbijību mūsu sirdīs? Iedarbojoties ar savu garu. Un kas mums ir tāds, kas būtu svētā gara radīts? Bībele, Dieva iedvesmotie Raksti. (2. Timotejam 3:16, 17.) Ar to, ko Jehova ir darījis pagātnē, ar to, ko viņš, piepildot pravietiskos vārdus, dara savu kalpotāju labā mūsdienās, un ar pravietojumiem par nākotnes notikumiem viņš dod stingru pamatu, uz ko balstoties mēs visi varam veidot dievbijību. (Jozuas 24:2—15; Ebrējiem 10:30, 31.)
18., 19. Kā kopsanāksmes un draudzes sapulces mums palīdz iegūt dievbijību?
18 Visai zīmīgi ir vārdi, ko Jehova teica Mozum un kas pierakstīti 5. Mozus 4:10: ”Sapulcini Man šo tautu, un Es tiem likšu dzirdēt šos vārdus, ko Es gribu teikt, lai viņi mācās Mani bīties visās savās mūža dienās, cik ilgi tie virs zemes dzīvo, un lai tie tos māca arī saviem bērniem!” Arī mūsdienās Jehova dāsni ir parūpējies par to, lai viņa tauta varētu mācīties dievbijību. Kopsanāksmēs un draudzes sapulcēs mēs pārdomājam faktus, kas liecina par Jehovas žēlsirdību un labestību. To mēs darījām, kad studējām grāmatu The Greatest Man Who Ever Lived (Visizcilākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis). Kādu iespaidu šīs publikācijas studēšana atstāja uz tevi un tavu attieksmi pret Jehovu? Tu redzēji mūsu debesu Tēva personības dažādās šķautnes, kas atspoguļojās viņa Dēlā. Vai tas nav stiprinājis tavu apņēmību nekad nedarīt to, kas Dievam nepatīk? (Kolosiešiem 1:15.)
19 Vēl mēs sapulcēs apskatām vēsturiskus notikumus, kas liecina par to, kā Jehova ir atbrīvojis savu tautu pagātnē. (2. Samuēla 7:23.) Studējot Bībeli, mēs uzzinām par pravietiskiem redzējumiem, kas ir piepildījušies 20. gadsimtā, un par vēl gaidāmiem notikumiem, kas iedvesīs bijību. Par visu, ko Dievs dara, Psalmā 66:5 teikts: ”Nāciet un raugait Dieva darbus. Viņš ir bijājams savos darbos pie cilvēku bērniem.” (LB-26.) Ja mēs pareizi saprotam šos notikumus, Dieva rīcība mūsu sirdī rada bijību pret Jehovu, dziļu cieņu pret viņu. Tāpēc mēs varam redzēt, kā Dievs Jehova izpilda savu solījumu: ”Es.. likšu savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi.” (Jeremijas 32:40.)
20. Kas mums jādara, lai dievbijība iesakņotos dziļi mūsu sirdī?
20 Tomēr ir skaidrs, ka bijība pret Dievu nerodas mūsu sirdī, ja mēs paši neko nedarām. Rezultāti nerodas tāpat vien. Jehova dara to, kas atkarīgs no viņa. Mums jādara tas, kas atkarīgs no mums, — jāattīsta dievbijība. (5. Mozus 5:29.) Israēla tauta to nedarīja. Bet garīgie israēlieši un viņu līdzgaitnieki paļaujas uz Jehovu un jau tagad saņem daudz ko no tā labā, kas tiek dots dievbijīgajiem. Ko viņi iegūst, mēs apskatīsim nākamajā rakstā.
Kā tu atbildētu?
◻ Kas ir bijība pret Dievu?
◻ Kā mēs tiekam mācīti rast prieku bijībā pret Jehovu?
◻ Kas mums jādara, lai mēs iegūtu dievbijību?
◻ Kāpēc dievbijības iegūšana ir saistīta ar visām mūsu simboliskās sirds īpašībām?
[Attēli 20., 21. lpp.]
Ir cītīgi jāmācās, lai saprastu, kas ir bijība pret Jehovu