Vai predestināciju var saskaņot ar Dieva mīlestību?

”PREDESTINĀCIJU mēs definējam šādi: tas ir Dieva mūžīgais plāns, kurā viņš ir noteicis, ko viņš grib darīt ar katru cilvēku. Jo Dievs nav radījis visus cilvēkus vienādā stāvoklī — dažus cilvēkus viņš iepriekš izredzējis mūžīgai dzīvei, bet citus — mūžīgai pazudināšanai.”

Tā protestantu reformators Žans Kalvins grāmatā Institutes of the Christian Religion definēja savu uzskatu par predestināciju. Viņa uzskats ir balstīts uz domu, ka Dievs ir viszinošs un ka Dieva radītās būtnes nevar padarīt viņa nodomus apšaubāmus vai viņu piespiest tos izmainīt.

Bet vai patiesībā Bībele parāda Dievu šādā gaismā? Un vai šāds izskaidrojums ir savienojams ar Dieva īpašībām, it sevišķi ar galveno īpašību — mīlestību?

Dievs, kas spēj iepriekš pateikt nākotni

Dievs ir spējīgs iepriekš pateikt nākotni. Viņš par sevi rakstīja: ”Es no iesākuma pasludināju gala iznākumu, kopš laika gala to, kas vēl nebija noticis. Es nosaku: ”Mans lēmums piepildīsies! Es īstenošu visu, kas Man patīk!”” (Jesajas 46:10.) Visā cilvēces vēstures gaitā Dievs ir licis pierakstīt pravietojumus, lai parādītu, ka viņš var iepriekš zināt un pateikt, kādi būs notikumi.

Tāpēc Babilonijas ķēniņa Belsacara laikā, kad pravietis Daniēls redzēja sapni par diviem zvēriem, kurā viens zvērs izspieda otru, Jehova izskaidroja šo sapni: ”Auns ar diviem ragiem ir mēdiešu un persiešu ķēniņi, bet sprogainais āzis ir grieķu ķēniņš.” (Daniēla 8:20, 21.) Ir acīm redzams tas, ka Dievs, lai atklātu, kā nomainīsies pasaules lielvalstis, izmantoja savu spēju zināt notikumus iepriekš. Tā laika spēcīgāko impēriju — Babiloniju — nomainītu Mēdija un Persija un pēc tam Grieķija.

Pravietojumi var attiekties arī uz atsevišķu cilvēku. Piemēram, pravietis Miha paziņoja, ka Mesijam jāpiedzimst Betlēmē. (Mihas 5:1.) Šajā gadījumā Dievs atkal izmantoja savu spēju zināt notikumus iepriekš. Taču tas bija paziņots ar noteiktu mērķi: lai cilvēki varētu pazīt Mesiju. Šis piemērs neattaisno predestinācijas mācību par to, ka katra cilvēka liktenis tiek nolemts iepriekš.

Gluži pretēji, Rakstos ir stāstīts par situācijām, kurās Dievs ir izvēlējies iepriekš nezināt iznākumu. Tieši pirms Sodomas un Gomoras iznīcināšanas viņš paziņoja: ”Es gribu noiet un pārliecināties, vai tie ir darījuši tā, kā tās sūdzības nākušas pie manis, visu Es gribu dabūt zināt.” (1. Mozus 18:21.) Šis pants mums skaidri norāda: kamēr Dievs nebija izpētījis, viņš iepriekš nezināja, kādā mērā šajās pilsētās valdīja izvirtība.

Tiesa, Dievs var iepriekš paredzēt notikumus, bet daudzos gadījumos viņš nav izvēlējies izmantot savu spēju zināt tos iepriekš. Tāpēc, ka Dievs ir visvarens, viņš ir tiesīgs izmantot savas spējas, kā viņš grib, nevis kā grib nepilnīgi cilvēki.

Dievs, kas var ieviest kārtību

Daži, tāpat kā Kalvins, izsaka domu, ka Dievs pirms cilvēku radīšanas bija nolēmis, ka viņi kritīs grēkā, un ka viņš bija izvēlējies ”izredzētos” pirms cilvēka krišanas grēkā. Ja tā būtu patiesība, vai Dievs nebūtu liekuļojis, piedāvādams Ādamam un Ievai mūžīgās dzīves perspektīvu un tajā pašā laikā pilnībā apzinādamies, ka viņi nebūs spējīgi sasniegt tādu dzīvi? Turklāt Rakstos nevienā vietā nav noliegts, ka pirmajam cilvēku pārim tika dota izvēle: vai nu paklausīt Dieva norādījumiem un dzīvot mūžīgi, vai arī tos neievērot un mirt. (1. Mozus 2. nodaļa.)

Bet vai Ādama un Ievas grēks tiešām izjauca Dieva nodomu? Nē, neizjauca, jo tūlīt pēc tam, kad viņi bija grēkojuši, Dievs paziņoja, ka viņš radīs ”dzimumu”, lai iznīcinātu Sātanu un viņa palīgus, un ka viņš atkal nodibinās uz Zemes kārtību. Daži insekti nevar būt dārzniekam šķērslis bagātīgas ražas izaudzēšanai, tāpat Ādama un Ievas nepaklausība neatturēs Dievu izveidot Zemi par paradīzi. (1. Mozus 3. nodaļa.)

Vēlāk Dievs atklāja, ka būs Ķēniņvalsts valdība, kas tiks uzticēta ķēniņa Dāvida pēcnācējam, un ka arī citi būs iesaistīti šajā Ķēniņvalstī. Šie citi cilvēki tiek saukti par ’Visuaugstā svētajiem’. (Daniēla 7:18; 2. Samuēla 7:12; 1. Laiku 17:11.)a

Iepriekš pateikt nenozīmē iepriekš noteikt

Fakts, ka Dievs neizvēlējās zināt, pa kādu ceļu ies cilvēce, viņam netraucēja iepriekš pateikt cilvēku labas vai sliktas rīcības sekas. Nevar uzskatīt, ka automehāniķis, kas ir brīdinājis vadītāju par transportlīdzekļa slikto stāvokli, ir vainīgs, ja notiek avārija, un tāpat mehāniķi nevar apsūdzēt par to, ka avāriju viņš būtu noteicis iepriekš. Tāpat arī Dievu nevar apsūdzēt, ka viņš iepriekš būtu noteicis atsevišķu cilvēku rīcības bēdīgās sekas.

Tā bija arī ar pirmā cilvēku pāra pēcnācējiem. Pirms Kains nogalināja savu brāli, Jehova norādīja uz izvēli, kas viņam bija. Vai Kains valdīs pār grēku, vai arī grēks sāks valdīt pār viņu? Nekas šajā aprakstā neliecina, ka Jehova iepriekš būtu noteicis, ka viņš izdarīs sliktu izvēli un noslepkavos savu brāli. (1. Mozus 4:3—7.)

Vēlāk Mozus Likumā israēliešiem tika izteikts brīdinājums par to, kas notiktu, ja viņi novērstos no Jehovas, piemēram, apprecoties ar pagānu tautu sievietēm. Kas iepriekš bija teikts, tas arī notika. To apliecina ķēniņa Salamana piemērs: svešzemju sievu ietekmē viņš mūža nogalē sāka pielūgt elkus. (1. Ķēniņu 11:7, 8.) Jā, Dievs brīdināja savu tautu, bet viņš nenoteica iepriekš, kā rīkosies atsevišķi viņa tautas cilvēki.

Izredzētie kristieši tiek mudināti būt izturīgi, lai viņi nezaudētu savu apsolīto balvu — valdīt debesīs kopā ar Kristu. (2. Pētera 1:10; Atklāsmes 2:5, 10, 16; 3:11.) Jau agrāk daži teologi ir jautājuši: kāpēc tika doti šādi atgādinājumi, ja izredzēto aicinājums bija galīgs?

Predestinācija un Dieva mīlestība

Cilvēks bija radīts ’pēc Dieva tēla un līdzības’, un viņam bija dota gribas brīvība. (1. Mozus 1:27.) Gribas brīvība bija absolūti nepieciešama, ja jau bija paredzēts, ka cilvēkiem, pretēji robotiem, kuriem katra kustība ir noteikta iepriekš, Dievs jāgodā un viņam jākalpo aiz mīlestības. Mīlestība, ko paustu saprātīgas, brīvas būtnes, dotu Dievam iespēju apgāzt netaisnīgas apsūdzības. Viņš saka: ”Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā.” (Salamana Pamācības 27:11.)

Ja Dieva kalpotāji būtu predestinēti — citādi izsakoties, ieprogrammēti —, vai tad nevarētu apšaubīt to, cik patiesa ir viņu mīlestība pret Radītāju? Turklāt vai tad, ja Dievs jau iepriekš izvēlētus cilvēkus nolemtu godībai un laimei, neņemdams vērā viņu nopelnus, nerastos pretruna ar Dieva taisnīgumu? Ja pret dažiem cilvēkiem izturētos ar tādu labvēlību, bet citi būtu nolemti mūžīgam sodam, tad tas droši vien neizraisītu ’izredzētajos’ patiesas pateicības jūtas. (1. Mozus 1:27; Ījaba 1:8; Apustuļu darbi 10:34, 35.)

Noslēgumā: Kristus teica saviem mācekļiem sludināt labo vēsti visai cilvēcei. Ja Dievs jau būtu izvēlējies, ko viņš grib glābt, vai tādā veidā netiktu atvēsināta dedzība, ko kristieši parāda, stāstot citiem labo vēsti? Vai tas nepadarītu sludināšanu patiesībā bezjēdzīgu?

Dieva taisnīgā mīlestība ir lielākais spēks, kas cilvēkus var rosināt uz pretmīlestību. Vislielākā Dieva mīlestības izpausme bija sava Dēla upurēšana nepilnīgas, grēcīgas cilvēces labā. Dieva iepriekšējās zināšanas par savu Dēlu ir īpašs gadījums, bet tas mums apliecina, ka uz Jēzu balstītie solījumi par labu apstākļu atjaunošanu tiešām tiks īstenoti. Tātad ticēsim Dēlam un tuvosimies Dievam. Parādīsim savu pateicību, pieņemdami Dieva aicinājumu nodibināt brīnišķīgas attiecības ar viņu — mūsu Radītāju. Mūsdienās Dievs ar šo aicinājumu vēršas pie visiem, kas vēlas izmantot savu gribas brīvību un parādīt mīlestību pret viņu.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 7. lpp.]

IEPRIEKŠ NOTEIKTA GRUPA

”Kuŗus [Dievs] sākumā nozīmējis, tos viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai viņš būtu pirmdzimušais daudz brāļu starpā. Bet kuŗus viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos viņš arī aicinājis; un, kuŗus viņš aicinājis, tos viņš arī taisnojis; bet kuŗus viņš taisnojis, tos viņš arī apskaidrojis.” (Romiešiem 8:29, 30.) Kā mums jāsaprot vārdi iepriekš nolēmis, ko Pāvils ir izmantojis šajos pantos?

Pāvila spriedumi minētajā Rakstu vietā nav neapstrīdams arguments par labu atsevišķu cilvēku predestinācijai jeb iepriekšnolemtībai. Mūsu gadsimta pirmajā pusē izdotajā vārdnīcā Dictionnaire de théologie catholique Pāvila teiktā būtība (Vēstule romiešiem, 9.—11. nodaļa) paskaidrota šādi: ”Arvien vairāk starp katoļu zinātniekiem sāk valdīt uzskats, ka te nav aprakstīts tagadējais priekšstats par predestināciju mūžīgai dzīvei.” Tajā pašā izziņu avotā pēc tam ir citēti M. Lagranža vārdi: ”Galvenais jautājums, ko Pāvils izskaidroja, nepavisam nav par predestināciju un iepriekš nolemtu pazudināšanu, bet gan tikai par aicinājumu pagāniem griezties pie kristietības svētībām; tam pretstats ir jūdu neticība. [..] Tas attiecas uz grupām — pagāniem, jūdiem —, bet nevis tieši uz konkrētiem, atsevišķiem cilvēkiem.” (Kursīvs mūsu.)

Tuvāk mūsdienām The Jerusalem Bible tika rakstīts tāds pats secinājums par šīm nodaļām (9.—11.): ”Tātad šo nodaļu temats ir nevis jautājums par individuālo predestināciju godībai vai pat ticībai, bet gan par Israēla nozīmi glābšanas vēstures attīstībā, un tas ir vienīgais jautājums, ko rada izteikumi V[ecajā] d[erībā].”

Pēdējie panti 8. nodaļā, Vēstulē romiešiem, pieder pie tā paša konteksta. Tāpēc šie panti mums pamatoti atgādina, ka Dievs paredzēja cilvēku grupas pastāvēšanu, kuras locekļi būs aicināti valdīt kopā ar Kristu, kā arī paredzēja prasības, kurām viņiem būs jāatbilst, — tomēr viņš neizredzēja jau priekšlaikus konkrētus cilvēkus, jo tas būtu pretrunā ar viņa mīlestību un taisnīgumu.