Cilvēku ciešanas — kāpēc Dievs tās pieļauj?

CILVĒCES pirmsākumos gluži vienkārši nebija bēdu vai sāpju izraisītu asaru. Cilvēki nezināja, kas ir ciešanas. Cilvēces pastāvēšanas aizsākums bija nevainojams. ”Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs.” (1. Mozus 1:31.)

Taču ir cilvēki, kas iebilst: ”Vēstījums par Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā ir tikai alegorisks tēlojums.” Ir bēdīgi dzirdēt, ka tā saka daudzi kristīgās pasaules garīdznieki. Bet neviens cits kā pats Jēzus Kristus apliecināja, ka notikumi Ēdenē ir vēsturiski. (Mateja 19:4-6.) Un saprast, kāpēc Dievs ir pieļāvis ciešanas, var vienīgi tad, ja izpēta šos cilvēces agrīnās vēstures notikumus.

Pirmajam cilvēkam, Ādamam, tika dots darbs, kas viņam nesa apmierinājumu, — Ādamam bija jākopj Ēdenes dārzs. Turklāt Dievs viņam deva uzdevumu paplašināt Ēdenes mājvietu un izveidot pa visu zemeslodi dārzu, kurā valdītu prieks. (1. Mozus 1:28; 2:15.) Lai palīdzētu Ādamam paveikt tik milzīgu darbu, Dievs viņam deva dzīvesbiedri, Ievu, un lika viņiem augļoties un vairoties, un valdīt pār Zemi. Bet, lai Dieva nodoms attiecībā uz Zemi un cilvēci noteikti īstenotos, bija vajadzīgs vēl kaut kas. Tā kā cilvēks bija radīts pēc Dieva ”tēla”, viņam bija gribas brīvība; tātad bija svarīgi tas, lai nekad nerastos pretrunas starp cilvēka gribu un Dieva gribu. Citādi Visumā būtu nekārtība un Dieva nodoms neīstenotos — Zemi neapdzīvotu miermīlīga cilvēku ģimene.

Padevība Dieva valdīšanai nebija kaut kas neapzināts. Tai bija jābūt mīlestības izraisītai gribas brīvības izpausmei. Piemēram, mēs lasām, ka smaga pārbaudījuma brīdī Jēzus Kristus lūdza: ”Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo kausu no manis, tomēr ne mans, bet tavs prāts [griba] lai notiek!” (Lūkas 22:42.)

Tā bija arī ar Ādamu un Ievu — viņiem pašiem bija jāpierāda, vai viņi vēlas pakļauties Dieva valdīšanai. Tāpēc Dievs Jehova sagatavoja vienkāršu pārbaudi. Viens no kokiem dārzā tika nosaukts par ’laba un ļauna atzīšanas koku’. Tas bija simbols, kas norādīja uz Dieva tiesībām noteikt pareizas rīcības normas. Dievs pateica skaidri un gaiši, ka cilvēkiem ir aizliegts ēst šī koka augļus. Ādama un Ievas nepaklausības sekas būtu nāve. (1. Mozus 2:9, 16, 17.)

Ciešanu sākums

Kādu dienu viens no Dieva garīgajiem dēliem iedrošinājās apšaubīt Dieva valdīšanas taisnīgumu. Izmantodams sarunā čūsku, viņš jautāja Ievai: ”Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” (1. Mozus 3:1.) Tā Ievas prātā tika sētas šaubas par to, vai Dieva valdīšanas veids ir pareizs.a Ieva deva patieso atbildi, ko viņa bija uzzinājusi no sava vīra. Bet tad garīgā būtne iebilda pret Dieva teikto un izteica melīgu apgalvojumu par nepaklausības sekām; lūk, ko tā teica: ”Jūs nemirsit vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” (1. Mozus 3:4, 5.)

Diemžēl Ieva tika pievilta — viņa domāja, ka nepaklausības sekas būs labāka dzīve, nevis ciešanas. Jo ilgāk viņa vēroja augli, jo vairāk to iekāroja, un viņa sāka to ēst. Vēlāk Ieva pierunāja arī Ādamu ēst šo augli. Lai cik bēdīgi tas arī nebūtu, Ādams labprātāk vēlējās saglabāt sievas labvēlību, tā viņam bija dārgāka nekā Dieva labvēlība. (1. Mozus 3:6; 1. Timotejam 2:13, 14.)

Kūdot cilvēkus uz šādu sacelšanos, garīgā būtne padarīja sevi par Dieva pretinieku. Tāpēc viņu sāka saukt par Sātanu; šis vārds radies no ebreju valodas vārda ar nozīmi ’pretinieks’. Turklāt viņš meloja par Dievu, kļūdams par apmelotāju. Tāpēc viņš tiek saukts arī par Velnu; šim vārdam atbilst grieķu valodas vārds ar nozīmi ’apmelotājs’. (Atklāsmes 12:9.)

Tā sākās cilvēku ciešanas. Trīs Dieva radītās būtnes bija nepareizi izlietojušas viņām dāvāto gribas brīvību — bija izvēlējušās savtīgu dzīves veidu un nostājušās pret savu Radītāju. Tajā brīdī radās jautājums: kā Dievs tiks galā ar sacelšanos tā, lai viņš neatkāptos no saviem taisnīgajiem principiem un lai paļāvību uz viņu nezaudētu pārējā saprātīgā radība — Dievam uzticīgie eņģeļi debesīs un arī Ādama un Ievas pēcnācēji, kas piedzimtu nākotnē?

Dieva saprātīgā atbilde

Kāds varētu teikt, ka vislabāk būtu bijis, ja Dievs nekavējoties būtu iznīcinājis Sātanu, Ādamu un Ievu. Taču tā netiktu atrisināti jautājumi, kas radās sacelšanās dēļ. Sātans apšaubīja Dieva valdīšanas veidu un izteica domu, ka cilvēkiem klāsies labāk, ja viņi būs neatkarīgi no Dieva. Un tas, ka viņam izdevās panākt pirmo divu cilvēku nostāšanos pret Dievu, radīja citus jautājumus. Ādams un Ieva izdarīja grēku; vai tas nozīmēja, ka kaut kas nebija kārtībā ar to, kādu Dievs bija radījis cilvēku? Vai uz Zemes var būt kāds, kas paliktu uzticīgs Dievam? Ko darīs Jehovas dēli, eņģeļi, kas redzēja Sātana sacelšanos? Vai viņi atbalstīs Dieva tiesības uz augstāko varu? Nav šaubu, ka bija nepieciešams pietiekami ilgs laiks, lai atrisinātu šos jautājumus. Tieši tādēļ Dievs ir pieļāvis, ka Sātans dzīvo līdz pat mūsu dienām.

Ādams un Ieva saņēma nāves spriedumu dienā, kad viņi nepaklausīja Dievam. Sākās miršanas process. Ādama un Ievas pēcnācēji tika ieņemti pēc izdarītā grēka, tāpēc tie pārmantoja grēku un nāvi no saviem nepilnīgajiem vecākiem. (Romiešiem 5:14.)

Sākumā Sātana pusē bija pirmie divi cilvēki. Sātans ir izmantojis laiku, kas viņam tika dots, lai mēģinātu noturēt savā varā visus Ādama pēcnācējus. Vēl viņam ir izdevies pārvilināt savā pusē daudzus eņģeļus, kas kļuvuši par sacelšanās līdzdalībniekiem. Tomēr vairākums Dieva dēlu, eņģeļu, ir lojāli atbalstījuši Jehovas valdīšanas tiesības. (1. Mozus 6:1, 2; Jūdas 6; Atklāsmes 12:3, 9.)

Pastāvēja jautājums par to, kas gūs virsroku: Dieva vai Sātana valdīšana; šāds jautājums bija ļoti aktuāls arī laikā, kad dzīvoja Ījabs. Šis uzticīgais vīrs ar savu rīcību pierādīja, ka viņš dod priekšroku Dieva taisnīgajai valdīšanai, nevis sātaniskai neatkarībai, un to pirms viņa jau bija darījuši tādi dievbijīgi vīri kā Ābels, Ēnohs, Noa, Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs un Jāzeps. Ījabs bija kādas sarunas centrā, šī saruna notika debesīs Dievam uzticīgo eņģeļu klātbūtnē. Aizstāvēdams savu taisnīgo valdīšanu, Dievs teica Sātanam: ”Vai tu esi ievērojis manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna.” (Ījaba 1:6-8.)

Tā kā Sātans nevēlējās atzīt savu sakāvi, viņš apgalvoja, ka Ījabs, baudīdams bagātīgas Dieva svētības un tāpēc dzīvodams pārticībā, kalpo Dievam tikai savtīgu iemeslu dēļ. Tāpēc Sātans paziņoja: ”Izstiep savu roku un pieskaries.. visam tam, kas viņam pieder, tiešām, saderam, ka viņš atklāti no Tevis atsacīsies.” (Ījaba 1:11.) Sātans gāja vēl tālāk — viņš atklāti apšaubīja visu Dieva radīto būtņu nevainojamību. ”Visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību,” paziņoja Sātans. (Ījaba 2:4.) Ījabs nebija vienīgais, pret ko tika vērsts šis melīgais apgalvojums; tas tika vērsts pret visiem, kas uzticīgi pielūdza Dievu debesīs un uz Zemes. Sātans apgalvoja, ka viņi atteiksies no Jehovas, ja viņu dzīvība būs briesmās.

Dievs Jehova bija pilnīgi pārliecināts par Ījaba nevainojamību. To apliecinot, viņš pieļāva, ka Sātans rada Ījabam ciešanas. Ar savu uzticīgumu Ījabs ne tikai attaisnoja pats sevi, bet izdarīja kaut ko vēl svarīgāku — viņš atbalstīja Jehovas tiesības uz augstāko varu. Tika pierādīts, ka Velns ir melis. (Ījaba 2:10; 42:7.)

Daudzi cilvēki palika uzticīgi Dievam pārbaudījumos, taču visizcilākais paraugs no viņiem visiem ir Jēzus Kristus. Dievs sava Dēla, eņģeļa, dzīvību bija pārcēlis no debesīm jaunavas miesās. Tāpēc Jēzus nepārmantoja grēku un nepilnību. Viņš izauga par pilnīgu cilvēku, tāpēc viņš bija līdzvērtīgs pirmajam cilvēkam, kas arī bija pilnīgs, kad vēl nebija izdarījis grēku. Sātans uzbruka Jēzum ar īpašu neatlaidību, piedāvādams daudz kārdinājumu un radīdams daudz pārbaudījumu, kas beidzās ar pazemojošu nāvi. Bet Sātanam neizdevās salauzt Jēzus uzticību. Jēzus vispilnīgākajā veidā atbalstīja sava Tēva valdīšanas tiesības. Vēl viņš pierādīja, ka nebija attaisnojuma tam, ka pilnīgais cilvēks Ādams bija pievienojies Sātanam un sacēlies pret Dievu. Ādams būtu varējis saglabāt uzticību, jo viņam bija uzlikts daudz mazāks pārbaudījums.

Kas vēl ir pierādīts?

Ciešanas turpinās apmēram 6000 gadu, tas ir laiks, kas pagājis kopš Ādama un Ievas sacelšanās. Šajā laikā Dievs ir pieļāvis, ka cilvēki izmēģina daždažādus valdīšanas veidus. Drausmīgie vēstījumi par cilvēku ciešanām pierāda, ka cilvēki nav spējīgi valdīt viens pār otru. Patiesībā daudzās vietās uz zemeslodes tagad valda anarhija. Neatkarība no Dieva, ko propagandēja Sātans, ir atnesusi lielu postu.

Jehovam nav bijis nekādas vajadzības pierādīt kaut ko pašam sev. Viņš zina, ka viņa valdīšanas veids ir taisnīgs un viņa radībai nāk tikai par labu. Bet, lai sniegtu apmierinošas atbildes uz visiem jautājumiem, kas radās Sātana sacelšanās dēļ, Dievs saviem saprātīgajiem radījumiem ir devis iespēju pašiem parādīt, vai viņi dod priekšroku viņa taisnīgajai valdīšanai.

Atlīdzība, ko Dievs dod tiem, kas viņu mīl un ir viņam uzticīgi, ar uzviju atsver Velna radītās pagaidu ciešanas. Tas redzams notikumā ar Ījabu. Dievs Jehova izdziedināja Ījabu no slimības, ko Velns tam bija izraisījis. Bez tam Dievs ”svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu”. Ījaba dzīve tika pagarināta vēl par 140 gadiem, un galu galā ”Ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu”. (Ījaba 42:10-17.)

Jēkabs, viens no kristiešiem, kas rakstīja Bībeli, norāda uz šo notikumu: ”Par Ījaba pastāvību jūs esat dzirdējuši un redzējuši, kāds ar viņu ir bijis tā Kunga gala mērķis, jo tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs.” (Jēkaba 5:11.)

Ļoti tuvu ir Sātana un viņa pasaules gals. Drīz Dievs atbrīvos cilvēci no visām ciešanām, ko izraisījusi Sātana dumpīgā rīcība. Tiks piecelti pat mirušie. (Jāņa 11:25.) Tad tādiem uzticīgiem cilvēkiem, kāds bija Ījabs, būs iespēja saņemt mūžīgu dzīvi paradīzē uz Zemes. Šīs svētības, ar ko Dievs nākotnē apveltīs savus kalpotājus, uz mūžīgiem laikiem atjaunos viņa slavu, visi redzēs, ka viņš ir Suverēns, kas patiesi ir ”žēlsirdīgs un apžēlotājs”.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 5. lpp.]

Dieva nodomam pārveidot zemeslodi par Ēdenei līdzīgu dārzu ir jāpiepildās!