Altajieši. Cilvēki, kurus mēs iemīlējām

Pagājušajā gadsimtā Krievijas pareizticīgās baznīcas arhimandrīts Makarijs pārtulkoja krievu valodā daļu no Bībeles — ”Veco Derību”. Bet pirms tam baznīcas sinode viņam bija uzdevusi iepazīstināt altajiešus ar kristietību. Kas ir altajieši? Kur viņi dzīvo? Kāds ir viņu dzīvesveids?

VIENU no Jehovas liecinieku apgabala kopsanāksmēm, kas pagājušā gada jūlijā notika Krievijā, apmeklēja arī ap 40 altajiešu. Kopsanāksme noritēja Barnaulā — Altaja novada lielākajā pilsētā. Pavisam tajā bija klāt 1730 cilvēku. Lai apmeklētu trīs dienu ilgo pasākumu, mēs ar draugiem, izlidojuši no Sanktpēterburgas, nolidojām gandrīz 6500 kilometru.

Barnaulā pavadītajās dažās dienās mēs iepazināmies ar altajiešiem un viņus sirsnīgi iemīlējām. Mūs īpaši aizkustināja viņu dedzība: daudzi no viņiem bija nobraukuši ar autobusu pa kalnu ceļiem gandrīz 650 kilometru un pat tad, kad krītošs klintsgabals sadauzīja autobusa priekšējo stiklu, viņiem nenāca ne prātā griezties atpakaļ. Kad mums pastāstīja par altajiešu zemi un kultūru, mēs ļoti vēlējāmies apciemot altajiešus viņu ciemos un mājās. Tādēļ pēc kopsanāksmes mēs devāmies aizraujošā ceļojumā pa altajiešu zemi, veicot vairāk nekā 1500 kilometru.

Altajiešu zeme un reliģija

Lielākā daļa no apmēram 70 000 altajiešu — novada pamatiedzīvotāju — dzīvo kalnu apgabalos netālu no Kazahstānas, Ķīnas un Mongolijas robežas. Mums aizrāvās elpa no krāšņajām ainavām, kas pavērās skatienam, — kalni, upes ar kristāldzidru ūdeni un visur milzum daudz puķu. Vietējie iedzīvotāji te vāc dažādu augu saknes, no kurām gatavo garšīgu, aromātisku tēju. Iecienīti ir arī ciedru rieksti.

Dažiem altajiešiem ir sava saimniecība. Kā mums pastāstīja kāda Jehovas lieciniece, viņai kopā ar radiniekiem pieder 75 liellopi un 80 aitu. Gaļu viņi pārdod, bet vilnu iemaina pret miltiem un cukuru. Kāda cita kristīga māsa man teica, ka viņa ir pārdevusi četrus aunus, lai abas ar meitu varētu aizbraukt uz kopsanāksmi. Māsai līdzi bija devušies vēl septiņi citi cilvēki, kam viņa māca Bībeli. Kopsanāksmē viens no šiem cilvēkiem man sacīja: ”Mums dzīvē ir tikai viens ceļš — tas ir Dieva ceļš.”

Lai arī neaprakstāmi skaistais apgabals, ko tūristi sauc par otrajiem Šveices Alpiem, atrodas tālu no lieliem centriem, arī šeit dzīve ir krasi mainījusies. Kāds vecs vīrs dalījās ar mums savās pārdomās: ”Ja vairākus gadus iepriekš kāds man būtu teicis, ka pirms gulētiešanas es slēgšu ciet jurtu, es viņam nebūtu ticējis. Bet tagad es to daru katru vakaru.” Pašreizējie ”grūtie laiki” daudziem ir likuši pievērst uzmanību Bībeles pravietojumiem. (2. Timotejam 3:1—5.)

Altajieši parasti lepojas ar savām senajām tradīcijām un pielūgsmes formu. Viņu priekšstatos kalni ir dievības, un vairākums altajiešu tic upju un kalnu gariem. Tāpat altajieši pielūdz dzīvniekus, piemēram, viņi uz balta auduma gabala uzzīmē zaķi un pēc tam piekar attēlu pie jurtas sienas. Kad, sākoties siltam laikam, nogrand pirmais pērkons, viņi zaķa tēla priekšā veic īpašu rituālu: apslacina to ar tēju, pienu vai alkoholisko dzērienu araku. Viņi tic, ka pastāv mirušo gari, un to pielūgšana ir viena no galvenajām viņu ticībā.

Altajiešu reliģisko dzīvi vada šamaņi. Pavasarī un rudenī šamaņi kalnu virsotnēs vai nogāzēs, ”svētajās vietās”, izdara reliģiskus rituālus. To laikā viņi ap daudzu koku zariem apsien baltas drēbes strēmeles. Viņi tic, ka tādā veidā var pielabināt kalnu garus un ka tie pasargās no nelaimēm ceļiniekus.

Spiritisma ietekme

Tomēr visvairāk mūs ar draugiem iespaidoja šīs zemes ļaudis un to neviltotā sirsnība. Barnaulā mēs sastapām Svetlanu un tās meitiņu Tulunaju un vēlāk izjutām viņu viesmīlību Ustjkanas ciemā, kurā ir ap 3000 iedzīvotāju. Svetlanu bija uzaudzinājusi vecmāmiņa, sekodama vietējām tradīcijām un šamaņu padomiem. Svetlana pat bija iemācījusies kontaktēties ar pasauli, kurā, saskaņā ar ticējumiem, mājojot mirušo gari. Savu zināšanu dēļ viņa bija ieguvusi ievērojamu stāvokli, un tas viņai patika.

Taču viņas dzīvē sākās grūtības. ”Mani mocīja dēmoni,” Svetlana man stāstīja. ”Naktīs es nevarēju mierīgi gulēt.” Reizēm viņa atradās daļēji hipnotiskā stāvoklī. ”Kādu reizi,” viņa stāstīja, ”es redzēju savu pusgadu veco meitiņu Tulunaju sivēna izskatā lienam pie manis. Es metos viņu žņaugt. Bet Tulunaja sāka skaļi raudāt. Es biju šausmās, kad atjēdzos un sapratu, ka būtu nogalinājusi savu meitiņu.” Svetlanu sāka nodarbināt domas, kas tad īsti ir tie gari, ar kuriem viņa saistās.

1991. gadā kāda altajiete uz Ustjkanu atveda dažas publikācijas par Bībeli, kuras bija izdevuši Jehovas liecinieki. Ik reizi, kad Svetlana sāka lasīt brošūru ”Redzi, visu es daru jaunu!”, viņa miga ciet. ”Tas mani patiešām uzjautrināja, un es sacīju, ka liecinieki man ir iedevuši kaut ko labāku par miega zālēm,” viņa stāstīja. Bet Svetlana joprojām naktīs redzēja briesmīgas parādības, un tāpēc viņa reiz izteica sirsnīgu lūgšanu: ”Jehova, ja tu esi tik varens, lūdzu, palīdzi man un atbrīvo mani no šausmīgajiem murgiem.” Jau pēc mirkļa viņa jutās normāli.

Svetlana iesāka vakaros pirms gulētiešanas lūgt Jehovu, un tad, sev par pārsteigumu, viņa vienmēr ātri aizmiga. ”Bija grūti ticēt, ka es varu gulēt kā jebkurš normāls cilvēks,” viņa atcerējās. Svetlana izlēma nopietni mācīties Bībeli ar Sargtorņa biedrības publikāciju palīdzību, un 1992. gadā viņa apliecināja sevis veltīšanu Dievam Jehovam, kristīdamās ūdenī. ”Es sapratu, ka nav nekā neiespējama, ja pilnībā paļaujies uz Jehovu,” viņa man sacīja. (Filipiešiem 4:13.)

Plaukst kristīga pielūgsme

1993. gadā Ustjkanā tika nodibināta Jehovas liecinieku draudze, un sapulces apmeklēja aptuveni 70 cilvēku. 1998. gada aprīlī uz Kristus nāves atceres vakaru bija ieradušies 120 cilvēku. Jakonuras ciemu, kas atrodas dažus kilometrus uz ziemeļiem no Ustjkanas, agrāk uzskatīja par šamanisma centru. Bet kāds vīrietis, vārdā Šamits, pastāstīja, ka kopš tā laika, kad tur ir sākuši sludināt Jehovas liecinieki, šamaņi zaudē savu spēku. Šajā ciemā pašlaik aktīvi darbojas liecinieku grupa, un daudzi cilvēki interesējas par Bībeli.

Čaganas-Uzunas ciemā, no kura līdz Mongolijas robežai ir ap 90 kilometru, mūsu publikācijas lasot lielākā daļa ciema iedzīvotāju — pavisam to ir apmēram 500. Altaja Republikas galvaspilsētā Gornoaltajskā ir divas Jehovas liecinieku draudzes, un tajās ir ap 160 liecinieku.

Taču 1994. gada sākumā daudziem lieciniekiem, viņu vidū arī lieciniekiem no Ustjkanas, lika ierasties Gornoaltajskas tiesā. Viņus apsūdzēja briesmīgos nodarījumos, piemēram: viņi upurējot bērnus. Pretestības dēļ dažus lieciniekus atlaida no darba un izraidīja no Altaja. Bet ar laiku noskaidrojās, ka pret lieciniekiem izvirzītās apsūdzības ir nepatiesas. Tāpēc 1994. gada maijā Altaja Republikas Tieslietu ministrija oficiāli reģistrēja Gornoaltajskas Jehovas liecinieku kopienu. Tagad liecinieki un viņu literatūra par Bībeli ir labi pazīstama visā Altajā.

Kalpošanā

Apmeklējot Ustjkanu, mums radās iespēja kopā ar turienes lieciniekiem doties publiskajā kalpošanā. Bet mums pa priekšu bija izgājušas valodas par kaut kādiem viesiem. Tāpēc vietējā laikraksta reportieris, ieraudzījis mūs sludinām, pienāca pie mūsu grupas un sacīja: ”Es dzirdēju, ka pie mums atbraukuši augsti viesi. Kā es varētu viņus satikt?”

Cik viņš bija pārsteigts, kad uzzināja, ka tie esot mēs! Reportieris brīnījās, ka mēs ejam pa ciema mājām kopā ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem. Mūsu sarunas laikā viņš piebilda: ”Es redzu, ka jums nav priekšnieku. Jūs esat parasti cilvēki, kas neuzskata sevi par kaut ko īpašu. Tas patiesi ir ievērības cienīgi! Jūs esat īsti kristieši, un es esmu jūsu pusē.”

Diemžēl mūsu ciemošanās laiks bija aizskrējis nemanot. Kad braucām prom, mūsu draugiem acīs bija asaras. Viņi bija sastājušies vienā rindā blakus cits citam, plecu pie pleca. Tas ir tradicionālais veids, kā altajieši atvadās no tuvākajiem draugiem. Dažās kopā pavadītajās dienās mēs bijām ļoti pieķērušies cits citam un kļuvuši par īstiem draugiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, kas mūs vieno, ir Jehova — Dievs, kas nešķiro cilvēkus pēc ārienes vai stāvokļa. (Apustuļu darbi 10:34.)

Atpakaļceļā

Atpakaļceļā uz Barnaulu mēs apstājāmies mazā kalnu ciematiņā pie kāda veikala. Pārdevēja veikalā bija viena pati, un viņa priecājās, mūs redzot. Kad bijām drusku parunājušies, es pavaicāju: ”Vai jūs kādreiz esat dzirdējusi vārdu Makarijs?”

”Nē, neesmu,” brīdi padomājusi, pārdevēja atbildēja.

Tad es viņai parādīju Makarija Bībeles tulkojumu un paskaidroju: ”Tieši šeit, Altaja novadā, Makarijs pagājušā gadsimtā tulkoja Bībeli.” Pēc tam es viņai uzdāvināju šo Bībeli.

Kamēr mēs vēl uzkavējāmies veikaliņā, sieviete nekavējoties sāka lasīt uzdāvināto Bībeli. Negaidīti ieraudzījām viņas acīs atmirdzam cerības staru. Kad grasījāmies doties projām, pārdevēja sacīja, ka viņai ir daudz draugu un radu, kam interesētu Bībele. Tāpēc pirms atvadīšanās mēs vēl viņai atstājām diezgan daudz literatūras par Bībeli.

No tā laika, kad Makarijs dzīvoja altajiešu vidū un tulkoja Bībeli, ir pagājis vairāk nekā 150 gadu, bet daudzi altajieši vēl arvien gūst labumu no Makarija Bībeles, un tas patiešām sagādā prieku. (Atsūtīts.)

[Karte 17. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KRIEVIJA

Altaja novads

Altajs

Kazahstāna

Ķīna

Mongolija

[Attēls 16., 17. lpp.]

Altajieši Barnaulas kopsanāksmē

[Attēli 16., 17. lpp.]

Altaja ainava

[Attēls 17. lpp.]

Daudzi tic, ka šādas drēbes strēmeles pasargā tos, kas atrodas ceļā

[Attēli 18. lpp.]

Sludināšana Ustjkanā

[Attēls 18. lpp.]

Svetlana un viņas meita

[Attēls 19. lpp.]

Makarija Bībele