Vai tam ir bijis sākums?

KOPŠ seniem laikiem cilvēki ir izjutuši apbrīnu, vērdamies naksnīgajās debesīs, kurās mirdz neskaitāmas zvaigznes. Brīnumainā Visuma milzīgie izmēri un neaprakstāmais skaistums nav prātam aptverams. Kā tas viss ir radies? Kāpēc tas pastāv? Vai tas ir eksistējis vienmēr, vai arī tam ir bijis sākums?

Astronomijas profesors Deivids Bloks rakstīja: ”Uzskats, ka Visums nav pastāvējis vienmēr — ka tam ir bijis sākums —, ne vienmēr ir bijis populārs.” Tomēr pēdējos gadu desmitos fakti ir pārliecinājuši lielāko daļu pētnieku, ka Visumam ir bijis sākums. ”Praktiski visi astrofiziķi mūsdienās uzskata, ka Visums ir radies lielā sprādzienā, kurā visos virzienos tika izsviesta matērija,” 1997. gadā bija teikts izdevumā U.S.News & World Report.

Par šo vispārpieņemto atzinumu Kolumbijas universitātes (ASV) astronomijas un ģeoloģijas profesors Roberts Džastrovs rakstīja: ”Vairākums astronomu nebija gaidījuši, ka šis notikums — pēkšņa Visuma piedzimšana — varētu kļūt par pierādītu zinātnisku faktu, taču debesu novērojumi ar teleskopu palīdzību viņus ir piespieduši izdarīt šādu secinājumu.”

Vai ”pēkšņa Visuma piedzimšana” tiešām ir ”pierādīts zinātnisks fakts”? Aplūkosim laika gaitā izdarītos atklājumus, kas liek tā domāt.

Sākuma pierādījums

No Alberta Einšteina vispārīgās relativitātes teorijas, kas tika publicēta 1916. gadā, izrietēja, ka Visums vai nu izplešas, vai saraujas. Taču šāda doma bija pilnīgā pretrunā ar tolaik pieņemto uzskatu, pie kura turējās arī Einšteins, proti, ka Visums ir statisks. Tāpēc viņš ieviesa savos aprēķinos lielumu, ko nosauca par ”kosmoloģisko konstanti”. Korekcija tika izdarīta, lai saskaņotu teoriju ar pastāvošo uzskatu, ka Visums ir statisks un nemainīgs.

Taču divdesmitajos gados noskaidrojās jauni fakti, un Einšteins atzina, ka labojuma ieviešana relativitātes teorijā ir bijusi viņa ”lielākā kļūda”. Šādus faktus ļāva iegūt Vilsona kalna observatorijā (Kalifornijas štats, ASV) uzstādītais milzīgais teleskops ar spoguļa diametru 2,54 metri. Novērojumi, kas ar šī teleskopa palīdzību tika izdarīti divdesmitajos gados, pierādīja, ka Visums izplešas.

Iepriekš ar vislielākajiem teleskopiem atsevišķas zvaigznes varēja novērot tikai mūsu Galaktikas ietvaros. Tiesa, astronomi bija pamanījuši izplūdušus gaismas plankumus, kas bija pazīstami kā miglāji, taču tos parasti uzskatīja par gāzu sabiezējumiem mūsu pašu Galaktikā. Ar Vilsona kalna observatorijas teleskopu, kas bija jaudīgāks nekā agrāk izmantotie, Edvins Habls saskatīja miglājos atsevišķas zvaigznes. Beigu beigās izrādījās, ka izplūdušie gaismas plankumi ir tādas pašas galaktikas kā mūsējā. Pēc pašreizējiem aprēķiniem, pavisam ir no 50 miljardiem līdz 125 miljardiem galaktiku, un katrā no tām var būt līdz pat simtiem miljardu zvaigžņu.

Divdesmito gadu beigās Habls atklāja arī to, ka galaktikas no mums attālinās, turklāt, jo lielāks ir attālums līdz kādai galaktikai, jo straujāk tā attālinās. Astronomi nosaka galaktiku attālināšanās ātrumu, lietojot spektrogrāfu, ar kura palīdzību var reģistrēt no zvaigžņveida objektiem nākošās gaismas spektru. Gaisma, kas nāk no tālām zvaigznēm, tiek laista caur prizmu un sadalīta atsevišķās spektra krāsās.

Ja gaismas avots attālinās no novērotāja, tad gaisma ir sarkanīga — tai ir tā saucamā sarkanā nobīde. Savukārt tad, ja objekts tuvojas novērotājam, tiek teikts, ka gaismai piemīt violetā nobīde. Nozīmīgs ir fakts, ka visām zināmajām galaktikām, izņemot dažas tuvākās, spektrāllīnijas ir ar sarkano nobīdi. Šī iemesla dēļ zinātnieki ir pārliecināti, ka Visums vienmērīgi izplešas. Izplešanās ātrumu var noteikt, izmērot, cik tālu spektrāllīnijas ir nobīdītas uz spektra sarkano galu.

Kādu secinājumu var izdarīt no fakta, ka Visums izplešas? Kāds zinātnieks uzaicināja iedomāties atgriezenisku procesu, citiem vārdiem, iztēloties, ka Visuma izplešanās ir uzfilmēta un lente tiek tīta atpakaļgaitā, līdz ar to skatītājs redz Visuma agrīno vēsturi. Šāds novērotājs redzētu Visumu samazināmies jeb saraujamies, nevis izplešamies. Galu galā Visums atgrieztos vienā sākumpunktā.

Savā grāmatā Black Holes and Baby Universes and Other Essays (Melnie caurumi un mazgadīgie visumi, kā arī citas esejas), kas izdota 1993. gadā, ievērojamais fiziķis Stīvens Hokings rakstīja: ”Zinātnei jākonstatē, ka Visumam ir bijis sākums.”

Taču vēl pavisam nesen daudzi neticēja, ka Visumam ir bijis sākums. Freds Hoils bija slavens zinātnieks, kas nepiekrita priekšstatam par Visumu, kurš radies, kā viņš nievājoši izteicās, ”ar lielu blīkšķi”. Viens no Hoila argumentiem bija šāds: pēc tik dinamiska sākuma kaut kur Visumā būtu saglabājušās šī notikuma pēdas. Kosmosā būtu jābūt kādam reliktstarojumam, vājai sprādziena atblāzmai. Cik veiksmīgi izrādījās šī starojuma fona meklējumi?

Laikraksta The New York Times 1998. gada 8. marta numurā bija lasāms, ka ap 1965. gadu ”astronomi Ārno Penziass un Roberts Vilsons atklāja visuresošu starojuma fonu — to, kas bija palicis pēc sākotnējās eksplozijas”. Laikrakstā bija teikts: ”Šķita, ka [lielā sprādziena] teorija ir galīgi apstiprinājusies.”

Tomēr nākamajos gados pēc Penziasa un Vilsona izdarītā atklājuma daži uzdeva jautājumu: ja lielā sprādziena modelis patiešām ir pareizs, tad kāpēc novērojamais starojums nav mazliet neviendabīgs? Lai varētu izveidoties galaktikas, Visumā bija jābūt aukstākiem un blīvākiem apgabaliem, kur būtu varējusi koncentrēties matērija. Taču eksperimentos, ko Penziass un Vilsons veica no zemes virsmas, nekāda starojuma intensitātes nevienmērība netika konstatēta.

Tāpēc 1989. gada novembrī NASA (ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde) palaida kosmosā mākslīgo Zemes pavadoni Cosmic Background Explorer (Kosmiskā fona pētnieks), saīsināti COBE. Ar to izdarītie atklājumi tika nosaukti par monumentāliem. Profesors D. Bloks norādīja: ””Vilnīši”, ko fiksēja uz COBE borta novietotais diferenciālais mikroviļņu radiometrs, bija tās pašas kosmosā saglabājušās svārstības, kuru dēļ pirms miljardiem gadu sāka veidoties galaktikas.”

Ko šie fakti nozīmē

Ko var secināt, ņemot vērā, ka Visumam ir bijis sākums? Roberts Džastrovs rakstīja: ”Jūs varat to saukt par lielo sprādzienu, bet tikpat labi jūs to varat dēvēt par radīšanas momentu.” Ā. Penziass, viens no Visuma starojuma fona atklājējiem, reiz atzina: ”Astronomija mums liek domāt par unikālu notikumu, par Visumu, kas radīts no nekā.” Pavadoņa COBE pētnieku grupas vadītājs Džordžs Smūts izteicās: ”Mēs esam ieguvuši Visuma dzimšanas pierādījumus.”

Vai ir saprātīgi domāt, ka tādā gadījumā, ja ir bijis sākums jeb radīšana, tad ir bijis arī Sācējs jeb Radītājs? Daudzi tā uzskata. Par pavadoņa COBE izdarītajiem atklājumiem Dž. Smūts sacīja: ”Sajūta ir tāda, it kā mēs skatītos uz Dievu.”

Protams, arī nezinot faktus, ko zinātnieki ir noskaidrojuši pēdējos gadu desmitos, miljoniem cilvēku ir atzinuši par patiesiem Bībeles pirmos vārdus: ”Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (1. Mozus 1:1.)

Tomēr ne visi piekrīt šim vienkāršajam apgalvojumam, kas izteikts Bībelē. ”Daudziem zinātniekiem nepatīk doma par to, ka Visumam ir bijis sākums, radīšanas moments,” atzina fiziķis Stīvens Hokings. ”[Zinātniekiem] nepatika no šīs teorijas izrietošie secinājumi, kas nepakļaujas zinātniskai analīzei,” rakstīja Maikls Bīhijs, ”tāpēc viņi nežēloja pūles, meklējot alternatīvas.”

Tātad ir jāatbild uz šādiem jautājumiem: vai Visums ir radies pats no sevis? Vai tas ir izveidojies nejauši, vai arī to ir radījis ar saprātu apveltīts Radītājs? Jums būs interesanti uzzināt tālāk minētos faktus.

[Attēli 4., 5. lpp.]

Ar Vilsona kalna observatorijas teleskopu izdarītie novērojumi palīdzēja konstatēt, ka Visumam ir bijis sākums

[Norāde par autortiesībām]

The Observatories of the Carnegie Institution of Washington