Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA
Sargtorņa
TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA
Latviešu
  • BĪBELE
  • PUBLIKĀCIJAS
  • SAPULCES
  • g99 8.6. 22.—23. lpp.
  • Kafiju, tēju vai gvaranu?

Atlasītajam tekstam nav pieejams video.

Atvainojiet, ielādējot video, radās kļūda.

  • Kafiju, tēju vai gvaranu?
  • Atmostieties! 1999
  • Līdzīgs materiāls
  • No mūsu lasītājiem
    Atmostieties! 2000
  • Kvalitatīva kafija. No koka līdz jūsu tasei
    Atmostieties! 1999
  • Amazones mežu atjaunošana
    Atmostieties! 2000
  • Eksotiski augļi no Amazones
    Atmostieties! 2004
Skatīt vairāk
Atmostieties! 1999
g99 8.6. 22.—23. lpp.

Kafiju, tēju vai gvaranu?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA BRAZĪLIJĀ

”KO JŪS vēlētos dzert?” jautā apburošā namamāte. ”Kafiju, tēju vai gvaranu?” Brazīlijā ciemiņiem parasti mēdz uzdot tādu jautājumu. Taču šoreiz namamātes ārzemju viesi, šķiet, ir samulsuši, tāpēc viņa tiem parāda pudeli, uz kuras etiķetes attēloti trīs sarkani, ogām līdzīgi augļi. Sev par lielu atvieglojumu ciemiņi saprot, ka gvarana nav vis kaut kāds eksotisks abinieks, bet gan refrigerante jeb bezalkoholisks dzēriens.

Arī jums varbūt nav gadījies neko dzirdēt par gvaranu. Kafija un tēja ir iecienītas visā pasaulē, turpretī gvarana ir populāra tieši Brazīlijā. Bet visiem šiem trim dzērieniem ir kaut kas kopīgs: tie visi satur kofeīnu. Tasē gvaranas kofeīna daudzums var būt pat trīsreiz lielāks nekā tikpat lielā tasē kafijas. Ziņkāres mudināti, viesi izvēlas gvaranu. Malkodami atspirdzinošo dzērienu un izbaudīdami tā rūgteno, svaigo garšu, viņi ar aizrautību klausās stāstu par gvaranu.

Viņi uzzina, ka gvarana (kā Brazīlijā sauc paulīniju) ir kāpelējošs augs ar koksnainu stumbru un tās dzimtene ir Amazones baseins. Savvaļā gvarana ir sastopama Amazonasas štatā, piemēram, tādu pilsētu apkaimē kā Mauesa un Parintinsa, bet to kultivē arī citos Brazīlijas štatos, kā Parā, Gojasā un Matugrosu.

Šis augs var sasniegt desmit metru augstumu, un tā tumšos zarus rotā ovālas lapas ar robainām malām un īskātainu ziedu ķekari. Trešajā gadā, janvārī vai februārī, gvarana sāk dot ražu. No piecgadīga krūma var novākt aptuveni trīs kilogramus augļu.

Gvaranas auglis ir apmēram vīnogas lielumā, un tajā ir viena vai divas gludas, garenas sēklas. Augšpusē auglis ir koši sarkans, bet pie pamatnes — dzeltenīgs. Apstrādes procesā gvaranas augļi vispirms tiek mērcēti, lai atdalītu sulīgo sēklapvalku no sēklām. Pēc tam sēklas mazgā, žāvē, grauzdē un sasmalcina pulverī. Vēlāk šo pulveri, kas satur kofeīnu, sajauc ar ūdeni, un reizēm tam pievieno arī kakao un manioku.

Jau ilgu laiku pirms tam, kad par gvaranu uzzināja Brazīlijas kolonizatori, vietējie indiāņi pazina un augstu vērtēja šo augu. Lai iegūtu visaugstākā labuma dzērienu, indiāņi rūpīgi atlasīja tikai gatavus augļus, neņemot tos, kas bija zaļi vai pārgatavojušies. Iegūtās sēklas viņi sasmalcināja, sajauca ar ūdeni un pagatavoja mīklu. No šīs mīklas tika izveidoti apmēram 15 centimetrus gari stienīši, kuru diametrs bija ap divarpus centimetru. Stienīšus viņi izkaltēja, līdz tie kļuva akmenscieti, — tas ir viens no agrīnajiem pārtikas produktu uzglabāšanas paņēmieniem karstā un mitrā klimatā. Vēlāk izkaltētos gvaranas stienīšus indiāņi saberza uz lielas zivs — piraruku jeb arapaimas — aukslēju kaula un pulveri iejauca ūdenī vai augļu sulā.

Brazīlijas indiāņu vidū šis dzēriens bija izslavēts ar savām dziednieciskajām īpašībām. Dažādi pagatavotus gvaranas dzērienus vietējie dziednieki bieži izmantoja slimnieku ārstēšanai. Arī darot ilgstošu un smagu darbu, indiāņi mēdza lietot gvaranu, lai mazinātu nogurumu.

Ap 1816. gadu gvarana nonāca Francijā. Vēlāk, 1826. gadā, pēc vācu botāniķa Karla fon Martiusa lūguma viņa brālis Teodors pirmo reizi veica gvaranas augļu ķīmiskā sastāva analīzi. Tomēr Eiropā gvarana netika plaši izmantota, jo Eiropas mediķi uzskatīja, ka tās vietā var lietot lētākas izejvielas.

Taču gvaranas dzimtenē Brazīlijā aizvien vairāk cilvēku sāka uzlūkot to par universālu ārstniecības līdzekli. 1905. gadā brazīliešu ārsts Luiss Pereira Baretu nosauca pirmo cilvēku, kurš pagaršojis gvaranu un pamanījis tās labvēlīgo iedarbību, par vienu no cilvēces lielākajiem labdariem.

Gvaranas dzēriena aizstāvji joprojām to vērtē ļoti augstu. Daži apgalvo, ka tas nav tikai tonizējošs dzēriens, bet arī nomierinošs līdzeklis, kas uzlabo sirdsdarbību, un efektīvas zāles pret aterosklerozi — artēriju sieniņu sabiezināšanos. Stāsta, ka gvarana palīdzot arī pret diareju, dizentēriju un migrēnu, kā arī pret neiralģiju jeb nervu sāpēm. Cik patiesības ir šajos apgalvojumos, tas vēl ir jānoskaidro rūpīgos medicīniskos pētījumos. Katrā ziņā kopš 1929. gada Brazīlijā gvarana ir ļoti iecienīts bezalkoholiskais dzēriens.

Noklausījušies stāstu par gvaranu, viesi ir uzzinājuši daudz jauna. ”Vai vēlaties vēl mazliet gvaranas?” jautā namamāte. Visi kā viens piekrītoši māj ar galvu. Bet jūs? Vai arī jūs nevēlaties nogaršot gvaranu?

[Attēli 23. lpp.]

Gvarana — pirms tā ir pārtapusi par dzērienu

    Publikācijas latviešu valodā (1991—2026)
    Atteikties
    Pieteikties
    • Latviešu
    • Dalīties
    • Iestatījumi
    • Copyright © 2026 Watch Tower Bible and Tract Society of Pennsylvania
    • Lietošanas noteikumi
    • Paziņojums par konfidencialitāti
    • Privātuma iestatījumi
    • JW.ORG
    • Pieteikties
    Dalīties