”Debesis noteikti ir vaļā!”

”ALKAS lidot ir tikpat senas kā cilvēce,” rakstīja vēsturnieks Bertolds Laufers grāmatā Aviācijas priekšvēsture (The Prehistory of Aviation). Seno grieķu, ēģiptiešu, asīriešu un austrumu tautu mitoloģijās atrodamas daudzas leģendas par valdniekiem, dieviem un varoņiem, kas pūlējušies apgūt lidošanas mākslu. Gandrīz vienmēr šajos stāstos darbojas cilvēki, kas atdarina spārnoto putnu lidojumu.

Piemēram, ķīniešu leģenda stāsta par gudro un drosmīgo imperatoru Šuņu, kas esot dzīvojis vairāk nekā 2000 gadu pirms Jēzus Kristus dzimšanas. Saskaņā ar šo leģendu, Šuņs, nokļuvis dzīvības briesmās uz degošas klēts jumta, esot ietērpies putna spalvās un izglābies, aizlidodams pa gaisu. Cits nostāsts vēsta, ka viņš nolēcis no torņa, izmantodams divas lielas niedru cepures, ar kurām veiksmīgi noplanējis lejā.

Sengrieķu mitoloģijā ir saglabājies 3000 gadu vecais nostāsts par izcilo mākslinieku un izgudrotāju Daidalu, kas no spalvām, auklām un vaska uztaisījis spārnus, lai ar savu dēlu Ikaru aizbēgtu no Krētas, kur viņus turēja ieslodzījumā. ”Debesis noteikti ir vaļā, un tur mēs iesim,” Daidals paziņojis. Sākumā spārni darbojušies lieliski. Taču Ikars, sajūsmināts par savu spēju traukties pa debess jumu, cēlies aizvien augstāk un augstāk, līdz saules karstums izkausējis vasku, kas turēja kopā viņa spārnus. Zēns iekritis jūrā un gājis bojā.

Tādas leģendas iedvesmoja izgudrotājus un domātājus, kas sapņoja par reālu lidojumu. Jau mūsu ēras trešajā gadsimtā ķīnieši būvēja pūķus un eksperimentēja ar tiem, apliecinot noteiktu aeronautikas principu izpratni ilgu laiku pirms tam, kad Eiropā sākās pirmie tāda veida eksperimenti. 15. gadsimtā venēciešu ārsts Džovanni da Fontāna eksperimentēja ar vienkāršām, no papīra un koka izgatavotām raķetēm, kas tika palaistas gaisā ar šaujampulvera uzliesmojumu. Ap 1420. gadu da Fontāna rakstīja: ”Man nav nekādu šaubu, ka ir iespējams piestiprināt cilvēkam mākslīgi kustināmus spārnus, ar kuru palīdzību viņš varēs pacelties gaisā un pārvietoties no vienas vietas uz otru, rāpties torņos un šķērsot ūdeņus.”

16. gadsimta sākumā Leonardo da Vinči, gleznotājs, tēlnieks un apdāvināts inženieris un mehāniķis, skicēja helikopterus un izpletņus, kā arī planierus ar kustināmiem spārnu galiem. Pastāv pierādījumi, kas vedina domāt, ka viņš arī izgatavoja vismaz dažu paša izgudroto lidaparātu modeļus. Tomēr neviena no da Vinči konstrukcijām nebija praktiska.

No turpmākajiem diviem gadsimtiem ir saglabājušās dažādas liecības par bezbailīgiem vīriem, kas lēca no kraujām nogāzēm un torņiem, mēģinādami vēzēt mākslīgus spārnus, ko viņi bija sev piesprādzējuši. Šie pirmie ”lidotāji izmēģinātāji” bija drosmīgi un uzņēmīgi ļaudis, tomēr visi viņu pūliņi bija pilnīgi nesekmīgi.

Karsta gaisa baloni un ”degošais gaiss”

1783. gadā Parīzi un Francijas provinces aplidoja ziņa par kādu apbrīnojamu aeronautikas sasniegumu. Pirms neilga laika divi brāļi, Žozefs Mišels un Žaks Etjēns Mongolfjē, bija atklājuši, ka, piepildot mazus papīra baloniņus ar sakarsētu gaisu, viņi var panākt, lai tie strauji un līgani paceltos gaisā. Viņu pirmais lielais karstā gaisa balons bija izgatavots no papīra un audekla, un to piepildīja ar smirdīgiem dūmiem no pamatīga ugunskura. Atklāšanas lidojumā šis balons bez cilvēkiem pacēlās vairāk nekā 1800 metru augstumā. 1783. gada 21. novembrī ar šo balonu pacēlās gaisā divi pasažieri, ko publika iesauca par aeronautiem, un 25 minūtes lidoja virs Parīzes. Tajā pašā gadā cits izgudrotājs, vārdā Žaks Šarls, svinīgi atklāja pirmo gaisa balonu, kas bija piepildīts ar ūdeņradi jeb ”degošo gaisu”, kā šo gāzi tolaik mēdza saukt.

Balonu konstrukcijai uzlabojoties, bezbailīgie aeronauti aizvien straujāk iekaroja gaisa telpu. 1784. gadā baloni jau spēja pacelties vairāk nekā 3400 metru augstumā. Gadu vēlāk Žans Pjērs Fransuā Blanšārs sekmīgi šķērsoja Lamanšu ar ūdeņraža balonu, kurā viņš veda pasaules pirmo aviopastu. Līdz 1862. gadam aeronauti jau bija paspējuši veikt gaisa ceļojumus pāri Eiropai, kā arī pa Amerikas Savienotajām Valstīm un viņiem bija izdevies pārsniegt astoņu kilometru augstumu.

Tomēr šie agrīnie gaisa kuģotāji bija pilnībā pakļauti vēju varai: viņi nevarēja kontrolēt ne balona lidojuma virzienu, ne ātrumu. Ar benzīnu un elektrību darbināmie dirižabļi, kas parādījās 19. gadsimta otrajā pusē, deva lielāku iespēju vadīt lidojumu, taču šie desveidīgie, par gaisu vieglākie lidaparāti pārvietojās ļoti lēni — parasti to lidojuma ātrums bija 10 līdz 30 kilometri stundā. Ja cilvēks gribēja ”pacelties gaisā un pārvietoties no vienas vietas uz otru”, kā bija paredzējis da Fontāna, bija jāatrod jauna pieeja šai problēmai.

[Attēls 4. lpp.]

Mitoloģiskie varoņi Daidals un Ikars

[Attēls 4. lpp.]

Leonardo da Vinči

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Leonardo da Vinci, 1898

[Attēls 4. lpp.]

Brāļi Mongolfjē konstruēja pirmo ar sakarsētu gaisu pildīto balonu, kas veda cilvēkus