Pesticīdi iznīcina ne tikai kaitēkļus

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA BRAZĪLIJĀ

”LIELISKI!” saka zemkopis Domingoss dos Santoss, noraudzīdamies uz maniokas lauku savā saimniecībā Brazīlijas dienvidos. Viņam ir pamats justies apmierinātam. Maniokas lapas izskatās tā, it kā neviens kaitīgs kukainis nekad nebūtu tām pat pieskāries. Atkal likti lietā ķīmiski līdzekļi — insekticīdi? Nepavisam. ”Ne pagājušajā, ne šajā gadā man nebija jāpērk nekādi insekticīdi,” stāsta Domingoss.

Domingoss pieder pie tās aizvien pieaugošās zemkopju daļas, kuri nevēlas kultūraugu aizsargāšanai lietot pesticīdusa. Viņi izmanto metodes, kas ļauj atteikties no ķimikālijām vai vismaz jūtami samazina vajadzību pēc tām. ”Kādas ir šīs metodes?” es pajautāju agronomam Sandru Milleram, kas veic eksperimentus kādā citruskoku stādījumā netālu no Sanpaulu. ”Kas vispār mudina zemkopjus ierobežot lauku apsmidzināšanu ar insekticīdiem?”

Pesticīdu ”riņķa dancis”

Lai palīdzētu man uzskatāmi iztēloties, kāda ir viena no insekticīdu lietošanas ēnas pusēm, Sandru saka: ”Iedomājies, ka policistu vienība vajā bankas aplaupītāju grupu. Lai nenokļūtu policistu rokās, laupītāji metas iekšā kādā iestādē, kas pilna ļaužu. Tā kā laupītāji ir iejukuši starp pārējiem cilvēkiem, policisti izsauc helikopteru, kas nomet uz šīs ēkas gāzes bumbu. Tā tiek nogalināti ne tikai noziedznieki, bet arī nevainīgi iestādes darbinieki un ēkas apsardze. Kaut kas tamlīdzīgs notiek, kad zemkopis atkārtoti ”bombardē” savus laukus ar spēcīgiem insekticīdiem. Ķimikālijas iznīcina kaitīgos kukaiņus — ”laupītājus” —, taču bojā iet arī derīgie kukaiņi — ”apsardzes darbinieki”.”

”Jā, bet tā vismaz tiek izglābta raža,” es atbildu. Taču Sandru paskaidro, ka, neapdomīgi lietojot insekticīdus, tiek aizsākts bīstams ”riņķa dancis”. Kā tas notiek? Daļa kaitēkļu pēc indīgo ķimikāliju izsmidzināšanas paliek dzīvi, jo tie ir izturīgi pret noteiktiem pesticīdiem. Kad cīņa ar kaitēkļiem beigusies, šie kukaiņi sveiki un veseli sēž uz kultūraugiem, kas ar zemkopja laipnu gādību ir palikuši bez derīgajiem kukaiņiem, kuri tos varētu aizsargāt.

Barības pārpilnība un dabisko ienaidnieku trūkums veicina pret insekticīdiem izturīgo kaitēkļu strauju savairošanos, tāpēc zemkopis ir spiests atkal izsmidzināt ķīmiskos kukaiņu apkarošanas līdzekļus, un šajā reizē viņam, iespējams, jālieto vēl iedarbīgāki insekticīdi nekā iepriekš. Dienvidamerikā pupiņu audzētāji dažviet katru nedēļu smidzina laukus ar ķimikālijām. Kāds ir šī ”riņķa danča” gala rezultāts? ”Kas sēj pesticīdus,” sacīja kāds zemnieks, ”tas pļauj indi.”

Pesticīdi — mazākais no diviem ļaunumiem?

Pētījumi liecina, ka, indējot kaitēkļus, cilvēki indē arī paši sevi. Kā bija rakstīts žurnālā Guia Rural, Brazīlijā vien katru gadu ar pesticīdiem saindējas ap 700 000 cilvēku — vidēji viens cilvēks ik pa 45 sekundēm! Pasaules veselības organizācija ziņo, ka visā pasaulē ik gadus pesticīdu toksiskās iedarbības dēļ mirst 220 000 cilvēku. Turklāt pesticīdi nodara lielu postu apkārtējai videi.

Kaut arī daļa cilvēku domā, ka pesticīdu lietošana izraisa pārāk daudz problēmu, daudzi citi to uzskata par mazāko no diviem ļaunumiem. Viņi spriež apmēram tā: ir jāizvēlas viens no diviem — vai nu pesticīdi un pārtika, vai arī atteikšanās no pesticīdiem un bads. Zemeslodes iedzīvotāju skaits taču pieaug, bet lauksaimnieciski izmantojamās zemes platības sarūk. Lai novērstu globālu pārtikas trūkumu, kultūraugi ir jāaizsargā pret kaitēkļiem, kas tos var iznīcināt.

Protams, kaitēkļi — tā ir nopietna problēma. Bet, par laimi, aizvien vairāk lauksaimnieku visā pasaulē sāk apzināties, ka pastāv labāki paņēmieni nekā lauku un dārzu apsmidzināšana ar pamatīgu pesticīdu devu. Šos paņēmienus dēvē par integrētajām kaitēkļu apkarošanas metodēm jeb IKA.

IKA — alternatīva iespēja

”Kas ir IKA?” es jautāju profesoram Evoniu Berti Filju, kas vada Sanpaulu universitātes Entomoloģijas katedru Pirasikabā un nodarbojas ar pētījumiem kaitēkļu dabisko apkarošanas līdzekļu jomā. Profesors Berti paskaidroja, ka IKA mērķis ir samazināt insekticīdu lietošanu līdz nepieciešamajam minimumam un izmantot tikai tādus insekticīdus, kas iznīcina vienīgi konkrētus kaitīgos kukaiņus. Ierobežotā ķimikāliju smidzināšana tiek papildināta ar dažādām dabiskām kaitēkļu apkarošanas metodēm.

Viena no šīm metodēm ir augu seka. Piemēram, laukā, kurā vienu gadu tiek audzēta kukurūza, zemkopis nākamajā gadā iesēj pupiņas. Kaitēkļi, kas labprāt mielojas ar kukurūzu, bet neēd pupiņas, vai nu nomirst badā, vai arī aizvācas uz citurieni, kur aug kukurūza. Kad nākamajā gadā laukā atkal audzē kukurūzu, šo kaitēkļu, visticamāk, ir kļuvis krietni mazāk — vismaz uz kādu laiku. Un, kad kukurūzas kaitēkļi sāk masveidā atgriezties, jauna kultūraugu nomaiņa var tos piespiest atkal aizvākties.

Integrētajā kaitēkļu apkarošanā ietilpst arī bioloģiskās metodes. Tās ir saistītas ar kukaiņu, baktēriju, vīrusu, sēnīšu un citu dabisko ienaidnieku izmantošanu cīņā ar kaitēkļiem. Piemēram, brazīliešu zinātnieki novēroja, ka dabā daudzi kāpuri nobeidzas, inficējušies ar kādu vīrusu, ko sauc par baculovirus. Zinātnieki sprieda: tā kā baculovirus cilvēkiem ir nekaitīgs, laukus varētu apsmidzināt ar šķidrumu, kas satur šo vīrusu, un izmantot to par bioloģisku insekticīdu, lai cīnītos pret kāpuriem, kas grauž soju un manioku. Šī metode izrādījās efektīva. Kāpuri nobeidzās dažas dienas pēc tam, kad bija sākuši ēst apsmidzinātos augus. Turklāt no beigtajiem kāpuriem var iegūt bezmaksas līdzekli turpmākajām cīņām ar kaitēkļiem. Kā tas ir iespējams?

”Zemnieks gluži vienkārši savāc beigtos, inficētos kāpurus,” skaidro profesors Berti, ”sašķaida tos, izfiltrē sasmalcināto masu un ievieto iegūto šķidrumu saldētavā.” Kad nepieciešams, viņš atkausē vīrusus saturošo šķidrumu, atšķaida to ar ūdeni un izsmidzina uz saviem laukiem.

Šim bioloģiskajam insekticīdam varbūt nav tik zibenīga iedarbība kā ķīmiskajiem preparātiem, taču, kā saka kāda pētniece, tas garantē sekmes vismaz par 90 procentiem.

Kaitēkļu apkarošana dabiskā ceļā

Svarīga bioloģiskās kaitēkļu apkarošanas metode ir derīgu kukaiņu izmantošana par palīgiem cīņā pret kaitīgajiem kukaiņiem. Tomēr, par spīti pūliņiem pārliecināt zemkopjus par šī paņēmiena priekšrocībām, daudzi Brazīlijas un citu valstu lauksaimnieki joprojām ir pret to atturīgi noskaņoti. Kāpēc? Šķiet, zemniekam doma, ka uz lauka tīšuprāt būtu jāuzlaiž kukaiņi, liekas tikpat absurda, cik nejēdzīga pilsētniekam liktos ideja, ka pašam savā dzīvoklī jāievieš prusaki. ”Vairākums zemnieku visus kukaiņus uzskata par augēdājiem,” man teica profesors Berti. ”Viņiem nav ne mazākās vēlēšanās, lai kukaiņu būtu vēl vairāk.”

Ņemot to vērā, ir skaidrs, ka bioloģiskās metodes kļūs populāras vienīgi tad, kad zemnieki sapratīs, ka kukaiņu vidū viņiem ir arī sabiedrotie. Piemēram, Amerikā Kalifornijas augļkopji 19. gadsimta beigās izmantoja mārīšu palīdzību. Tajā laikā no Austrālijas nejauši ievazāti kaitīgi kukaiņi bija gandrīz iznīcinājuši visus Kalifornijas citronu un apelsīnu kokus. Nepilnu divu gadu laikā mārītēm izdevās tiktāl samazināt kaitēkļu skaitu, ka citrusaugu stādījumi bija glābti.

Sekmīga cīņa

Mūsdienās daži Brazīlijas zemkopji no jauna atklāj, cik vērtīgs palīgs cīņā ar kaitēkļiem ir ”žoanniņa”, kā šeit dēvē mārīti. ”Šajā citrusu audzē ”žoanniņas” iznīcina laputis,” Sandru man stāstīja, kad mēs gājām gar apelsīnkoku rindām viņa aprūpētajā citrusu plantācijā. Viņš apstājās pie viena no apelsīnkokiem, pasniedzās pēc kāda zara ar jaunām lapiņām un nolieca to. Uz lapām nekustīgi sēdēja laputis, gausi kukaiņi kniepadatas galviņas lielumā, un, iedūrušas lapās savus snuķīšus, sūca auga sulu.

Taču šīs laputis ir mārīšu barība. Atsevišķu sugu mārītes spēj savā mūžā notiesāt kādas 800 laputis. Vai ar to pietiek, lai gūtu jūtamu labumu? ”Jā, pietiek,” teica Sandru, ”ja vien starp augļu kokiem atstāj pietiekami daudz zāles un citu lakstaugu, kur patverties lielam skaitam mārīšu un citu derīgu kukaiņu.” Agrāk, kad šajā augļu dārzā cīņai ar kaitīgajiem kukaiņiem neizmantoja bioloģiskās metodes, tajā ik pa divām nedēļām izsmidzināja ķīmiskos insekticīdus, stāstīja Sandru. Tagad, kad mārītes un citi dabiskie ienaidnieki palīdz iznīcināt kaitēkļus, augļu koki jāapstrādā ar insekticīdiem ne biežāk kā reizi pa diviem trim mēnešiem.

Mārīte ir tikai viens no daudzajiem zemnieku dabiskajiem sabiedrotajiem. Bites, lapsenes, putni, zirnekļi, vardes, krupji — tie ir tikai daži no karotājiem tajā nenogurdināmajā armijā, kas dienu un nakti cīnās ar kaitēkļiem. Pat zivis var kļūt par vērtīgiem palīgiem, kas aizstāj smidzināmo aparātu. Kā tas notiek?

Zinātnieks Sjao Faņs no Lauksaimniecības un mežkopības departamenta Nankinā, Dzjansu provincē, stāsta, ka Ķīnā ir izdevies samazināt vajadzību pēc insekticīdiem, applūdinātajos rīsa laukos audzējot zivis. Pār rīsa stādiem tiek vilkta virve tā, lai insekti iekristu ūdenī. ”Tā kā cikādes, nokritušas no augiem, izliekas par beigtām,” paskaidro Sjao Faņs, ”zivis tās apēd bez pūlēm.”

Samazinoties pesticīdu lietošanai, derīgajiem kukaiņiem rodas iespēja izdzīvot, un tie piebiedrojas zivīm cīņā ar kaitēkļiem. Bioloģiskās kaitēkļu apkarošanas metodes, saka Sjao Faņs, ir ļāvušas atteikties no indīgu insekticīdu lietošanas milzīgos apmēros. Labums, ko tas dod cilvēku veselībai, kā arī ekoloģijai, ir acīm redzams, viņš piebilst.

Protams, lauksaimnieki ķeras pie IKA galvenokārt ekonomisku, nevis ekoloģisku apsvērumu dēļ. Samazinot dārgu pesticīdu patēriņu, tiek ietaupīta nauda, un līdz ar to palielinās peļņa — tas ir arguments, kas visos laikos un vietās ir skanējis pārliecinoši. Taču, ja, iegūstot lielāku peļņu, vienlaikus tiek ražota lauksaimniecības produkcija, kas satur mazāk kaitīgu vielu, un nodarīts mazāks kaitējums videi, tas nozīmē, ka IKA dod labumu kā lauksaimniekiem un patērētājiem, tā arī ekoloģijai. Kā izteicās kāds pētnieks, ja izmanto IKA, ”ieguvēji ir visi”.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 21. lpp.]

Pesticīdu pārpalikums

Pat ja visas pasaules lauksaimnieki, sākot ar šodienu, ieviestu integrēto kaitēkļu apkarošanu, pesticīdu problēma ar to vēl nepavisam nebūtu atrisināta. Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) lēš, ka jaunattīstības valstīs joprojām glabājas vairāk nekā 100 000 tonnu neizlietotu pesticīdu. ”Liela daļa šo krājumu,” rakstīts Apvienoto Nāciju Vides aizsardzības programmas izdotajā žurnālā Our Planet, ”ir pārpalikumi no tiem pesticīdiem, kas saņemti ekonomiskās palīdzības līgumu ietvaros.” Starp šīm ķimikālijām ir krietns daudzums DDT un citu pesticīdu, kas tagad tiek uzskatīti par bīstamiem atkritumiem. Ja šis pesticīdu pārpalikums netiks likvidēts, atzīmē Our Planet, ”sekas var būt bēdīgas”.

Taču atkritumu likvidēšana izmaksā dārgi. Lai atbrīvotos no pesticīdu pārpalikuma Āfrikā vien, iespējams, būtu nepieciešami kādi 100 miljoni dolāru. Kas segs šos izdevumus? FAO aicina valstis, no kurām savulaik nākuši šie pesticīdu sūtījumi, sniegt finansiālu atbalstu. Bet, kā norāda FAO, ”pēc palīdzības jāgriežas arī pie kompānijām, kas ražo agroķīmiskos preparātus, jo nereti tās ir sekmējušas pārmērīgi lielu un nevajadzīgu pesticīdu krājumu veidošanos”. Tomēr pagaidām šīs kompānijas ”nav izrādījušas vēlēšanos ziedot līdzekļus, lai palīdzētu tikt vaļā no vecajiem krājumiem”.

[Papildmateriāls 22. lpp.]

Augu ģenētiska pārveidošana. Strīdīgs jautājums

Vēl viens ierocis cīņā ar kaitēkļiem ir biotehnoloģija. Pieaugot zināšanām par DNS molekulas iekšējo uzbūvi, zinātnieki ir iemācījušies kombinēt dažādu sugu organismu DNS fragmentus un izveidot augus, kas apgādāti ar iekšēju aizsardzības mehānismu pret kaitēkļiem.

Viens piemērs ir kukurūza. Gēnu inženieri ieslēdza kukurūzas DNS molekulā gēnu no kāda cita organisma. Ievadītais gēns savukārt izstrādāja olbaltumvielu, kas kaitēkļiem izrādījās nāvējoša. Tā tika radīta ģenētiski pārveidota kukurūza, kas spēj pati sevi aizstāvēt pret kaitīgajiem kukaiņiem.

Tomēr augu pārveidošana ar gēnu inženierijas palīdzību ir strīdīgs jautājums. Tās pretinieki apgalvo, ka pārveidotie augi var kļūt par slimību cēloni vai arī par grūti iznīcināmām nezālēm. Daži zinātnieki izsaka bažas, ka augi, kas satur insektu iznīcināšanas gēnu, paātrinās rezistences veidošanos augu kaitēkļos. ”Mums jāapvalda sava sajūsma par gēnu inženieriju,” brīdina entomologs Berti. ”Atcerieties, cik sajūsmināti cilvēki bija 50. gados, kad pesticīdi tika uzskatīti par brīnumlīdzekli? Tagad mēs labāk zinām, kā ir patiesībā. Brīnumainie insekticīdi ir radījuši tikpat brīnumainus insektus. Kas zina, kādas problēmas izraisīs mūsdienu ģenētiski pārveidotie brīnumaugi?”

Pat ja būs iespējams atrisināt visas bioloģiskās problēmas, daži cilvēki ir noraizējušies par morālajiem aspektiem, kas saistīti ar zinātnieku iejaukšanos ģenētiskajā kodā. Pēc viņu domām, biotehnoloģija varbūt atrisinās vecās, pesticīdu izraisītās problēmas, bet to vietā radīs jaunas, ētiskas problēmas.

[Attēls 23. lpp.]

Viena pati mārīte var apēst simtiem kaitēkļu