Garša mīloša radītāja dāvana
”STARP [piecām] maņām garša ir karaliene,” rakstīja Linda Bartošuka, pazīstama garšas pētniece. Spēja sajust garšu sagādā mums baudu un aizsargā mūs, palīdzot atšķirt derīgo no kaitīgā.
Šī apbrīnojamā spēja ļauj mums izbaudīt gan svaiga apelsīna saldumu, gan piparmētru saldējuma atspirdzinošo vēsumu, gan rīta kafijas tonizējošo rūgtenumu, gan izsmalcinātās garšas nianses, kas piemīt mērcei, kuru kāds šefpavārs pagatavojis pēc savas slepenās receptes. Garšai ir tik liela nozīme, ka cilvēku īpašības un noskaņas bieži vien asociējas ar dažādām garšas sajūtām.
Par priecīgu brīdi reizēm mēdz teikt, ka tas ir salds. Savukārt īgnu un nelaipnu cilvēku kāds varbūt nosauc par saskābušu. Ja kāds tur ļaunu prātu uz citiem, var sacīt, ka viņā krājas rūgtums. Bībelē, piemēram, ir runāts par cilvēkiem, ”kuŗiem bija rūgtums sirdī”, un tajā pieminēti arī ’rūgti vārdi’. (1. Samuēla 22:2; Psalms 64:4; 1. Samuēla 30:6.)
Garša un pasaules vēsture
Garša bija nozīmīgs faktors 15. un 16. gadsimta ceļojumos, kuros tika atklātas jaunas zemes. Apmēram pirms 500 gadiem Vasko da Gama apbrauca apkārt Āfrikai, aizkļuva līdz Indijai un atgriezās Portugālē, vezdams līdzi garšvielu kravu. Turpmākos trīs gadsimtus Eiropā liesmoja konflikti, ko izraisīja Francijas, Holandes, Lielbritānijas, Portugāles un Spānijas sacensība par virskundzību zemēs, kur ieguva garšvielas.
”Bet kāpēc gan valstis garšvielu dēļ bija gatavas cīnīties uz dzīvību un nāvi?” jūs varbūt jautājat. Tāpēc, ka visiem tās garšoja! Eiropiešu kāre pēc garšvielām patiešām bija spēcīga. Arī mūsdienās modernā industrija, komercija un zinātne iegulda lielas pūles, lai varētu piedāvāt cilvēkiem to, pēc kā viņi kāro.
Kas īsti ir garša? Un kā tā darbojas, apvienojoties ar mūsu pārējām maņām?
Mēles funkcija
Galvenais garšas orgāns ir mēle. Uz tās atrodas lielākā daļa garšas pumpuriņu, lai gan nedaudzi no tiem ir izvietoti arī citās mutes daļās un barības vadā. Palūkojieties uzmanīgi uz savu mēli spogulī. Jūs ieraudzīsiet neskaitāmus sīkus izaugumus, kas padara mēli samtainu. Šie izaugumi tiek saukti par kārpiņām. Garšas kārpiņās uz mēles virsmas ir sakopoti sīciņie garšas pumpuriņi. ”Katrs pumpuriņš satur ap 100 garšas šūnu,” stāstīts žurnālā Science, ”kas pēc kairinājuma saņemšanas rada ierosu nervu šūnās, kuras pārvada signālu uz smadzenēm.”
Garšas pumpuriņu skaits dažādiem cilvēkiem var būt ļoti atšķirīgs, un šīs atšķirības ietekmē garšas sajūtu. Cilvēka mēlē var būt gan veseli 10 000 garšas pumpuriņu, gan tikai 500. Ingliss Millers, kas ir pētījis garšas pumpuriņu anatomiju, atzīmēja: ”Tie cilvēki, kam garšas pumpuriņu ir vairāk, jūt garšu labāk, turpretī tie, kam šo pumpuriņu ir mazāk, garšu uztver vājāk.”
Kā rodas garšas sajūta
Garša ir ļoti sarežģīta maņa. Stingri ņemot, tās pamatā ir ķīmija. Izšķīdušās ķīmiskās vielas — mūsu mutē nonākušā ēdiena sastāvdaļas — kairina garšas receptorus, kuru gali sniedzas laukā pa mēles porām. Reaģējot uz kairinājumu, receptori uzbudina nervu šūnas (neironus), kas pārvada signālus no garšas pumpuriņa uz smadzenēm.
Pārsteidzošā kārtā viens garšas pumpuriņš spēj izraisīt impulsus daudzos neironos, un viens neirons savukārt var saņemt impulsus no dažādiem garšas pumpuriņiem. Neviens precīzi nezina, kādā veidā sarežģītā garšas uztveršanas sistēma sašķiro visus saņemtos signālus. The Encyclopedia Americana rakstīts: ”Sajūtas, ko uztver smadzenes, acīmredzot rodas komplicētas receptoru pārraidīto elektrisko impulsu kodēšanas ceļā.”
Arī citas maņas piedalās tās sajūtas veidošanā, ko mēs dēvējam par garšu. Grāmatā The New Book of Popular Science sacīts: ”Reizēm cilvēkam ir grūti pateikt, vai viņš uztver kādas vielas garšu vai smaržu.” Piemēram, mēs varbūt ejam garām maiznīcai un ieelpojam tikko ceptas maizes smaržu. Mutē tūlīt saskrien siekalas. Un, ja mēs ieejam veikalā iekšā, ieraugām maizi un varbūt pat pieskaramies kāda klaipiņa garozai, mūsu sajūtas tiek kairinātas vēl vairāk. Tik neizturami kārojas nokost pirmo kumosu!
Kas tad īsti ir šī garšas sajūta? Žurnālā Omni bija paskaidrots: ”Tas, ko nespeciālists sauc par garšu, patiesībā ir daudzu savstarpēji saistītu faktoru sintēze, ko veido tādas sajūtas kā smarža, garša un tauste, kā arī struktūra, izskats, ķīmiskais kairinājums (piemēram, dedzinošā sajūta no sarkanajiem pipariem vai vēsuma sajūta no piparmētrām) un temperatūra.”
Taču tajā pašā rakstā tālāk bija sacīts, ka ”garšas sajūta.. ir pavisam vienkārša. Mēs izšķiram četras (un tikai četras) garšas pamatsajūtas: saldu, sāļu, skābu un rūgtu.” Kaut arī mēli ir pieņemts iedalīt zonās, kas uztver kādu noteiktu garšu, pēdējā laikā tiek uzskatīts, ka ikviens garšas pumpuriņš neatkarīgi no tā, kurā mēles vietā tas atrodas, spēj uztvert vairākas no šīm četrām garšas pamatsajūtām vai pat tās visas.
Tomēr ķīmiskajos procesos, kas saistīti ar garšas sajūtas veidošanos, ir vēl daudz neizpētītu aspektu. Piemēram, nav zināms, kāpēc daži pilieni skābas citronu sulas pastiprina ēdiena sāļo garšu. Tāpat interesants ir fakts, ka salds, skābs un sāļš ierosina garšas šūnās elektriskos impulsus, turpretī rūgts acīmredzot izraisa tajās ķīmisku reakciju.
Kas sākumā šķiet negaršīgs, vēlāk var iegaršoties
Iespējams, arī jums ir iegaršojies kaut kas tāds, kas sākumā ir licies pavisam nebaudāms, piemēram, olīvas, zaļo pelējumu sieri, rāceņi, asas garšvielas vai rūgti dzērieni. Jau no seniem laikiem salātu un citu ēdienu pagatavošanai ir izmantotas ’rūgtas zāles’, kā endīvija un cigoriņi, lai piešķirtu ēdienam īpašu garšu. Taču garša ir ”jāskolo”, lai rūgtums liktos patīkams. (2. Mozus 12:8.)
Pētījumu rezultāti vedina uz domām, ka apstākļi, kādos mēs pirmo reizi nobaudām kādu ēdienu, lielā mērā ietekmē to, vai mums šis ēdiens iegaršosies vai ne. Piemēram, kāda sieviete nekad nebija pagaršojusi Boloņas desu. Pat tās izskats un smarža viņai iedvesa nepatiku, jo viņas mātei tā vienmēr bija likusies pretīga. Bet reiz, kad šai sievietei jau bija vairāk nekā 20 gadu, gadījās tā, ka viņa bija ļoti izsalkusi, taču nebija nekā cita ēdama kā tikai Boloņas desa. Viņa sāka ēst šo desu un pārsteigta atklāja, ka viņai tā garšo!
Tāpēc, ja jūs vēlaties, lai jums iegaršotos kāds jauns ēdiens, mēģiniet to ēst tad, kad patiešām esat izsalcis. Vecākiem savukārt der atcerēties, ka viņu attieksme pret noteiktiem ēdieniem, kā arī tas, kādos apstākļos viņi šos ēdienus piedāvā, var ietekmēt viņu bērnus. Kad jūs pasniedzat kaut ko tādu, kas agrāk nav ēsts, centieties radīt patīkamu gaisotni. Ieinteresējiet savu bērnu. Kāda autore ieteica: ”Kad gatavojat ēst, ļaujiet bērnam atrasties virtuvē bērnu sētiņā vai sēdeklī. Viņš redzēs ēdienus, kas tiek gatavoti ģimenei, un jutīs to smaržu priecīgā, patīkamā gaisotnē — un tā viņš iepazīsies ar šiem ēdieniem jau pirms tam, kad būs pietiekami liels, lai pats tos ēstu. Dažus mēnešus vēlāk varat sākt dot viņam gardus kumosiņus no tā, ko patlaban gatavojat.”
Viņa piebilda: ”Droši vien tam būs nepieciešama iepriekšēja plānošana un būs jāiztērē vairāk laika, bet reižu reizēm pacentieties atrast pavisam vienkāršas iespējas, kā bērns var palīdzēt jums gatavot kādu jaunu ēdienu vai kaut ko tādu, kas viņam ne visai garšo. Mudiniet viņu gatavošanas laikā pagaršot ēdienu. Jūsu palīgs to nogaršos, būdams priecīgs un izsalcis, — tie ir vislabākie priekšnoteikumi, lai iepazītu jaunu ēdienu.”
Garšas traucējumi
Diemžēl, cilvēkam novecojot, garšas sajūta mēdz notrulināties, kā atzīmēja ķēniņa Dāvida draugs Barsilajs, teikdams: ”Es šodien jau esmu astoņdesmit gadus vecs.. ..vai tad tavs kalps vēl varētu kaut cik sagaršot, ko es ēdīšu vai arī ko dzeršu?” (2. Samuēla 19:36.) Garšas sajūta var kļūt vājāka vai pat izzust arī citu iemeslu dēļ.
Traucējumu cēlonis var būt galvas trauma, alerģija, infekcija, medikamenti, toksisku vielu iedarbība un pat vienkāršas iesnas. Raksturojot to, cik nelaimīgi jūtas cilvēki, kas zaudējuši ožu un garšu, kāda sieviete, kas pati pieredzējusi šādu zaudējumu, rakstīja: ”Kafijas brīnišķīgais aromāts un apelsīnu saldā garša mums šķiet kaut kas tik pašsaprotams, ka tad, kad zūd spēja tos sajust, liekas, it kā mēs būtu aizmirsuši, kā elpot.”
Ļoti apgrūtinoši ir garšas traucējumi, kas cilvēkam pastāvīgi liek sagaršot kaut ko tādu, kā mutē nemaz nav. Garšas un ožas sajūta reizēm mainās vēža slimniekiem ķīmijterapijas kursa laikā.
Dieva piešķirta svētība
Cik patīkami ir sajust smalkas garšas nianses! Daudzi padzīvojuši cilvēki labprāt atceras to, kas viņiem jaunībā sevišķi garšojis, — varbūt tie ir ienākušies augļi, kas tikko plūkti no koka, vai kāds īpaši pagatavots ēdiens. Mūsu Radītājs vēlas, lai mēs baudītu to prieku, ko sniedz garša, — viņš to apliecināja, apsolīdams savā taisnīgajā jaunajā pasaulē, kur nebūs vairs ne ciešanu, ne vecuma, ne nāves, izmeklētu mielastu ”ar trekniem ēdieniem”. (Jesajas 25:6—9; Ījaba 33:25; Atklāsmes 21:3, 4.)
Garša padara mūsu dzīvi bagātāku. Bez tās ēšana būtu garlaicīga kā degvielas uzpilde automašīnā. Tā patiešām ir brīnišķīga svētība, ko devis gudrais un mīlošais Radītājs.
[Attēls 24. lpp.]
Radiniet savus bērnus ar patiku ēst veselīgus ēdienus