Kalkuta — rosīga pilsēta ar daudzām sejām

No Atmostieties! korespondenta Indijā

ANGĻU rakstnieks Radjards Kiplings to sauca par ”baisās nakts pilsētu”, par ”pārblīvēto, sērgu apsēsto pilsētu”. Turpretī slavenajam urdu dzejniekam Mirzam Gālibam tā bija ”pilsēta, kas atspirdzina”, ”šī debešķīgā pilsēta”. Rakstniekam Dominikam Lapjēram katra reize, kad viņš tajā viesojās, šķita kā ”jauns, brīnumains piedzīvojums”, turpretī Pīters Vaits žurnālā National Geographic rakstīja, ka šī pilsēta ir izpelnījusies tādus apzīmējumus kā ”drausmīga, atbaidoša un baiga. Pasaules lielākais graustu rajons.” Kā redzams, Kalkutai (bengāliski Kalikata) patiešām ir dažādas sejas.

Pilsētas dibināšana

Kalkuta atrodas Indijas ziemeļaustrumu piekrastē Rietumbengāles štatā, bet tās vārds nav atrodams Indijas senās vēstures lappusēs. Salīdzinājumā ar tādām pilsētām kā Deli un Tandžavura tā ir vēl pavisam jauna. Tāpat kā daudzu citu pilsētu izcelsme, tās dibināšana ir saistīta ar kādu upi — ar vareno Gangu. Tuvojoties Bengālijas līcim, Ganga sadalās divās attekās, kas savukārt sazarojas tālāk un veido pasaules lielāko deltu. Deltas rietumu mala ir upe, kas kādreiz tika saukta par Bagirati Gangu, bet tagad pazīstama ar nosaukumu Hugli, un tā plūst dienvidu virzienā un ietek okeānā.

15. un 16. gadsimtā portugāļu, holandiešu un angļu tirgotāji kuģoja augšup pa Hugli un ar vietējo valdnieku atļauju dibināja faktorijas. Angļu Austrumindijas kompānijas pārstāvis Džobs Čarnoks izraudzījās par tirdzniecības centru Sutanuti ciemu. Ticis galā ar dažādiem šķēršļiem, viņš pa upi ieradās Sutanuti un lika pamatus nevis vienkārši faktorijai, bet īstai angļu kolonistu apmetnei, kuras teritorijā bija iekļauts arī Govinpūras un Kalikatas ciems. Tas notika 1690. gada 24. augustā. Kalkuta bija dibināta!

Oficiālas rentēšanas tiesības angļi ieguva 1698. gadā, un līdz 1757. gadam viņi maksāja renti Lielo Mogolu dinastijas valdniekiem. Lai militāri nostiprinātu topošo pilsētu, angļi uzcēla Viljamfortu. Forta aizsardzībā juzdamies drošībā, tirgotāji sāka celt plašas villas. Ap šo laiku pilsētas un apkārtējo ciemu iedzīvotāju skaits jau bija sasniedzis 400 000 un ik gadus pa Hugli upi atkuģoja gandrīz 50 tirdzniecības kuģu.

Kalkutas ”melnā bedre”

1756. gadā Kalkutai uzbruka kāds karstasinīgs, jauns vietējais bengāļu valdnieks Sirādžs ud Daula. Lielākā daļa iedzīvotāju aizbēga no pilsētas, bet nedaudzi eiropieši, kas bija patvērušies Viljamfortā, padevās gūstā un tika ieslodzīti kādā mazā telpā. Bija jūnijs, laiks bija neizturami karsts, un nākamajā rītā atklājās, ka liela daļa no gūstekņiem ir nosmakuši. Vieta, kur viņi bija ieslodzīti, vēlāk tika iesaukta par Kalkutas ”melno bedri”.

Šis incidents sadusmoja Austrumindijas kompāniju, un 1757. gadā britu kareivju vienība Roberta Klaiva vadībā devās atkarot pilsētu. Sekoja kauja pie Plasijas, un mēdz uzskatīt, ka tas bija pavērsiena punkts, kas iezīmēja britu kundzības sākumu Indijā. Kā šie notikumi ietekmēja Kalkutu? 1773. gadā Kalkuta kļuva par britu Indijas galvaspilsētu, un šo statusu tā saglabāja līdz pat 1911. gadam.

Kalkutas rekonstrukcija

Pilsētā ieplūda lielas bagātības, un tajā sāka būvēt greznas ēkas, kuru dēļ Kalkuta tika nodēvēta par ”piļu pilsētu”. Tika ierīkoti plati ceļi, dibināti muzeji un bibliotēkas. Daudzas no iespaidīgajām celtnēm, kas vērojamas vēl šodien, liecina par šo pilsētas vēstures periodu.

Pēc 190 britu kundzības gadiem, 1947. gadā, Indija Mohandasa Gandija un Džavaharlala Neru vadībā ieguva neatkarību, un līdz ar to notika arī dalīšanās. Ar Muhamedu Ali Džinnu priekšgalā tika izveidota musulmaņu valsts Pakistāna (tā sastāvēja no Austrumpakistānas un Rietumpakistānas). Vēlāk, 1971. gadā, Austrumpakistāna kļuva par Bangladešu. Visu šo notikumu dēļ Kalkutu pārplūdināja bēgļu straume, un mūsdienās metropoles iedzīvotāju skaits pārsniedz 12 000 000.

Īsā laikā pilsētā ieradās tik daudz cilvēku, kam trūka iztikas līdzekļu, ka tas radīja ārkārtīgi smagas problēmas. Dzīvojamo ēku nepietika, tāpēc miljoniem cilvēku mitinājās no kartona un džutas izveidotās būdās visnožēlojamākajos graustu rajonos, kur tikpat kā nebija ne kanalizācijas, ne elektrības, ne ūdens. Tūkstošiem cilvēku dzīvoja tieši uz ielas. 1967. gadā deviņi pilsētu plānošanas eksperti ziņojumā par Kalkutas stāvokli rakstīja, ka pilsētas ”ekonomika, dzīvokļu saimniecība, sanitārija, transports un visas sfēras, bez kurām nav iedomājama cilvēka eksistence, strauji tuvojas sabrukumam”. Nākotne izskatījās visai drūma.

Lai izvērstu dzīvokļu celtniecību — it sevišķi trūcīgo slāņu vajadzībām —, tika apgūta plaša teritorija, ko applūdina sāļš ūdens. Bagarējot upi, lai veidotu uzbērumu no atkritumu slāņiem un upes nogulām, vienlaikus tika uzlabota arī navigācija.

Deviņdesmito gadu sākumā Indija pieredzēja plašus starptautiskā kapitāla ieguldījumus, un Kalkutas iedzīvotāji, protams, arī gribēja gūt no tiem labumu. Sākās pamatīga pilsētas uzkopšana. Graustu iemītniekus pārvietoja uz citu vietu ārpus pilsētas, atkritumi tika izmantoti elektrības un mēslojuma ražošanai, tika aizliegti transportlīdzekļi, kas stipri piesārņo vidi, kā arī āra pavardi, kas rada dūmus. Pilsētā paplašināja ielas un būvēja tirdzniecības centrus. Iedzīvotāju grupas novāca gružus, berza un krāsoja. Kalkuta, kas jau bija nonākusi gandrīz vai bezdibeņa malā, atdzima jaunai dzīvei — vēl pavisam nesen par ”mirstošu” un ”nožēlojamu” dēvētā pilsēta atkal uzplauka un kļuva rosības pilna. Kādā 1997. gadā publicētā pārskatā par sasniegumiem un pilsētu labiekārtojumu līmeni Kalkuta bija novērtēta daudz augstāk nekā citas lielākās Indijas pilsētas.

Tirdzniecības centrs

Bēgļi no kaimiņvalstīm, iebraucēji no citiem Indijas novadiem, vietējie bengāļi, tāpat arī ķīnieši un armēņi, kas te dzīvo jau paaudzēm ilgi, ir padarījuši šo lielpilsētu par savdabīgu ”kausējamo krāsni”, kur saplūst vienkopus dažādas valodas, kultūras, reliģijas, kā arī ēdienu gatavošanas tradīcijas. Kas atveda uz Kalkutu šos ļaužu miljonus? Galvenokārt tirdzniecība. Šajā ostā, kur rietumi sastopas ar austrumiem, piestāja kuģi no visas pasaules. No šejienes eksportēja tādas preces kā salpetris, džuta, tēja, cukurs, indigo, kokvilna un zīds. Gan pa sauszemi, gan pa jūru Kalkutā ieveda un no tās izveda milzīgu preču daudzumu. Pēc neatkarības iegūšanas tika ierīkotas lielas dzelzs un tērauda lietuves un attīstījās derīgo izrakteņu ieguve gan vietējām vajadzībām, gan eksportam.

Galvenā nozīme tirdzniecības uzplaukumā bija ostai. Sākumā angļi mēdza noenkurot savus kuģus Hugli dziļākajā posmā un sūtīt preces augšup pa upi nelielos kuģīšos. 1758. gadā Kalkutā sāka veidot ostu, kas ar laiku kļuva par vienu no galvenajām Indijas ostām. Ostas modernizācija, kas joprojām turpinās, un pastiprināts ūdens pieplūdums, kas panākts ar Gangā uzcelta dambja palīdzību, ir ļāvis paplašināt ūdenstransporta satiksmi caur Kalkutas ostu gan pa starptautiskajiem, gan pa piekrastes un iekšējiem ūdensceļiem.

Transporta līdzekļi — gan senie, gan modernie

Ja pilsētā ir vairāk nekā 12 miljoni iedzīvotāju, transporta jautājums ir viena no galvenajām problēmām. Kalkutā var ieraudzīt ne tikai visus parastos transporta līdzekļus, kādi mēdz būt modernajās pilsētās, bet arī tādus, kas šķiet diezgan neparasti. Iebraucējiem sagādā pārsteigumu žiglie rikšas, kas velk savus ratiņus, veikli atrazdami ceļu noslogotajās ielās, — nereti gadās, ka rikša nogādā pasažieri galā ātrāk, nekā to būtu spējis autobuss vai taksometrs, ko kavē pārmērīgi dzīvā satiksme. Rikšu transports šeit tika ieviests 1900. gadā, un tas bija domāts preču pārvadāšanai, bet drīz rikšas sāka pārvadāt arī cilvēkus, un tagad, cik zināms, pa pilsētas ielām braukā apmēram 25 000 ratiņu, ko velk rikšas. Šis transporta veids gan palēnina satiksmi, toties tā tiek sagādāts darbs kādiem 50 000 vīriešiem, un, protams, pasažieru, kas izmanto rikšu pakalpojumus, ir vēl krietni vairāk.

Ik dienas nelieli prāmji pārvadā tūkstošiem cilvēku, kam jātiek no Kalkutas centrālās dzelzceļa stacijas uz pilsētas biznesa centru un atpakaļ. Pilsētā tiek paplašināts upes transports, lai risinātu sauszemes transporta problēmas, jo, piemēram, Hauras tiltu — visnoslogotāko tiltu pasaulē — katru dienu šķērso vairāk nekā 50 000 vieglo un tūkstošiem smago automašīnu.

Iespējams, visiecienītākais transporta veids pilsētā ir elektriskais tramvajs. Kalkutā ir izveidota lieliska tramvaju satiksme: ietilpīgos un ekonomiskos tramvajus, kas nepiesārņo apkārtējo vidi, ik dienas izmanto simtiem tūkstošu pilsētnieku, kaut arī brauciens ne vienmēr ir komfortabls. Lai noturētos, karājoties pie braucoša tramvaja sāniem, patiešām ir nepieciešamas īpašas iemaņas! Liels uzlabojums transporta sfērā ir nesen pabeigtais metro tīkls: braucot ar metro, pilsētas centru ērti var šķērsot vairāk nekā 60 000 pasažieru stundā.

Kalkutas daudzveidīgā kultūra

Izglītības iespējas, ko piedāvā Kalkutas mācību iestādes, daudziem ir atvērušas durvis uz zinātnieka vai jurista profesiju, un šajā pilsētā, kas ir viens no Indijas subkontinenta kultūras centriem, plaukst arī dažādas mākslas nozares. 140 gadus vecajā Kalkutas universitātē, vienā no lielākajām pasaules universitātēm, mācās vairāk nekā ceturtdaļmiljons studentu.

Indijas komerciālās kinematogrāfijas centrs ir Bombeja, turpretī Kalkuta nenoliedzami ir kļuvusi par augstvērtīga mākslas kino šūpuli. Tādi režisori kā Satjadžits Rejs un Mrinals Sens ir pazīstami visā pasaulē ar savu ieguldījumu kinomākslā. Kalkutā ir vairāk dzejnieku nekā Romā un Parīzē kopā, plašāks literāro žurnālu klāsts nekā Ņujorkā un Londonā, kā arī viens no pasaules lielākajiem lietotu grāmatu tirgiem, kas atrodas Koledžas ielā.

Ko būtu vērts apskatīt

Viena no ievērības cienīgajām pilsētas vietām ir Viktorijas memoriāls — marmora celtne itāliešu renesanses stilā. Šis plašais muzejs tika atvērts 1921. gadā, un tā eksponāti vēsta par britu kundzības laiku Indijā. Kalkutā atrodas arī milzīgais Indijas muzejs un vairāk nekā 30 citi muzeji. Viesojoties Kalkutā, ir vērts iegriezties Indijas botāniskajā dārzā, kur var aplūkot 240 gadus veco banjanu, kura vainaga apkārtmērs ir vairāk nekā 400 metri, tāpat būtu interesanti apmeklēt arī zooloģisko dārzu. Maidana parku, kas aizņem 520 hektārus, pelnīti var nosaukt par Kalkutas ”plaušām”, un tas ir pazīstams kā lielākais ”ciema laukums” visā Indijā. Kalkutā atrodas arī viens no pasaules lielākajiem planetārijiem — Birlas planetārijs. Savukārt kriketa cienītājus aicina ”Ēdenes dārzu” kriketa laukums, kur uz starptautiskām sacensībām mēdz pulcēties pat vairāk nekā 100 000 trokšņainu un dedzīgu līdzjutēju.

Apbrīnas cienīgs komplekss ir Zinātnes pilsēta, Āzijas lielākais interaktīvais zinātnes centrs, kurā apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja piedzīvot zemestrīci, redzēt, kā nogrimst sala, savām acīm novērot tornado veidošanos, kā arī uzzināt aizraujošus faktus par apkārtējo vidi un dažādu dzīvu radību paradumiem. Hinduistus Kalkutā visvairāk piesaista Durgas pūdža — reliģiski svētki, kuru laikā pilsētu uz piecām dienām pārņem tik nevaldāma reliģiska pacilātība, ka visa ierastā dzīve gandrīz pilnībā apstājas.

Ja jūs pastaigātu pa Kalkutas veikaliem, ko jūs tajos varētu atrast? Gandrīz visu, ko vien var iedomāties. Bet jums jābūt gatavam ienirt trokšņainajā pūlī, kas jūs stumda un grūsta, un, protams, neaizmirstiet pavērot, cik krāšņi izskatās sievietes savos daudzkrāsainajos sari. Par mērenu cenu var iegādāties dažādus ādas izstrādājumus, piemēram, lieliskas ādas kurpes, ko piedāvā ķīniešu veikali. Priekšmeti, kas izgatavoti no nerūsošā tērauda, tekstilpreces, brīnišķīgi māla trauki, izsmalcināti juvelierizstrādājumi — tās ir tikai dažas no precēm, ko pacietīgs pircējs var atrast šīs ”pircēju paradīzes” plašajos tirgos.

Cienasts gardēžiem

Kalkuta ir nosaukta arī par gardēžu paradīzi, tāpēc mēs nevaram doties prom, nenobaudījuši dažus no kārdinošajiem ēdieniem, kas pilsētā ir iecienīti. Ir pat izteikts apgalvojums, ka bengāļi godā ēdienu un vērtē cilvēku pēc tā, cik izcilas ir viņa kulināra spējas. Kalkutas iedzīvotāju ēdienkarte nav iedomājama bez zivīm, un pilsētas veikali un tirgi bagātīgā izvēlē piedāvā gan zivis, gan gaļu un dārzeņus. Rūpīgi izraudzītu, svaigu garšvielu maisījums pat visvienkāršākajiem dārzeņiem piešķir izmeklētu garšu. Daudzviet tiek piedāvāti ķīniešu ēdieni. Taču Kalkutas kulinārijas mākslas augstākais sasniegums ir tās slavenie saldumi. Tipisks Bengālijas gardums ir rasagollas — sausa, ar garšvielām sajaukta biezpiena bumbiņas, kas piesūcinātas ar cukura sīrupu. Nepalaidiet garām iespēju nogaršot arī mišti doi — gardu, saldinātu jogurtu, kas ir iecienīts deserts. Vai mutē nesaskrien siekalas? Vai jūtat, kādas brīnumjaukas smaržas plūst no Kalkutas restorāniem? Jā, Kalkuta patiešām ir rosīga un valdzinoša pilsēta ar daudzām sejām!

[Kartes 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ŠRILANKA

INDIJA

Kalkuta

KALKUTA

BANGLADEŠA

[Karte]

Indijas botāniskais dārzs

Maidana parks

Zooloģiskais dārzs

Birlas planetārijs

Viktorijas memoriāls

Indijas muzejs

Hugli

Sālsūdens ezers

Damdamas starptautiskā lidosta

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 15. lpp.]

Zinātnes pilsēta

[Attēls 16. lpp.]

Viktorijas memoriāls

[Attēls 16., 17. lpp.]

Ņirbošā tirgus aina

[Attēls 17. lpp.]

Frizētava ielas malā