Jehovas liecinieku drosme nacistu valdīšanas laikā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA VĀCIJĀ

JEHOVAS LIECINIEKI ir pazīstami ar to, ka stingri ievēro Dieva Rakstos, Bībelē, izklāstītos principus. Lai tos ievērotu, bieži vien ir nepieciešama drosme, un šie principi, bez šaubām, ietekmē liecinieku dzīvi un attiecības ar citiem cilvēkiem.

Piemēram, Jehovas liecinieki izturas ar cieņu pret visiem cilvēkiem neatkarīgi no to izcelsmes un etniskās piederības. Viņi mīl Dievu un savu tuvāko. (Mateja 22:35—40.) Liecinieki pilnībā piekrīt apustuļa Pētera vārdiem: ”Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:34, 35.)

Jehovas liecinieki visā pasaulē ir pazīstami arī ar to, ka viņi respektē likumus, kārtību un valsts varu. Viņi nekad nav sacēlušies un nesacelsies pret valsts varu. Liecinieki to nedara pat valstīs, kur viņus vajā tāpēc, ka viņi turas pie tāda paša uzskata, kāds bija apustuļiem, proti: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29; Mateja 24:9.) Tomēr Jehovas liecinieki atzīst visu cilvēku tiesības pielūgt Dievu tā, kā katram liek viņa paša sirdsapziņa.

Par bezbailīgo kristīgo nostāju, kādu Jehovas liecinieki saglabāja Vācijā un citās Ādolfa Hitlera pārvaldītajās zemēs, liecina vēsturiski fakti. Arī kāds ievērojams pasākums, kas 1933. gadā tika organizēts Berlīnē, liecina par viņu drosmi, par mīlestību pret Dievu un tuvāko un par cieņu pret likumiem, kārtību un reliģisko brīvību.

Tas nebija kompromiss ar Hitleru

Hitlera rasistiskais un noziedzīgais režīms pastāvēja 12 gadus. Kopš tā laika ir pagājis vairāk nekā 50 gadu, bet sāpes, ko cilvēkiem nodarīja nacistu zvērības, nav zudušas līdz pat šai dienai.

Vēstures fakti liecina, ka tikai nedaudzas cilvēku grupas nepadevās un neklusēja, kad sākās nacistu terors. Tādi bija arī Jehovas liecinieki, kas reiz tika raksturoti kā ”maza, neuzveicama [morālas] pretestības saliņa iebaidītas tautas vidū”. Pazīstami vēsturnieki vairākkārt ir rakstījuši par liecinieku bezbailīgo nostāju.

Tomēr daži kritiski noskaņoti cilvēki — viņu vidū arī tādi, kas iepriekš paši ir bijuši Jehovas liecinieki, — apvaino lieciniekus mēģinājumos panākt kompromisu ar Hitlera režīmu tā pastāvēšanas sākumā. Šie cilvēki apgalvo, ka Sargtorņa biedrības pārstāvji neveiksmīgi mēģināja pielabināties jaunajai valdībai un vismaz kādu laiku atbalstīja nacistu rasistisko ideoloģiju, kuras dēļ galu galā tika nogalināti seši miljoni ebreju.

Šiem nopietnajiem apvainojumiem nav absolūti nekāda pamata. Ņemot vērā pieejamos dokumentus un vēsturisko situāciju, var iegūt objektīvu ieskatu tā laika notikumos.

Ieskats pagātnē

Jehovas liecinieki Vācijā darbojas vairāk nekā 100 gadus. 1933. gadā visā Vācijā apmēram 25 000 liecinieku pielūdza Dievu Jehovu un izplatīja Bībeles literatūru.

Kaut arī Vācijas konstitūcija garantēja dažādas cilvēka brīvības, pret Jehovas lieciniekiem bieži tika vērstas kampaņas, kuru mērķis bija celt viņiem neslavu un kuru organizētāji lielākoties bija viņu pretinieki no reliģiskajām aprindām. Jau 1921. gadā Jehovas liecinieki, kuru nosaukums toreiz bija Ernste Bibelforscher (Patiesie Bībeles pētnieki), tika apvainoti sakaros ar ebrejiem un pretvalstiskām politiskām kustībām. Bībeles pētnieki tika saukti par boļševistisku ”žīdu tārpu”, kaut gan pamatojums līdzīgiem apvainojumiem nekad netika minēts. Šveiciešu teologs Karls Barts vēlāk rakstīja: ”Apvainojumi, ka Jehovas liecinieki esot saistīti ar komunistiem, var rasties, tikai pārprotot vai arī apzināti sagrozot faktus.”

Kādā vācu baznīcas žurnālā tika apgalvots, ka liecinieki kopā ar ebrejiem organizē revolucionāras kustības. Atbildot uz šiem apvainojumiem, žurnāla ”Zelta Laikmets” (tagad Atmostieties!) 1930. gada 15. aprīļa vācu valodas numurā bija teikts: ”Mums nav nekāda pamata šo nepatieso apgalvojumu uztvert kā apvainojumu, jo mēs esam pārliecināti, ka ebrejs ir vismaz tikpat cienījams cilvēks kā tas, kurš sevi sauc par kristieti; taču mēs noraidām baznīcas izdevumā publicēto nepatiesību, jo tās mērķis ir noniecināt mūsu darbu, it kā tas tiktu darīts nevis evaņģēlija, bet ebreju dēļ.”

Vēstures profesors Džons Veiss rakstīja: ”Lieciniekiem bija svešs vācu rasistiskais nacionālisms, un viņos gadsimtiem ilgi nebija krājies niknums par nespēju pievērst ebrejus savai ticībai. Lieciniekiem joprojām bija sākotnējā, varbūt pat aizbildnieciskā kristiešu attieksme pret citiem, un viņi uzskatīja, ka ir nepieciešams pārliecināt jebkuru potenciālo Kristus sekotāju.”

Kas notika, kad pie varas nāca Hitlers?

1933. gada 30. janvārī Ādolfs Hitlers kļuva par Vācijas kancleru. Sākumā Hitlera valdība visādi centās slēpt savu nežēlīgo un ekstrēmistisko dabu. Tāpēc Jehovas liecinieki, tāpat kā miljoniem citu Vācijas iedzīvotāju 1933. gada sākumā, uzskatīja Nacionālsociālistu partiju par likumīgu tā laika valsts varas pārstāvi. Liecinieki cerēja uz nacionālsociālistu (nacistu) valdības sapratni, ka šī miermīlīgā, likumam paklausīgā kristiešu grupa nekādā ziņā neapdraud valsts drošību. Taču tas nenozīmēja, ka liecinieki bija gatavi atkāpties no Bībeles principiem. Liecinieki Vācijā toreiz rīkojās tāpat, kā viņi ir rīkojušies citās zemēs, — viņi centās informēt valdību par to, ka viņu reliģijai nav politisku mērķu.

Pavisam drīz kļuva skaidrs, ka Jehovas liecinieki būs vieni no pirmajiem, kas izjutīs nacistu nežēlīgos uzbrukumus. Liecinieki atkal tika nosaukti par līdzvainīgiem iedomātā boļševiku un ebreju sazvērestībā. Sākās vajāšanas.

Kāpēc tik neliela reliģiska grupa izraisīja jaunā režīma naidu? Vēsturnieks Braiens Dens min trīs galvenos iemeslus: 1) Jehovas liecinieki bija starptautiska organizācija, 2) viņi nepiekrita rasisma ideoloģijai un 3) liecinieki saglabāja neitralitāti attiecībās ar valsti. Savu bībelisko uzskatu dēļ Jehovas liecinieki Vācijā nesveicinājās ar ”Hitlera salūtu”, neatbalstīja Nacionālsociālistisko partiju un neiesaistījās karadarbībā. (2. Mozus 20:4, 5; Jesajas 2:4; Jāņa 17:16.)

Šo iemeslu dēļ pret Jehovas lieciniekiem vērsās policija un SA (Hitlera Sturmabteilung, trieciennieki jeb ”brūnkrekli”) — lieciniekiem nācās uzklausīt draudus, pieredzēt nopratināšanas, kratīšanas un cita veida nežēlīgu izturēšanos. 1933. gada 24. aprīlī varas pārstāvji ieņēma Sargtorņa biedrības biroju Magdeburgā un aizliedza tā darbību. Īpašums tika atdots atpakaļ lieciniekiem, kad pēc rūpīgas kratīšanas policija neatrada vainu apstiprinošus pierādījumus un ASV Valsts departaments izdarīja spiedienu uz Vācijas valdību. Tomēr līdz 1933. gada maijam Jehovas liecinieku darbība jau bija aizliegta vairākās Vācijas zemēs.

Jehovas liecinieki sper drosmīgu soli

Savas valdīšanas sākumposmā Hitlers rūpīgi veidoja dedzīga kristietības atbalstītāja tēlu. Viņš paziņoja, ka vēlas nodrošināt reliģisko brīvību un izturēties pret kristīgajām konfesijām ”objektīvi un taisnīgi”. Lai spodrinātu savu tēlu, jaunais kanclers regulāri apmeklēja baznīcas. Tas bija laiks, kad daudzi cilvēki, kas dzīvoja valstīs, kuras vēlāk karoja ar Vāciju, atzinīgi vērtēja Hitlera sasniegumus.

Redzot, ka situācija Vācijā kļūst saspringta, toreizējais Sargtorņa biedrības prezidents Džozefs Raterfords un biedrības Vācijas filiāles vadītājs Pauls Balcereits nolēma organizēt kampaņu, lai darītu zināmu valsts kancleram Hitleram, valdībai un sabiedrībai, ka Jehovas liecinieki neapdraud vācu tautu un valsti. Raterfords acīmredzot domāja, ka Hitlers neko nezina par uzbrukumiem Jehovas lieciniekiem vai ka reliģiju pārstāvji ir snieguši viņam nepatiesas ziņas par lieciniekiem.

Lai varētu izmantot Vācijas pilsoņu petīcijas tiesības, Magdeburgas birojs organizēja kongresu. Pavisam neilgi pirms šī pasākuma Jehovas liecinieki visā Vācijā saņēma uzaicinājumu 1933. gada 25. jūnijā ierasties Berlīnē, Vilmensdorfas tenisa zālē. Bija domāts, ka uz kongresu ieradīsies apmēram 5000 delegātu. Lai gan situācija nepavisam nebija droša, delegātu skaits pārsniedza 7000. Kongresa delegāti apstiprināja ”Paziņojuma” tekstu, kurā tika izteikts protests pret liecinieku darbības ierobežojumiem. Šajā dokumentā bija skaidri izklāstīta Jehovas liecinieku nostāja un noliegti apvainojumi pretvalstiskā darbībā un saistībā ar jebkādiem politiskiem spēkiem. Tajā bija teikts:

”Valdības iestādēm.. par mums tiek izteikti nepatiesi apvainojumi. Mēs lūdzam valsts vadītājus un vācu tautu taisnīgi un objektīvi pārbaudīt šeit izklāstītos faktus.

Mēs nevēlamies strīdēties ne ar vienu cilvēku, arī ar mācītājiem, tomēr mums ir jānorāda, ka bieži vien tieši tie, kas sevi sauc par Dieva un Kristus Jēzus pārstāvjiem, mūs vajā un sniedz valdībām par mums nepatiesas ziņas.”

Drosmes apliecinājums vai kompromisa meklējums?

Ir cilvēki, kas uzskata, ka 1933. gada kongress Berlīnē un ”Paziņojums” bija ievērojamu Jehovas liecinieku mēģinājums apliecināt atbalstu nacistu valdībai un tās neiecietīgajai attieksmei pret ebrejiem. Šādi apgalvojumi nav patiesi. Tie ir izteikti uz nepareizas informācijas un sagrozītu faktu pamata.

Piemēram, kritiski noskaņoti cilvēki apgalvo, ka Jehovas liecinieki Vilmensdorfas tenisa zālē bija izkāruši karogus ar kāškrustu. 1933. gada kongresa fotoattēlos skaidri var redzēt, ka zālē nebija kāškrusta zīmju. Toreizējo notikumu aculiecinieki apstiprina, ka zālē karogu nebija.

Ir iespējams, ka ēkas ārpusē karogi bija. Pirms kongresa, trešdienā, 21. jūnijā, zālē bija pulcējušies kādas nacistu kaujinieku vienības locekļi. Un tieši dienu pirms kongresa daudz jauniešu kopā ar SS (Schutzstaffel, sākotnēji — Hitlera miesassardze melnās formās), SA un citām vienībām netālu no zāles svinēja vasaras saulgriežus. Tāpēc liecinieki, ieradušies svētdien uz kongresu, iespējams, ieraudzīja ēku, pie kuras bija izkārti karogi ar kāškrustu.

Ja karogi ar kāškrustu būtu izkārti ēkas ārpusē, gaiteņos vai pat pašā zālē, liecinieki nebūtu tos aiztikuši. Arī mūsdienās Jehovas liecinieki, īrējot sabiedriskās telpas savām sapulcēm un kopsanāksmēm, atstāj valsts simbolus. Nekas neliecina par to, ka Jehovas liecinieki pirms minētā kongresa paši būtu izkāruši karogus vai ka viņi būtu tiem salutējuši.

Tāpat Jehovas liecinieku kritizētāji apgalvo, ka liecinieki esot sākuši kongresu ar Vācijas himnu. Patiesībā kongress sākās ar dziesmu ”Ciānas diženā cerība” — 64. dziesmu liecinieku reliģisko dziesmu grāmatā. Dziesma bija radusies, sarakstot vārdus melodijai, ko 1797. gadā bija sacerējis Jozefs Haidns. Bībeles pētnieku dziesmu grāmatā 64. dziesma bija jau kopš 1905. gada. Vācijas valdība 1922. gadā šo Haidna melodiju ar Hofmaņa fon Fallerslēbena vārdiem pieņēma par valsts himnu. Tomēr Bībeles pētnieki Vācijā, tāpat kā citās zemēs, joprojām reizēm dziedāja 64. dziesmu.

Dziesmu, kurā tiek slavēta Ciāna, būtu grūti nosaukt par mēģinājumu nomierināt nacistus. Antisemītiski noskaņoto nacistu spiediena dēļ citas baznīcas bija izņēmušas no savām dziesmu grāmatām un liturģijām tādus no ebreju valodas nākušus vārdus kā ”Jūda”, ”Jehova” un ”Ciāna”. Jehovas liecinieki to nedarīja. Kongresa organizētāji, bez šaubām, nedziedāja dziesmu, kurā tika slavēta Ciāna, ar mērķi izpelnīties valdības labvēlību. Bet, iespējams, daļa kongresa delegātu ne visai vēlējās dziedāt ”Ciānas diženo cerību”, jo gan šajā dziesmā, gan valsts himnā bija izmantota tā pati Haidna melodija.

Paziņojums par liecinieku nostāju

Laikā, kad valdībā notika ievērojamas pārmaiņas un valstī bija nemierīga situācija, Jehovas liecinieki vēlējās skaidri izklāstīt savu nostāju. ”Paziņojumā” liecinieki kategoriski noraidīja apvainojumus finansiālā vai politiskā saistībā ar ebrejiem. Tajā bija teikts:

”Mūsu ienaidnieki nepatiesi apgalvo, ka mūsu darbību finansiāli atbalsta ebreji. Tā nav taisnība. Līdz šim brīdim ebreji nav ziedojuši mūsu darbībai pat niecīgāko naudas summu.”

Pēc naudas pieminēšanas ”Paziņojumā” tika nosodīti lielkapitālistu negodīgie darbības paņēmieni: ”Tie ir Lielbritānijas un Amerikas impērijas komerciāli noskaņotie ebreji, kas ir izveidojuši un īsteno lielkapitāla darbības paņēmienus, ar kuru palīdzību tiek ekspluatētas un apspiestas daudzu zemju tautas.”

Šie vārdi, bez šaubām, netika attiecināti uz ebreju tautu kopumā, un ir žēl, ja tie ir pārprasti un ir radījuši kādā aizvainojumu. Daži cilvēki ir apgalvojuši, ka naidīgā attieksme pret ebrejiem, kas parasti tika veicināta tā laika Vācijas baznīcās, bija raksturīga arī Jehovas lieciniekiem. Šādi apgalvojumi ir pilnīgi nepatiesi. Ar savas literatūras starpniecību un ar savu rīcību nacistu valdīšanas laikā Jehovas liecinieki pierādīja, ka viņi nepiekrīt antisemītiskajiem uzskatiem un nosoda nacistu nežēlīgo izturēšanos pret ebrejiem. Liecinieku labestība attiecībās ar ebrejiem, ar kuriem kopā viņi atradās koncentrācijas nometnēs, bez šaubām, atspēko šādus nepatiesus apvainojumus.

”Paziņojumā” tika norādīts, ka Jehovas liecinieki veic reliģiska rakstura darbību: ”Mūsu organizācija nekāda ziņā nav politiska. Mēs tikai vēlamies mācīt cilvēkiem Dieva Jehovas vārdus.”

”Paziņojumā” tika izteikti arī atgādinājumi par valdības solījumiem. Jehovas liecinieki turējās pie noteiktiem augstiem ideāliem, un šādu pašu ideālu atbalstīšanu deklarēja Vācijas valdība. Šādi ideāli bija, piemēram, ģimenes vērtības un reliģiskā brīvība.

Par šiem jautājumiem ”Paziņojumā” bija teikts: ”Rūpīgi iepazīstoties ar mūsu grāmatām un literatūru, kļūst skaidrs, ka tie paši augstie ideāli, kurus kā savu mērķi izvirza un propagandē pašreizējā valsts valdība, tiek izklāstīti, atbalstīti un uzsvērti mūsu publikācijās; mūsu literatūrā tiek norādīts, ka Dievs Jehova parūpēsies par to, lai savā laikā šos augstos ideālus sasniegtu visi cilvēki, kas mīl taisnību.”

Jehovas liecinieki nekādā gadījumā neizteica atbalstu nacistu partijai. Turklāt liecinieki negrasījās pārtraukt sludināšanu un vēlējās izmantot iespējas, ko deva reliģiskā brīvība. (Mateja 24:14; 28:19, 20.)

Kā var lasīt Jehovas liecinieku 1974. gada gadagrāmatā, daļa liecinieku Vācijā bija vīlušies, jo uzskatīja, ka ”Paziņojuma” teksts varēja būt daudz tiešāks. Vai filiāles biroja vadītājs Pauls Balcereits bija pielabojis tekstu, padarījis to maigāku? Salīdzinot vācu un angļu valodas tekstu, var pārliecināties, ka viņš nebija to darījis. Pretēja viedokļa pamatā acīmredzot ir subjektīvi secinājumi, ko ir izdarījuši cilvēki, kas nebija tieši iesaistīti ”Paziņojuma” sagatavošanā. Tāpat šādu viedokli, iespējams, ir veicinājis fakts, ka Balcereits divus gadus vēlāk atteicās no ticības.

Tagad ir zināms, ka Jehovas liecinieku darbība Vācijā tika aizliegta 1933. gada 24. jūnijā, sestdienā, tieši pirms Berlīnes kongresa. Kongresa organizētāji un policija par šo lēmumu uzzināja dažas dienas vēlāk. Ja ņem vērā sasprindzināto gaisotni un nacistu nepārprotami naidīgo noskaņojumu, šķiet neparasti, ka kongress vispār varēja notikt. Nemaz nebūtu pārspīlēti teikt, ka 7000 Jehovas liecinieku, apmeklēdami šo sapulci, rīkojās drosmīgi un pat riskēja ar savu brīvību.

Pēc kongresa Jehovas liecinieki izplatīja 2,1 miljonu ”Paziņojuma” eksemplāru. Bija liecinieki, kas tūlīt pat tika arestēti un aizsūtīti uz darba nometnēm. Tā nacistu valdība visā pilnībā atklāja savu despotisko, nežēlīgo dabu un pēc neilga laika sāka bez žēlastības vajāt šo nelielo kristiešu grupu.

Profesore Kristīne Kinga rakstīja: ”Ar brutālu spēku lieciniekus nevarēja apspiest, tas nacistiem vēl bija jāuzzina.” ”Paziņojumā” bija rakstīti patiesi vārdi: ”Dieva Jehovas spēks ir par visu augstāks, un nav neviena spēka, kas varētu stāties viņam pretī.”a

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 13. lpp.]

Šajos fotoattēlos var redzēt kongresu, ko Jehovas liecinieki 1933. gadā rīkoja Vilmensdorfas tenisa zālē