Izvēle starp diviem tēviem

”Tu vairs neesi mans dēls! Ārā no mājām! Un nerādies atpakaļ, kamēr nebūsi atteicies no šīs reliģijas!”

ES DEVOS projām tukšām rokām — tikai ar to, kas mugurā. Apkārtnē sprāga šāviņi, tumsa vakars, un man nebija ne jausmas, kurp iet. Kopš tā brīža pagāja vairāk nekā seši gadi, līdz es atkal atgriezos mājās.

Bet kas gan varēja tā saniknot tēvu, ka viņš izdzina savu dēlu no mājām? Atļaujiet man pastāstīt, kā tas viss sākās.

Bērnība naida pilnā pasaulē

Mani vecāki dzīvo Libānas galvaspilsētā Beirūtā. Savulaik Libāna bija iecienīta tūrisma zeme, taču vēlāk sākās karš, un no 1975. līdz 1990. gadam Beirūta bija nežēlīgas karadarbības centrs. Es esmu vecākais no trim bērniem armēņu ģimenē, un, tā kā esmu dzimis 1969. gadā, manas agrīnās bērnības atmiņas ir saistītas ar miera laiku.

Mani vecāki piederēja pie Armēņu apustuliskās baznīcas, bet māte parasti mūs veda uz baznīcu tikai divreiz gadā — Lieldienās un Ziemsvētkos. Kā redzams, mūsu ģimene nebija īpaši reliģioza, tomēr vecāki mani sūtīja mācīties kādā evaņģēliskā vidusskolā, kur es saņēmu reliģisku izglītību. Tolaik reliģija mani īstenībā nemaz neinteresēja.

Daudzi armēņi jau no mazām dienām mācījās ienīst turkus. Pirmā pasaules kara laikā turki bija noslepkavojuši tūkstošiem armēņu un iekarojuši lielāko daļu Armēnijas teritorijas. Atlikusī, austrumu daļa 1920. gadā kļuva par Padomju Savienības republiku. Zēna gados es dedzīgi vēlējos cīnīties, lai panāktu taisnību.

Uzskatu maiņa

Taču astoņdesmitajos gados, kad es jau biju sasniedzis pusaudža vecumu, manus uzskatus sāka mainīt tas, ko es dzirdēju no sava mātesbrāļa. Viņš stāstīja, ka Visvarenais Dievs drīzumā izlabos visu netaisnību, un paskaidroja, ka ar tās Valstības palīdzību, par kuras atnākšanu Jēzus Kristus mācīja lūgt savus sekotājus, pat masu slaktiņu upuri tiks celti augšā, lai dzīvotu uz zemes. (Mateja 6:9, 10; Apustuļu darbi 24:15; Atklāsmes 21:3, 4.)

Dzirdētais mani saviļņoja. Gribēdams uzzināt kaut ko vairāk, es pastāvīgi uzdevu mātesbrālim jautājumus. Pēc kāda laika aizsākās Bībeles nodarbības, kas notika kāda cita liecinieka mājās.

Es mācījos par savu debesu Tēvu Jehovu un iemīlēju viņu aizvien vairāk, taču sāku arī baidīties, ka pienāks diena, kad man būs jāpieņem smags lēmums — jāizvēlas starp savu ģimeni un Dievu Jehovu. (Psalms 83:19, NW.)

Grūta izvēle 17 gadu vecumā

Galu galā māte uzzināja, ka es satiekos ar Jehovas lieciniekiem. Viņa bija ļoti neapmierināta un pieprasīja, lai es pārtraucu studēt Bībeli. Kad māte saprata, ka esmu nopietni apņēmies turēties pie savas pārliecības, viņa piedraudēja visu izstāstīt tēvam. Tobrīd tas mani neuztrauca, jo man šķita, ka es tikšu galā ar situāciju un spēšu aizstāvēt savus uzskatus sarunā ar tēvu. Bet es biju kļūdījies.

Kad tēvs izdzirdēja, ka es biedrojos ar Jehovas lieciniekiem, viņš ārkārtīgi pārskaitās. Viņš draudēja patriekt mani no mājām, ja es nepārtraukšu studēt Bībeli. Es atbildēju, ka netaisos to darīt, jo tas, ko es mācos, ir patiesība. Pēc brīža tēvs pārtrauca kliegt un lamāties un sāka raudāt kā bērns. Viņš lūdza mani vairs nesatikties ar lieciniekiem.

Mana sirds plīsa vai pušu, nespēdama izšķirties starp diviem tēviem — viņu un Jehovu. Es zināju, ka viņi abi mani ļoti mīl, un gribēju abiem darīt pa prātam, bet tas likās neiespējami. Man bija tik smagi, ka es vairs nespēju to izturēt. Es teicu tēvam, ka darīšu tā, kā viņš vēlas, pie sevis spriezdams, ka vēlāk, kad būšu mazliet vecāks, varēšu atsākt Bībeles studijas un kļūt par liecinieku. Tajā laikā man bija tikai 17 gadi.

Pēc tam man bija kauns par to, ko es biju izdarījis. Es jutu, ka Jehova nemaz nepriecājas par manu rīcību, un redzēju, ka man ir pietrūcis paļāvības uz psalmu dziesminieka Dāvida vārdiem: ”Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad tas Kungs mani pieņems.” (Psalms 27:10.) Bet es joprojām mācījos vidusskolā, un vecāki maksāja par manu izglītību.

Stingrāka nostāja

Vairāk nekā divus gadus es negāju ciemos pie sava mātesbrāļa un ne reizi nesatikos ar lieciniekiem, jo es zināju, ka vecāki uzmana katru manu soli. Tad kādu dienu 1989. gadā, kad man jau bija 20 gadi, es nejauši sastapu kādu pazīstamu liecinieku. Viņš laipni pavaicāja, vai es negribu iegriezties pie viņa. Tā kā viņš neko neieminējās par Bībeles studēšanu, es galu galā aizgāju viņu apciemot.

Pēc kāda laika es sāku studēt Bībeli un apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces Ķēniņvalsts zālē. Bībeli es studēju savā darbavietā, kur neviens nevarēja mani iztraucēt. Pamazām pieauga mana izpratne par Jehovas mīlestību un viņa personību, kā arī par to, cik svarīgi ir izveidot un saglabāt ciešas attiecības ar viņu, lai kādi būtu apstākļi. Tā paša gada augustā es pat sāku stāstīt citiem to, ko biju iemācījies.

Līdz tam laikam mana ģimene neko nezināja. Taču pavisam drīz starp mums ar tēvu atkal notika sadursme, tikai šoreiz es biju tai labāk sagatavojies. Tēvs, cenzdamies runāt mierīgi, jautāja: ”Dēls, vai tā ir taisnība, ka tu joprojām satiecies ar Jehovas lieciniekiem?” Asarām acīs viņš gaidīja manu atbildi. Māte un māsa klusām raudāja.

Es paskaidroju, ka tikai pēdējā laikā atkal esmu sācis biedroties ar lieciniekiem un ka esmu apņēmies kļūt par vienu no viņiem. Tālāk notikumi risinājās ļoti strauji. Tēvs izkliedza tos vārdus, kas bija minēti šī raksta sākumā. Tad viņš sagrāba mani un kliedza, ka neļaus man dzīvam tikt laukā no mājas. Man izdevās izrauties, un, skriedams lejā pa kāpnēm, es dzirdēju, kā mans jaunākais brālis cenšas tēvu nomierināt. ”No šī brīža tu esi mans Tēvs,” es lūgšanā teicu Jehovam. ”Es esmu izvēlējies tevi — lūdzu, palīdzi man.”

Vajāšanas

Pēc dažām dienām tēvs ieradās pie mana mātesbrāļa, jo domāja, ka atradīs mani tur. Tēvs viņam uzbruka un pat gribēja viņu nogalināt, bet iejaucās daži Jehovas liecinieki, kas todien bija atnākuši ciemos. Tēvs aizgāja projām, solīdams atgriezties, un drīz vien viņš patiešām atgriezās kopā ar bruņotiem vīriem. Viņi aizveda ciemos atnākušos lieciniekus un mātesbrāli, kas bija smagi slims, uz savas militārās vienības štābu.

Pēc tam apkaimē sākās citu liecinieku vajāšana. Kāda liecinieka mājā notika ielaušanās. Grāmatas, kuru vidū bija arī Bībeles, tika sakrautas kaudzē uz ielas un sadedzinātas. Bet tas vēl nebija viss. Seši liecinieki un vairāki cilvēki, kas tikai studēja Bībeli ar lieciniekiem, tika arestēti. Viņus ieslodzīja mazā istabiņā, pratināja un pēc tam piekāva. Dažiem no viņiem dedzināja ādu ar cigaretēm. Ziņas par šiem notikumiem zibens ātrumā izplatījās visā apkaimē. Bruņoto vienību kaujinieki meklēja mani visās malās. Mans tēvs bija lūdzis, lai viņi mani sameklē un jebkādiem līdzekļiem piespiež mani mainīt savu lēmumu.

Dažas dienas vēlāk kaujinieki ielauzās Ķēniņvalsts zālē, kur tajā brīdī notika draudzes sapulce, un pavēlēja visiem draudzes locekļiem — vīriešiem, sievietēm un bērniem — atstāt zāli. Tad viņi atņēma tiem Bībeles un lika visiem iet uz militārās vienības štābu, kur tika sarīkota nopratināšana.

Bēgšana uz Grieķiju

Visu šo laiku es atrados tālu no vētraino notikumu vietas un par mani rūpējās kāda liecinieku ģimene. Pēc mēneša es atstāju Libānu un devos uz Grieķiju. Ieradies tur, es veltīju savu dzīvi Dievam Jehovam un to simboliski parādīju, kristīdamies ūdenī.

Grieķijā es izjutu garīgo brāļu saimes sirsnīgo gādību, un šajā brāļu saimē, ko veidoja dažādu tautību pārstāvji, bija arī turki. Es pats pārliecinājos, cik patiesi ir vārdi, ko teica Jēzus: ”Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evanģelija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvi.” (Marka 10:29, 30.)

Turpmākos trīs gadus es dzīvoju Grieķijā. Es vairākkārt rakstīju tēvam, taču viņš ne reizi neatbildēja. Vēlāk man stāstīja, ka vienmēr, kad draugi iegriezās mūsu mājās un apvaicājās par mani, viņš sacījis: ”Man nav dēla, ko sauktu tādā vārdā.”

Pēc sešiem gadiem — atkal kopā

1992. gadā, kad karš jau bija beidzies, es atgriezos Beirūtā. Ar kāda drauga starpniecību nosūtīju tēvam ziņu, ka vēlētos atgriezties mājās. Viņš atbildēja, ka es tikšu gaidīts — ja vien būšu atteicies no savas ticības. Saņēmis tādu atbildi, es nākamos trīs gadus dzīvoju īrētā dzīvoklī. Bet tad, 1995. gada novembrī, tēvs piepeši ieradās manā darbavietā un vaicāja pēc manis. Tajā brīdī manis tur nebija, tāpēc tēvs atstāja man ziņu, ka viņš vēlas, lai es nāktu uz mājām. Sākumā man bija grūti tam noticēt, tāpēc es gāju viņu satikt, dziļu šaubu mākts. Mūsu atkalredzēšanās bija ļoti emocionāla. Tēvs teica, ka viņš vairs neļaunojas uz mani manas reliģijas dēļ un grib, lai es atgriežos mājās.

Tagad es kalpoju par kristiešu vecāko un pilnas slodzes kalpotāju armēņu draudzē. Man bieži gadās satikt tādus cilvēkus, kas, līdzīgi manam tēvam, nostājas pret saviem ģimenes locekļiem tāpēc, ka tie grib kalpot Jehovam. Es saprotu, ka tēvs, pretodamies manai ticībai, no visas sirds bija pārliecināts par savas rīcības pareizību. Bībele sagatavo kristiešus tādām situācijām, brīdinot, ka viņiem, iespējams, būs jāsastopas ar ģimenes pretestību. (Mateja 10:34—37; 2. Timotejam 3:12.)

Es ceru, ka pienāks laiks, kad mans tēvs un citi tuvinieki man piebiedrosies un arī iegūs cerību uz labāku pasauli, par kuru stāstīts Bībelē. Tā būs pasaule, kur vairs nebūs karu un masu slepkavību, kur cilvēkus vairs nepadzīs no viņu zemes un nevienu vairs nevajās taisnības dēļ. (2. Pētera 3:13.) Tad neviens vairs nebūs spiests izdarīt tik smagu izvēli, kad jāizvēlas tikai viens no diviem, kas abi viņam ir ļoti dārgi. (Atsūtīts.)