Mūsu cīņa par tiesībām sludināt
Pastāstījusi Greisa Mārša
Pirms pāris gadiem profesore Ņūtone no Hantingdonas koledžas Montgomeri (Alabamas štats) intervēja mani par notikumiem, kas norisinājās vairāk nekā pirms 50 gadiem. 1946. gadā Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa izskatīja lietu, kas bija saistīta ar manu piedalīšanos Jehovas liecinieku darbībā. Profesores Ņūtones interese par tālaika notikumiem uzjundīja manas atmiņas. Taču atļaujiet man iesākumā pastāstīt par savu bērnību.
ESMU dzimusi 1906. gadā Rendolfā (Alabamas štats, ASV), ģimenē, kas jau trīs paaudzēs bija Bībeles pētnieki (ar šādu nosaukumu kādreiz bija pazīstami Jehovas liecinieki). Mans vecvectēvs Lūiss Voldrops un vectēvs Sims Voldrops bija kļuvuši par kristītiem Bībeles pētniekiem 19. gadsimta beigās.
Sima Voldropa dēls Džozefs bija mans tēvs. Reiz Džozefs bija pievērsis kādas meitenes, vārdā Bella, uzmanību, iedodot viņai brošūru, kurā tika atmaskota baznīcas mācība par elles ugunīm. Izlasītais meiteni tik ļoti iepriecināja, ka Bella iedeva brošūru savam tēvam, un arī viņam radās interese. Vēlāk Džozefs Bellu apprecēja, un viņiem piedzima seši bērni. Es biju otrā no tiem.
Katru vakaru tēvs mēdza sapulcināt ģimeni ap kamīnu un lasīt balsī Bībeli un žurnālu Sargtornis. Kad tēvs bija beidzis lasīt, mēs visi nometāmies ceļos un tēvs teica izjustu lūgšanu. Ik nedēļas mēs sēdāmies ratos un braucām vairāku kilometru garo ceļu līdz vectēva Sima mājām, lai satiktos ar citiem Bībeles pētniekiem.
Klases biedri mūs skolā bieži izsmēja, saukājot par raselītiem. Ar to viņi gribēja mūs aizvainot, taču viņiem tas neizdevās, jo es ļoti cienīju Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības pirmo prezidentu Čārlzu Teizu Raselu. Cik saviļņojoši bija viņu ieraudzīt kopsanāksmē, kas notika Birmingemā (Alabamas štats) 1914. gadā! Es vēl tagad atceros, kā viņš stāvēja uz paaugstinājuma un sniedza paskaidrojumus, kamēr tika rādīta ”Radīšanas fotodrāma”.
1920. gadā mūsu ģimene pārcēlās uz Robertsdeilu — mazu pilsētiņu, kas atradās uz austrumiem no Mobilas (Alabamas štats). Piecus gadus vēlāk es apprecējos ar Herbertu Māršu. Mēs ar Herbertu pārbraucām uz Čikāgu (Ilinoisas štats), kur neilgi pēc tam piedzima mūsu dēls Džozefs Herolds. Tajā laikā es diemžēl pazaudēju saikni ar savas bērnības reliģiju, tomēr manā sirdī tā vēl aizvien bija palikusi.
Nostājos Bībeles patiesības pusē
Pienāca 1930. gads, un reiz es ieraudzīju, kā mūsu saimnieks nogrūž pa kāpnēm kādu Bībeles pētnieku. Tas lika man atjēgties. Es biju saniknota un runāju ar saimnieku par viņa uzvedību. Savukārt viņš man paziņoja, ka tad, ja uzaicināšu šo cilvēku mūsu dzīvoklī, mēs ar vīru tur vairs nedzīvosim. Nav nemaz jāpiebilst, ka es nekavējoties ielūdzu šo Bībeles pētnieku ienākt un izdzert tasi tējas.
Nākamajā svētdienā mēs ar vīru apmeklējām Bībeles pētnieku sapulci, kur iepazināmies ar Džozefu Raterfordu, kas pēc Rasela nāves bija kļuvis par Sargtorņa biedrības prezidentu. Mums bija gadījies ierasties tieši tajā reizē, kad brālis Raterfords apmeklēja Čikāgu. Šie notikumi deva man ierosmi atkal kļūt aktīvai kristīgajā kalpošanā. Drīz pēc tam mēs pārcēlāmies atpakaļ uz Robertsdeilu.
Kopsanāksmē, kas 1937. gadā notika Kolumbusā (Ohaio štats), es izlēmu kļūt par pionieri, kā tiek saukti Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāji. Pagāja kāds laiks, un kristījās arī mans vīrs Herberts un neilgi pēc tam sāka kalpot Robertsdeilas draudzē par vadošo pārraugu. Mūsu dēls Herolds mani bieži pavadīja sludināšanā pa mājām.
1941. gadā es saņēmu uzaicinājumu kalpot par speciālo pionieri Brukheivenā (Misisipi štats). Par manu partneri bija jākļūst Violetai Bebinai — kristīgajai māsai no Ņūorleānas. Mēs apņēmāmies pildīt šo grūto uzdevumu; ņēmām mūsu dzīvojamo piekabi, bērnus un devāmies uz Brukheivenu, lai tur iekārtotos. Mūsu vīriem bija mums jāpievienojas vēlāk.
Iesākumā sludināšana sekmējās, arī Violetas meitai un Heroldam skolā gāja labi. Taču, kad 1941. gada decembrī japāņi sabombardēja Pirlharboru un Amerikas Savienotās Valstis pieteica Japānai karu, attieksme pret mūsu darbu krasi izmainījās. Sabiedrībā valdīja sakāpināta patriotisma gars un bailes no sazvērestības. Tā kā mēs saglabājām politisku neitralitāti, cilvēki pret mums izturējās ar aizdomām un pat apsūdzēja, ka mēs esot Vācijas spiegi.
Heroldu izslēdza no skolas, jo viņš bija atteicies piedalīties karoga godināšanas ceremonijā. Viņa skolotājs man pastāstīja, ka Herolds ir gudrs un uzvedīgs, bet skolas direktors uzskatot, ka, atteikdamies salutēt karogam, zēns citiem rāda sliktu piemēru. Skolu inspektors bija tik sašutis par direktora un Skolu valdes lēmumu, ka iesniedza atlūgumu un piedāvājās samaksāt par Herolda mācībām privātskolā.
Ik dienas mums draudēja pūļa vardarbība. Reiz policisti mūs izgrūda pa kādas sievietes namdurvīm, sasita pret koku mūsu patafonus, sabojāja bībelisko lekciju ierakstus, saplēsa driskās mūsu Bībeles un literatūru un visbeidzot aizdedzināja visu, ko bija konfiscējuši. Viņi mums pavēlēja līdz tumsai atstāt pilsētu, pretējā gadījumā salasīšoties pūlis un mūs izdzīšot ar varu. Mēs ātri uzrakstījām vēstules ar lūgumu pēc aizstāvības pilsētas amatpersonām un nodevām tās viņiem tieši rokās. Bet viņi atteicās jebko darīt. Es pat piezvanīju uz Federālo izmeklēšanas biroju Džeksonā (Misisipi štats) un lūdzu palīdzību. Taču arī tur mums ieteica atstāt pilsētu.
Vakarā ap mūsu dzīvojamo piekabi sapulcējās ap simt saniknotu cilvēku. Piekabē mēs bijām tikai divas sievietes un mūsu bērni. Mēs aizslēdzām durvis, nodzēsām gaismu un dedzīgi lūdzām Jehovu. Galu galā visi izklīda, mums nekā ļauna nenodarījuši.
Pēc šiem notikumiem Herberts nolēma mums Brukheivenā pievienoties nekavējoties. Heroldu mēs aizvedām pie vecvecākiem atpakaļ uz Robertsdeilu, kur vietējās skolas direktors mums apliecināja, ka zēns varēs šajā skolā mācīties. Kad atgriezāmies Brukheivenā, dzīvojamā piekabe bija izdemolēta un iekšā pie sienas bija pienaglots orderis par mūsu apcietināšanu. Par spīti pretestībai, mēs palikām nelokāmi un turpinājām kalpošanu.
Arests un sliktā izturēšanās
1942. gada februārī mēs ar Herbertu tikām arestēti; tas notika brīdī, kad vadījām Bībeles studiju kādā nelielā mājā. Redzot, kā pret mums izturas, mājas saimnieks bija tik sadusmots, ka paķēra no sienas ieroci un draudēja policistu nošaut. Mēs tikām apsūdzēti likumpārkāpšanā un lietas izskatīšanā, kas notika nākamajā dienā, tikām atzīti par vainīgiem.
Uz 11 dienām mūs ievietoja netīrā, aukstā kamerā. Tur mūs apmeklēja vietējais baptistu mācītājs un apliecināja: ja vien mēs piekristu atstāt pilsētu, viņš izmantotu savu ietekmi, lai panāktu mūsu atbrīvošanu. Mēs nespējām šos vārdus uztvert nopietni, jo iepriekš viņš savu ietekmi bija izmantojis mūsu ieslodzīšanai.
Viens no kameras stūriem agrāk bija ticis izmantots par tualeti. Visur bija blaktis. Ēdienu mums pasniedza netīros skārda traukos. No uzturēšanās šādos apstākļos es saslimu ar plaušu karsoni. Pie manis atsauca ārstu, un mēs tikām atbrīvoti. Vakarā pie mūsu dzīvojamās piekabes atkal sāka pulcēties ļaudis, tāpēc aizbraucām mājās uz Robertsdeilu un gaidījām mūsu lietas iztiesāšanu tur.
Tiesas sēde
Lai atbalstītu baptistu mācītāju, kas bija atbildīgs par mūsu arestu, uz tiesu Brukheivenā ieradās baptisti no visa štata. Tas mani pamudināja aizrakstīt savam svainim Oskaram Skuglundam — pārliecinātam baptistu diakonam. Tā bija emocionāla un ne pārāk smalkjūtīga vēstule. Taču laikam bija labi, ka viņam aizrakstīju un pastāstīju, kā pret mani izturas, jo drīz pēc tam viņš kļuva par dedzīgu Jehovas liecinieku.
Mūsu advokāti — Dž. S. Klārks un Viktors Blekvels, arī Jehovas liecinieki — bija pārliecināti, ka Brukheivenā nebūs iespējams panākt taisnīgu spriedumu. Tāpēc viņi nolēma ar protestu palīdzību panākt lietas izbeigšanu. Tiklīdz prokurors izteica kādu apgalvojumu, viens no mūsu advokātiem protestēja. Šādu protestu bija vismaz 50. Galu galā tiesa izbeidza mūsu lietu.
Jauns norīkojums
Atpūtusies un atguvusi veselību, es atsāku kalpot par pionieri kopā ar savu dēlu Heroldu. 1943. gadā mēs saņēmām norīkojumu uz Visleru un Čikaso — nelielām pilsētiņām netālu no Mobilas, kas bija tuvāk mūsu mājām nekā iepriekšējā norīkojuma vieta. Es domāju, ka sludināt šajās vietās būs mazāk bīstami, jo ASV Augstākā tiesa nesen bija pieņēmusi vairākus lēmumus par labu Jehovas lieciniekiem un sabiedrības attieksme pret mūsu darbību bija sākusi uzlaboties.
Drīz vien Vislerā izveidojās Bībeles pētnieku grupa un bija nepieciešama pašiem sava pulcēšanās vieta. Visi, kas varēja ņemt rokās āmuru, piedalījās mūsu mazās Ķēniņvalsts zāles būvniecībā, un pirmajā sapulcē bija 16 klātesošo. Ar Čikaso bija citādi, jo šī pilsētiņa piederēja kuģu būves kompānijai Gulf Shipbuilding Corporation, ap kuru tā bija izaugusi. Tomēr tā līdzinājās jebkurai citai mazai pilsētai, kur ir biznesa rajons, pasts un tirdzniecības centrs.
Kādā 1943. gada decembra dienā, kad kopā ar pionieri Eilīnu Stīvensu Čikaso ielās piedāvājām jaunākos Bībeli skaidrojošo žurnālu numurus, pilsētas deputāts Četems mums paziņoja, ka mums nav tiesību sludināt, jo Čikaso ir privātīpašums. Mēs paskaidrojām, ka nodarbojamies nevis ar tirdzniecību, bet ar reliģisku darbību, ko aizsargā Pirmais labojums ASV konstitūcijā.
Jauni aresti un cietumsodi
Nākamajā nedēļā mēs ar Eilīnu tikāmies ar uzņēmuma Gulf Shipbuilding viceprezidentu E. B. Pīblsu un paskaidrojām mūsu reliģiskās darbības svarīgumu. Viņš brīdināja, ka Jehovas liecinieku darbība Čikaso netiks pieļauta. Mēs iebildām, ka cilvēki labprāt uzņem mūs savās mājās, un pavaicājām, vai viņš grib atņemt cilvēkiem tiesības studēt Bībeli. Pēc šiem vārdiem viņš aizsvilās un piedraudēja mūs ieslodzīt cietumā par īpašuma tiesību pārkāpšanu.
Es ierados Čikaso atkal un atkal un ikreiz tiku arestēta. Sākumā katru reizi mani atbrīvoja pret drošības naudu. Taču ar laiku drošības nauda tika noteikta tik liela, ka pavadīju cietumā arvien ilgāku laiku, līdz varējām sakrāt nepieciešamo summu. Cietumā valdīja antisanitāri apstākļi — tualetes nebija ierīkotas, matrači bija notraipīti un bez palagiem, apsegam bija iedota viena netīra sega. Tas saasināja manas veselības problēmas.
1944. gada 27. janvārī vienā prāvā tika iztiesātas sešu liecinieku lietas, kuri bija arestēti 1943. gada 24. decembrī, un mana liecība tika uzskatīta par visu apsūdzēto liecību. Kaut gan lietas izskatīšanā skaidri atklājās Jehovas liecinieku diskriminācija, es tiku atzīta par vainīgu. Mēs tiesas lēmumu pārsūdzējām.
1945. gada 15. janvārī apelācijas tiesa pasludināja spriedumu: es biju atzīta par vainīgu īpašuma tiesību pārkāpšanā. Turklāt Alabamas Augstākā tiesa atteicās iztiesāt manu lietu. Tad Heidens Kavingtons — drosmīgs un enerģisks advokāts, arī Jehovas liecinieks — 1945. gada 3. maijā iesniedza lūgumu par apelāciju ASV Augstākajā tiesā.
Gaidot tiesas prāvu Augstākajā tiesā, mēs ar Eilīnu iesniedzām civilprasību pret E. B. Pīblsu un viņa sabiedrotajiem no šerifa biroja, pieprasīdamas kompensāciju par mums nodarītajiem zaudējumiem. Mūsu apsūdzētāji mēģināja grozīt pret mums izvirzīto apsūdzību no īpašuma tiesību pārkāpšanas uz satiksmes traucēšanu, bet, atrodoties cietumā, man izdevās no turienes aizsūtīt dokumentu, kurā tikām apsūdzētas īpašuma tiesību pārkāpšanā un kuru bija parakstījis deputāts Četems. Kad šī liecība tika uzrādīta tiesā, šerifs Holkūms pielēca kājās un gandrīz norija savu cigāru! Tiesas sēde, kas notika 1945. gada februārī, beidzās ar to, ka zvērināto tiesa nevarēja vienoties.
Augstākās tiesas lēmums
ASV Augstāko tiesu interesēja mans gadījums, jo mana lieta par īpašuma tiesību pārkāpšanu lika paskatīties uz jautājumu par reliģisko brīvību no jauna aspekta. Advokāts Kavingtons pierādīja, ka Čikaso valdošie noteikumi ierobežo ne vien apsūdzēto, bet visas sabiedrības brīvību.
1946. gada 7. janvārī ASV Augstākā tiesa atcēla pirmās instances tiesas lēmumu un pieņēma vēsturisku lēmumu mums par labu. To nolasīja tiesnesis Bleks; lēmumā bija vārdi: ”Kaut arī [Alabamas] štats ir mēģinājis apelācijas iesniedzējai [Greisai Māršai] piemērot kriminālsodu par reliģiskas literatūras izplatīšanu uzņēmumam piederošā pilsētā, viņas rīcība nav uzskatāma par nelikumīgu.”
Nemitīga cīņa
Galu galā mēs ar Herbertu apmetāmies Fērhopā (Alabamas štats) un gadu no gada darbojāmies Valstības interesēs. 1981. gadā es paliku viena, taču man ir daudz jauku atmiņu par mūsu kopdzīves laiku. Mans dēls Herolds savas dzīves vēlākajos gados pārtrauca kalpot Jehovam un drīz pēc tam, 1984. gadā, nomira. Tās bija vienas no manas dzīves lielākajām sirdssāpēm.
Tomēr esmu pateicīga, ka Herolds un viņa sieva Elsija man ir dāvājuši trīs brīnišķīgas mazmeitas un ka tagad man ir arī mazmazbērni, kas ir kristīti liecinieki. Trīs no manām māsām, Mārgareta, Elena Džo un Kristela, vēl aizvien ir dzīvas un uzticīgi kalpo Jehovam. Kristela ir precējusies ar Laimenu Svinglu, kas ir Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis. Viņi dzīvo Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā (Ņujorka). Kaut arī Kristela pēdējos gados ir smagi slimojusi, viņa ir un paliek man brīnišķīgs piemērs un uzmundrinājums.
Savos vairāk nekā 90 gados esmu iemācījusies nekad nebaidīties no tā, ko var izdarīt cilvēks, jo Jehova ir spēcīgāks par katru šerifu, tiesnesi un jebkuru citu cilvēku. Pārdomājot pagātnes notikumus, es saprotu, cik dārga priekšrocība man ir bijusi — piedalīties ”evaņģēlija aizstāvēšanā un nostiprināšanā”. (Filipiešiem 1:7, JD.)
[Papildmateriāls 22. lpp.]
Konstitūcijas aizstāvībā
Merlena Ovena Ņūtone 1995. gadā uzrakstīja grāmatu Armed With the Constitution (”Konstitūcijas aizstāvībā”), kurā dokumentēts, kā Jehovas liecinieki ir padarījuši skaidrāku ASV konstitūcijas Pirmā labojuma izmantojumu. Tolaik Ņūtones kundze bija vēstures un politoloģijas asociētā profesore Hantingdonas koledžā Montgomeri (Alabamas štats). Viņas grāmatā apkopoti rūpīgi pētījumi un dokumentāras liecības par divām Alabamas štatā iztiesātām lietām, kas nonāca līdz ASV Augstākajai tiesai.
Viena no šīm lietām, ko izskatīja Augstākā tiesa, bija saistīta ar Greisu Māršu, kuras dzīvesstāsts ir lasāms šajā žurnālā. Otrajā lietā, ”Džounss pret Opelikas pilsētu”, tika izšķirts jautājums par tiesībām izplatīt reliģiskos uzskatus ar literatūras starpniecību. Nēģeru pāris Rosko un Telma Džounsi bija Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāji.
Savas grāmatas veidošanā profesore Ņūtone ir izmantojusi tā laika preses izdevumus un juridisku literatūru, liecinieku autobiogrāfijas un vēstules, intervijas ar lieciniekiem, viņu pašu publicētos materiālus un zinātnieku pētījumus par liecinieku darbību. Grāmata ”Konstitūcijas aizstāvībā” ar tajā lasāmajām saistošajām detaļām, kā arī apsūdzēto, advokātu un tiesnešu personiskajām pārdomām ir atklājusi nelielu daļu no Jehovas liecinieku juridisko cīņu vēstures.
[Attēls 20. lpp.]
Ar savu vectēvu Simu Voldropu
[Attēls 23. lpp.]
Greisa Mārša patlaban