Dvēseles kliedziens

ŽURNĀLA Atmostieties! 1996. gada 8. maija numurā (krievu val.) bija publicēta rakstu sērija par adopciju. Mēs bijām patīkami pārsteigti par daudzajām lasītāju atsauksmēm, ko saņēmām no visām pasaules malām. Īpaši aizkustinoša bija šī vēstule:

”Es nevaru nepastāstīt, ka daudzi no tiem, kas tāpat kā es ir atdevuši savus bērnus, īstenībā vēlējās tos paturēt. Es biju pusaudze, vēl joprojām mācījos skolā un nebiju precējusies. Tiklīdz vecāki uzzināja par manu grūtniecību, viņi paziņoja, ka bērna labklājība man jāvērtē augstāk par pašas vēlmēm un jāatdod bērns, lai viņš tiktu adoptēts. Man teica, ka ”bērnam nepieciešami abi, gan tēvs, gan māte”, un to es viņam nevarēju dot. Mani vecāki negribēja, lai es paturētu bērnu — ar mazuli man viņu mājā nebija vietas. Ko es varēju darīt? Viņi apgalvoja: ”Tu dusmosies uz mazo, ka viņš ir atņēmis tev brīvību.”

Tiklīdz mana grūtniecība kļuva pamanāma, mani izņēma no skolas un aizsūtīja dzīvot pie kādas radinieces. Kad devos prom no mājām, es zināju, ka mani negaida atpakaļ, kamēr bērns nebūs piedzimis un atdots projām.

Mani aizsūtīja uz neprecēto māšu namu. Kad sociālā darbiniece jautāja, vai es esmu noteikti izlēmusi atdot bērnu, es redzēju, ka viņa nesaprot — man gluži vienkārši nav citas izvēles. ES GRIBĒJU PATURĒT SAVU BĒRNU! Vienmēr esmu ilgojusies redzēt viņu smejošu un laimīgu. Jūsu lasītājiem jāzina, ka daudzas miesīgās mātes jūtas tāpat, kā toreiz jutos es.

Man netika dotas nekādas reālas izvēles iespējas. Tāpēc es izdarīju to, kas — kā man apgalvoja — bija ”vislabākais” bērnam. Un kopš tā laika es dzīvoju ar dziļu brūci sirdī. Mani nomāc raizes: ja nu mans dēls domā, ka viņš man nekad nav bijis svarīgs un es neesmu viņu gribējusi?

Tagad, būdama kristiete, es augstu novērtēju padomus, ko Bībele dod grūtajās situācijās, kuras mēs paši sev radām, kad rīkojamies pretēji Dieva Rakstu principiem. Nav šaubu, pasaulīga domāšana rada sāpīgas un ilgstošas sekas. Bet tiem cilvēkiem, kas bērnībā tikuši adoptēti, noteikti jāzina: kaut arī viņi ir atdoti audžuvecākiem, tas vēl nenozīmē, ka viņi ir bijuši negribēti bērni. Lūdzu, pasakiet to viņiem!”