Kādas ir bērna galvenās vajadzības

NO PIEDZIMŠANAS brīža bērnam ir nepieciešamas maigas rūpes, kas sevī ietver arī bērna aijāšanu un apmīļošanu. Daži ārsti uzskata, ka pirmajām divpadsmit stundām bērna dzīvē ir izšķirīga nozīme. Tūlīt pēc dzemdībām mātei un bērnam visvairāk esot vajadzīgs ”nevis miegs vai ēdiens, bet iespēja glāstīt un izjust glāstus, piespiesties vienam pie otra, skatīties vienam uz otru un klausīties vienam otra balsī”.a

Vecāki gluži instinktīvi vēlas ņemt savu mazuli uz rokām, apskaut un glāstīt, savukārt bērns, reaģējot uz vecāku rūpēm, stipri tiem pieķeras. Šī savstarpējā saikne ir tik spēcīga, ka vecāki ir gatavi pašaizliedzīgi gādāt par mazo dienu un nakti.

Turpretī, ja bērns nesaņem vecāku mīlestību, viņš var panīkt un pat nomirt. Tāpēc daudzi ārsti uzskata, ka ir ļoti svarīgi tūlīt pēc dzemdībām bērnu atstāt kopā ar māti un ka šai viņu pirmajai saskarsmei būtu jāilgst vismaz 30 līdz 60 minūtes.

Diemžēl ir slimnīcas, kur šādas iespējas ir ierobežotas vai pat pilnībā liegtas. Nereti bērns tiek atšķirts no mātes, pamatojot šādu rīcību ar nepieciešamību viņu pasargāt no infekcijām, taču pierādījumi liecina, ka jaundzimušajiem nāvējošu infekciju risks var pat samazināties, ja viņi paliek mātes tuvumā. Tāpēc aizvien vairāk ir slimnīcu, kurās mātei tūlīt pēc dzemdībām ļauj ilgāku laiku pavadīt kopā ar savu mazuli.

Vai es viņu spēšu iemīlēt?

Dažkārt māte neizjūt pret savu bērnu sirsnīgu pieķeršanos, tiklīdz viņu pirmo reizi ierauga. Tādā situācijā viņa, iespējams, domā: ”Vai ar mani kaut kas nav kārtībā?” Tas ir fakts: ne visas mātes iemīl savu mazuli no pirmā acu uzmetiena, bet par to nevajadzētu uztraukties.

Pat ja jūtas pret bērnu nepamostas uzreiz, tas nenozīmē, ka tās nevar sekmīgi izveidoties vēlāk. ”Ne jau dzemdības ir tās, kas nosaka, vai mātei ar bērnu izveidosies tuvas attiecības vai ne,” atzīmē kāda sieviete, kurai ir vairāki bērni. Tomēr, ja jūs gaidāt mazuli un šis jautājums jūs uztrauc, varbūt ir noderīgi to pārrunāt ar akušieri jau laicīgi. Skaidri un gaiši pasakiet, kad un cik ilgi jūs gribat būt kopā ar savu bērnu tūlīt pēc viņa piedzimšanas.

”Runājiet ar mani!”

Cik var spriest, ir samērā neilgi periodi, kad bērns sevišķi labi reaģē uz noteikta veida stimuliem. Piemēram, pavisam maza bērna smadzenes bez piepūles apgūst vienu vai pat vairākas valodas, bet, bērnam sasniedzot piecu gadu vecumu, vispiemērotākais laiks valodas apgūšanai, iespējams, jau iet uz beigām.

Kad bērns ir 12 līdz 14 gadus vecs, mācīties valodu viņam var būt ļoti grūti. Pēc bērnu neirologa Pītera Hutenlohera vārdiem, tas ir laiks, kad ”ar valodas funkciju saistītajos smadzeņu apgabalos sinapšu skaits un blīvums samazinās”. Tātad bērna pirmie dzīves gadi ir pats labvēlīgākais laiks, lai mācītos valodu.

Bet kā bērns iemācās runāt? Kā viņš apgūst šo nebūt ne vienkāršo prasmi, kurai ir tik liela nozīme viņa intelektuālajā attīstībā? Galvenokārt tas notiek, bērnam sazinoties ar vecākiem. Zīdainis īpaši atsaucīgi reaģē uz stimuliem, kas nāk no cilvēkiem. ”Mazulis.. atdarina mātes balsi,” atzīmē Berijs Ārons no Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta. Interesanti, ka bērns neatdarina visas skaņas, ko viņš dzird. Kā norāda B. Ārons, mazulis, piemēram, ”neatdarina šūpuļa čīkstoņu, kuru viņš dzird vienlaicīgi ar mātes balsi”.

Daudzi vecāki neatkarīgi no tā, pie kādas kultūras viņi pieder, runā ar saviem mazuļiem līdzīgi — viņi izmanto ritmisku runas manieri, ko dažkārt dēvē par ”vecāku valodu”. Kad bērns dzird vecāku maigo balss toni, viņa sirdsdarbība paātrinās. Pastāv viedoklis, ka šāda sazināšanās ar bērnu palīdz viņam ātrāk saprast saistību starp vārdiem un objektiem, ko tie apzīmē. Vēl nespēdams pateikt ne vārda, bērns lūdz: ”Runājiet ar mani!”

”Paskatieties uz mani!”

Pētījumos ir konstatēts, ka pirmā dzīves gada laikā zīdainis sāk veidot emocionālu saikni ar savu aprūpētāju — parasti zīdaiņa māti. Bērni, kuriem izveidojas šāda saikne, sekmīgāk dibina attiecības ar citiem cilvēkiem nekā bērni, kuriem šādas drošas, stabilas saiknes ar aprūpētāju nav. Tiek uzskatīts, ka līdz laikam, kad bērnam paliek trīs gadi, šai saiknei būtu jābūt jau izveidotai.

Kas var notikt, ja bērnu šajā svarīgajā periodā, kad viņš ir tik viegli ietekmējams, atstāj bez uzmanības? Marta Ferela Eriksone, kas vairāk nekā 20 gadu ir novērojusi 267 mātes un viņu bērnus, pauž viedokli, ka ”nevērīga attieksme lēni un neatlaidīgi saēd bērna garu, līdz viņam gandrīz pilnībā pazūd vēlēšanās kontaktēties ar citiem un izzināt pasauli”.

Uzsverot, cik nopietnas sekas var būt tam, ka bērns nesaņem uzmanību un mīlestību, Dr. Brūss Perijs no Teksasas bērnu slimnīcas saka: ”Ja man būtu jāizvēlas: ļaut, lai pusgadu vecam bērnam salauž visus kaulus vai lai viņu divus mēnešus atstāj bez maiguma un uzmanības, es teiktu, ka mazāku ļaunumu viņam nodarīs salauzti kauli.” Kāpēc tā? Pēc Dr. Perija domām, ”kaulus var sadziedēt, bet, ja zīdainim divus mēnešus nebūs stimulēta smadzeņu attīstība, viņa prātam nodarītais ļaunums būs neatgriezenisks”. Ne visi piekrīt tik drūmām prognozēm, taču pētījumi patiešām liecina, ka emocionāli bagātinošai videi ir ļoti liela nozīme bērna intelektuālajā attīstībā.

”Īsi sakot, [bērns] ir gatavs mīlēt un saņemt mīlestību,” teikts grāmatā Infants. Kad mazulis raud, viņš šādā veidā vecākiem cenšas pateikt: ”Paskatieties uz mani!” Ir svarīgi, lai vecāki ar maigumu atsauktos uz viņa lūgumu. Ja tā notiek, bērns sāk saprast, ka viņš spēj darīt zināmas citiem savas vajadzības, un apgūst prasmi veidot attiecības ar cilvēkiem.

”Vai es neizlutināšu savu bērnu?”

”Vai es neizlutināšu savu bērnu, ja ikreiz, kad viņš ieraudāsies, es pievērsīšu viņam uzmanību?” jūs varbūt vaicājat. Viedokļi šajā jautājumā ir dažādi. Tā kā ikvienam bērnam ir atšķirīga personība, vecākiem pašiem būtu jāizvērtē, kāda taktika dod vislabākos rezultātus. Taču, kā liecina jaunākie pētījumi, kad jaundzimušais ir izsalcis, nejūtas labi vai ir uzbudināts, viņam paaugstinās stresa hormonu līmenis. Savu slikto pašsajūtu viņš izpauž raudot. Kad vecāki reaģē uz bērna raudām un apmierina viņa vajadzības, bērna smadzenēs sāk veidoties šūnu tīkls, kas palīdz bērnam mācīties nomierināties pašam. Turklāt, kā norāda Dr. Megana Gunnare, ja vecāki atsaucīgi reaģē uz bērna vajadzībām, viņa organismā mazāk izdalās stresa hormons, ko sauc par kortizolu. Kad šāds bērns par kaut ko satraucas, viņš spēj ātrāk atkal nomierināties.

”Bērni, kuru vecāki uz viņu raudāšanu ir reaģējuši vienmēr un nekavējoties (īpaši mazuļu dzīves pirmajos 6 līdz 8 mēnešos), parasti raud mazāk nekā bērni, uz kuru raudām vecāki nav reaģējuši ar tādu atsaucību,” saka Marta Ferela Eriksone. Taču ir svarīgi, lai vecāku reakcija nebūtu visos gadījumos vienāda. Ja ikreiz, kad bērns ieraudāsies, jūs viņu barosiet vai ņemsiet uz rokām, viņš patiešām var izlutināties. Dažkārt bērnam pietiek tikai dzirdēt jūsu balsi, lai viņš jau nomierinātos. Citreiz ir labi pie viņa noliekties un mīļi ar viņu pusbalsī parunāties. Bet varbūt bērnam palīdzēs nomierināties tas, ka jūs viņam paglāstīsiet muguru vai vēderiņu.

”Raudāt ir bērna darbs,” skan austrumnieku sakāmvārds. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka raudāšana zīdainim ir gandrīz vienīgais veids, kā viņš var izteikt savas vēlmes. Padomājiet, kā jūs justos, ja ikreiz, kad jūs kaut ko lūdzat, par jums neviens neliktos ne zinis? Tad kā var justies mazulis, kas ir pilnībā atkarīgs no sava aprūpētāja, ja viņam atkal un atkal netiek pievērsta uzmanība, kad viņš pēc tās lūdz? Bet kura pienākums ir rūpēties par mazuli?

Kas aprūpēs bērnu?

Tautas skaitīšanā, kas nesen tika veikta Amerikas Savienotajās Valstīs, atklājās, ka par 54 procentiem bērnu, ka vēl nav sasnieguši 9 gadu vecumu, regulāri rūpējas personas, kas nav viņu vecāki. Daudzās ģimenēs līdzekļu trūkuma dēļ abi vecāki strādā algotu darbu. Ja iespējams, māte paņem dzemdību atvaļinājumu, lai dažas nedēļas vai mēnešus rūpētos par savu bērnu, bet agrāk vai vēlāk aktuāls kļūst jautājums, kas bērnu aprūpēs pēc tam.

Protams, nav striktu likumu, kas noteiktu, kā vecākiem būtu jārīkojas, tomēr ir labi atcerēties, ka arī pēc pirmajiem mazuļa dzīves mēnešiem viņš joprojām ir īpaši jāsaudzē, tāpēc bērna aprūpe ir jautājums, kas abiem vecākiem būtu ļoti nopietni jāpārdomā. Pirms viņi kaut ko izlemj, viņiem būtu rūpīgi jāizskata visi iespējamie varianti.

”Arvien drošāk var apgalvot, ka laiks, ko bērns pavada bērnudārzā vai ar aukli (lai cik kvalitatīva būtu to piedāvātā aprūpe), nespēj aizvietot laiku, kas bērnam ir jāpavada kopā ar māti un tēvu,” atzīst Dr. Džozefs Zanga no Amerikas Pediatrijas akadēmijas. Daži speciālisti ir izteikuši bažas, ka bērnudārzā bērniem nesanāk tik liela saskare ar aprūpētāju, cik tas būtu nepieciešams.

Dažas strādājošās mātes, apzinoties sava bērna fiziskās un emocionālās vajadzības, ir nolēmušas atteikties no algota darba un audzināt savu bērnu pašas, nevis uzticēt šo pienākumu kādam citam. Kāda sieviete saka: ”Es esmu atalgota ar gandarījumu, kādu, esmu pārliecināta, neviens cits darbs man nespētu dot.” Protams, ne visām mātēm materiālie apstākļi ļauj izdarīt šādu izvēli. Daudziem vecākiem nekas cits neatliek kā ievietot savu bērnu bērnudārzā, bet tādā gadījumā viņi īpaši cenšas bagātīgi veltīt bērnam savu uzmanību un mīlestību tajos brīžos, kad viņi ar to ir kopā. Arī daudziem vientuļajiem vecākiem nav lielas izvēles jautājumā par bērna aprūpi, un viņiem ir jāiegulda daudz pūļu sava bērna audzināšanā, taču rezultāts tam var būt ļoti labs.

Bērna audzināšana ir priekpilns, bet vienlaikus arī grūts darbs. Kā lai ar šo uzdevumu sekmīgi tiek galā?

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

”Mēmie” bērni

Daži japāņu ārsti apgalvo, ka pieaug tādu bērnu skaits, kuri ne raud, ne smaida. Pediatrs Satosi Janagisava viņus sauc par ”mēmajiem” bērniem. Kāpēc bērns pārstāj izpaust savas emocijas? Pēc dažu ārstu domām, bērnam šāds stāvoklis var izveidoties no saskarsmes trūkuma ar viņa vecākiem. Ir izteikts pieņēmums, ka zīdainis, kura vajadzības pēc kontaktēšanās ar apkārtējiem pastāvīgi tiek vai nu ignorētas, vai arī nepareizi saprastas, galu galā pārtrauc mēģinājumus sazināties.

Ja bērns īstajā laikā netiek pareizi stimulēts, tā smadzeņu daļa, kas ir saistīta ar spēju just citiem līdzi, var pienācīgi neattīstīties, uzskata Teksasas bērnu slimnīcas psihiatrijas nodaļas vadītājs Dr. Brūss Perijs. Gadījumos, kad bērns ilgstoši nesaņem vecāku uzmanību, spēja parādīt līdzjūtību var tikt zaudēta pavisam. Pēc Dr. Perija pieņēmuma, bērnībā pieredzētā vecāku nevērība varētu būt viens no faktoriem, kāpēc daži bērni pusaudža vecumā kļūst atkarīgi no kaitīgām vielām vai rīkojas vardarbīgi.

[Attēls 7. lpp.]

Kontaktējoties ar bērnu, vecāki stiprina saikni, kas vieno viņus un bērnu