JAUNIEŠU JAUTĀJUMI
Kāpēc es atkal un atkal pasaku kaut ko aplamu?
”Dažreiz es kontrolēju, ko runāju, bet citreiz es runāju tā, it kā man nebūtu smadzeņu.” (Džeimss.)
”Kad esmu uztraukusies, es nedomāju līdzi tam, ko saku, bet tad, kad jūtos brīvi, es runāju bez mitas. Tāpēc parasti sarunāju muļķības.” (Mērija.)
Bībelē teikts: ”Mēle ir uguns” un ”Cik gan mazu uguni vajag, lai aizdedzinātu lielu mežu!” (Jēkaba 3:5, 6.) Vai tu bieži pasaki kaut ko aplamu? Ja tā ir, tad šis raksts tev palīdzēs.
Kāpēc es saku kaut ko aplamu?
Nepilnība. Bībelē teikts: ”Mēs visi bieži klūpam. Cilvēks, kas neklūp runā, ir pilnīgs.” (Jēkaba 3:2.) Nepilnības dēļ mēs klūpam, ne tikai staigājot, bet arī runājot.
”Manas smadzenes ir nepilnīgas, tāpat arī mana mēle, tāpēc būtu naivi domāt, ka es pilnībā tās kontrolēju.” (Anna.)
Daudzvārdība. Bībelē teikts: ”Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka.” (Salamana Pamācības 10:19.) Cilvēki, kas pārāk daudz runā un pārāk maz klausās, nereti aizvaino citus ar nepārdomātiem vārdiem.
”Ne vienmēr tie, kas daudz runā, ir tie gudrākie. Uz zemes nav bijis gudrāka cilvēka par Jēzu, un pat viņš reizēm paklusēja.” (Džūlija.)
Sarkasms. Bībelē teikts: ”Kas paradis neapdomīgi runāt, nereti iedur kā ar zobenu.” (Salamana Pamācības 12:18.) Neapdomīgi vārdi, kas ”iedur kā ar zobenu”, ir sarkasms — dzēlīgas piezīmes ar mērķi noniecināt citus. Cilvēki, kas izsakās sarkastiski, varbūt attaisno sevi: ”Es tikai pajokoju.” Bet citu pazemošanā nav nekā smieklīga. Bībele mūs mudina atmest ”apvainojumus un jebkuru ļaunprātību”. (Efesiešiem 4:31.)
”Man patīk būt asprātīgai un jokot. Tas bieži noved līdz sarkasmam, tāpēc nereti nonāku nepatīkamās situācijās.” (Oksana.)
Paņemt pateiktos vārdus atpakaļ ir tikpat neiespējami kā iedabūt zobu pastu atpakaļ tūbiņā
Kā savaldīt mēli
Iemācīties savaldīt mēli var būt ļoti grūti. Bet mums var palīdzēt Bībeles principi. Aplūkosim dažus no tiem.
”Pārdomājiet klusībā savās sirdīs.. un klusiet!” (Psalms 4:5.)
Dažreiz ir labāk, ja mēs vienkārši paklusējam. ”Kad esmu aizsvilusies dusmās, jūtos pavisam citādāk nekā tad, kad manas dusmas ir rimušas,” stāsta kāda jauniete, vārdā Lora. ”Kad esmu nomierinājusies, parasti priecājos, ka nepateicu to, ko biju vēlējusies teikt.” Pietiek nogaidīt tikai dažas sekundes, lai izvairītos no neapdomīgiem vārdiem.
”Vai tad auss runas nepārbauda un vai tad mute maizi nenogaršo?” (Ījaba 12:11.)
Tu aiztaupīsi sev daudz sāpīgu pārdzīvojumu, ja, pirms kaut ko teiksi, uzdosi sev šos jautājumus:
Vai tas, ko sacīšu, ir patiesi? Vai tas ir laipni? Vai tas ir nepieciešams? (Romiešiem 14:19.)
Kā es justos, ja man to kāds teiktu? (Mateja 7:12.)
Vai es parādīšu cieņu pret otra viedokli? (Romiešiem 12:10.)
Vai šis ir īstais laiks un vieta to teikt? (Salamans Mācītājs 3:7.)
”Pazemīgi uzskatiet citus par augstākiem nekā jūs paši.” (Filipiešiem 2:3.)
Šis padoms tev palīdzēs attīstīt pozitīvu attieksmi pret citiem, un tas savukārt palīdzēs savaldīt mēli un domāt, pirms tu runā. Pat ja ir jau par vēlu un tu esi kādu sāpinājis, pazemība tevi mudinās lūgt piedošanu un darīt to pēc iespējas ātrāk. (Mateja 5:23, 24.) Tad apņemies darīt visu, kas ir tavos spēkos, lai labāk valdītu pār savu mēli.