Vai tas, ko cilvēki ir pieredzējuši, būdami tuvu nāvei, liecina par pēcnāves dzīvi?

Bībeles atbilde

Daudzi cilvēki, kas ir pieredzējuši klīnisko nāvi, apgalvo, ka ir atradušies ārpus sava ķermeņa vai redzējuši spožu gaismu vai neaprakstāmi skaistu vietu. Grāmatā Recollections of Death (Atmiņas par nāvi) ir teikts, ka, pēc dažu cilvēku domām, ”viņiem ir izdevies ielūkoties viņpasaulē”. Kaut arī Bībelē nav aprakstīti klīniskās nāves gadījumi, tomēr tajā ir atrodama uzticama informācija, kas liecina, ka tie nav bijuši pēcnāves dzīves redzējumi.

Cilvēks, kas ir miris, vairs nav pie apziņas.

Bībelē ir teikts, ka mirušie ”vispār nezina vairāk nekā”. (Salamans Mācītājs 9:5.) Pēc nāves cilvēks nevis pāriet citā eksistences formā, bet pārstāj eksistēt vispār. Mācība par to, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, kas turpina dzīvot pēc ķermeņa nāves, nav balstīta uz Bībeli. (Ecēhiēla 18:4.) Tāpēc nekas, ko cilvēks ir redzējis klīniskās nāves laikā, nevar būt viņa atmiņas par viņpasauli, debesīm vai elli.

Vai kaut ko par pēcnāves dzīvi stāstīja Lācars?

Bībelē var lasīt, ka Jēzus piecēla no nāves kādu cilvēku, vārdā Lācars, kas bija miris četras dienas. (Jāņa 11:38—44.) Ja Lācars būtu nokļuvis citā pasaulē, kur baudītu svētlaimi, no Jēzus puses būtu nežēlīgi viņu atgriezt dzīvē uz zemes. Taču Bībelē nekas nav minēts, ka Lācars kaut ko būtu stāstījis par pēcnāves dzīvi. Ja Lācars būtu ko tādu pieredzējis, viņš to noteikti pastāstītu. Zīmīgi, ka Jēzus viņa nāvi salīdzināja ar miegu. Tas nozīmē, ka tajā laikā, kad Lācars bija miris, viņš pilnīgi neko neapzinājās. (Jāņa 11:11—14.)