Mācīsim patiesību prasmīgi

1. Kas mums jāsaprot, ja vēlamies piederēt pie Jehovas kalpu saimes?

KAD iepazīstamies ar kādu ticības biedru, mēs bieži vien jautājam: ”Kā tu uzzināji patiesību?” Daži atbild, ka viņi patiesību zina jau no bērnības. Cits savu stāstu sāk ar vārdiem: ”Es patiesību uzzināju nesen.” Bībelē ietvertā patiesība mums ir dārga, un tā ietekmē visu mūsu dzīvi. Tāpēc mēs savstarpējās sarunās to bieži pieminam. Mēs labi zinām, ka varam piederēt pie Jehovas kalpu saimes tikai tad, ja mūsu dzīve liecina, ka mīlam patiesību. Mūsu vārdiem jābūt patiesiem un rīcībai — godīgai. (Ps. 15:1—3.)

2. a) Ko atzina pat Jēzus ienaidnieki? b) Kā cilvēki atsaucās uz Jēzus sludināto vēsti?

² Kā rīkojās Jēzus? Pat Jēzus ienaidnieki atzina, ka viņš vienmēr saka taisnību un nevairās to teikt arī tad, ja kādam tā nepatīk. (Mat. 22:16.) Par to, kā cilvēkus ietekmēs viņa mācības, viņš saviem sekotājiem teica: ”Es esmu nācis radīt šķelšanos — starp dēlu un tēvu, starp meitu un māti, starp vedeklu un viņas vīramāti.” (Mat. 10:35.) Kaut gan Jēzus vēlējās, lai visi atsauktos uz viņa sludināto vēsti, viņš saprata, ka tā nenotiks. (Mat. 23:37.) Viņš zināja, ka vieni iemīlēs Bībeles patiesību, bet citi to ienīdīs. (2. Tes. 2:9—11.)

3. Par ko ir runa šajā rakstā?

³ Mēs cenšamies it visā līdzināties Jēzum, tāpēc vienmēr runājam taisnību. Mēs nevairāmies sludināt Bībeles patiesību, lai gan dažiem tā nepatīk. Bet vai tas nozīmē, ka ir vienalga, kad un kā mēs sakām to, kas atbilst patiesībai? Nē, tā nav. Par to ir runa šajā rakstā. Vispirms ir apskatīts jautājums, kur tad ir jāmeklē patiesība. Pēc tam ir pievērsta uzmanība tam, kāpēc, kā un kad ir jārunā taisnība. Šis raksts mums palīdzēs kļūt par tādiem Bībeles skolotājiem, kas prot mācīt patiesību taktiski un zina, kas kurā brīdī jāsaka.

KUR JĀMEKLĒ PATIESĪBA?

4. Kāpēc Jehova tiek saukts par ”patiesības Dievu”?

⁴ Viss, ko saka Jehova, saskan ar patiesību. Ja viņš kaut ko pasludina par labu, bet kaut ko par sliktu, tad tā ir. (Ps. 19:9; 119:142, 151.) It viss, ko viņš saka par nākotni, īstenojas. (Jes. 55:10, 11.) Viņš vienmēr izpilda, ko ir solījis. (4. Moz. 23:19.) Jehova nekad nemelo. (Ebr. 6:18.) Viņš pilnīgi pamatoti tiek saukts par ”patiesības Dievu”. (Ps. 31:5.)

5. Kāpēc nav grūti iepazīt Dievu? (Apustuļu darbi 17:27.)

⁵ Daudzi uzskata, ka Dievs ir neizdibināms, un pat šaubās par viņa eksistenci. Taču pierādījumu viņa esamībai netrūkst — tie ir redzami visapkārt. (Rom. 1:20.) Kad apustulis Pāvils Atēnās uzrunāja grieķu intelektuāļus, viņš teica, ka Dievs vēlas, lai cilvēki ”meklētu Dievu.. un arī atrastu”, un piebilda: ”Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Nolasīt Apustuļu darbus 17:27.) Pazemīgiem cilvēkiem, kas meklē patiesību, Jehova palīdz viņu iepazīt. (Jāņa 6:44.)

6. Ko Jehova ir atklājis Bībelē, un par ko jūs viņam esat īpaši pateicīgi?

⁶ Jehovu mēs varam iepazīt, pētīdami Bībeli. Cilvēkus, kas sarakstīja Bībeles grāmatas, Jehova vadīja ar savu svēto garu. (2. Pēt. 1:20, 21.) Tāpēc viss, kas lasāms Bībelē, ir patiesība un mēs tam varam nešaubīgi ticēt. Piemēram, mēs varam ticēt tam, kas Bībelē teikts par Visuma rašanos un dzīvības izcelsmi. (1. Moz. 1:1, 26.) Mēs zinām, ka Bībelē stāstīta patiesība par to, kāpēc cilvēki ir grēcīgi, kāpēc pastāv ciešanas un kāpēc cilvēkiem ir jāmirst. (Rom. 5:12; 6:23.) Mēs varam uzticēties tajā lasāmajiem Jehovas solījumiem, ka viņš ar sava Dēla starpniecību novērsīs Sātana, ”melu tēva”, izraisīto postu. (Jāņa 8:44; Rom. 16:20.) Mēs varam paļauties, ka Jēzus, kā teikts Bībelē, iznīcinās ļaundarus, piecels no nāves mirušos, pārvērtīs zemi par paradīzi un palīdzēs cilvēkiem atbrīvoties no iedzimtās nepilnības. (Jāņa 11:25, 26; 1. Jāņa 3:8.) Cik brīnišķīgi, ka Jehova mums ir darījis zināmus savus nodomus! Turklāt viņš mums ir uzticējis to visu stāstīt citiem. (Mat. 28:19, 20.)

KĀPĒC MĒS RUNĀJAM TAISNĪBU?

7., 8. Kādu iemeslu dēļ ir jāstāsta patiesība? Paskaidrojiet ar piemēru. (Marka 3:11, 12; sk. arī attēlus.)

⁷ Kā bija minēts iepriekš, lai mēs varētu piederēt pie Jehovas kalpu saimes, mums jāstāsta patiesība. Tomēr ar to vien nepietiek. Jehovam ir svarīgi, kāpēc mēs to darām. Tas kļūst skaidrs, pārdomājot, kas notika, kad Jēzus sludināja netālu no Galilejas jūras. (Nolasīt Marka 3:11, 12.) Bija sanācis liels pulks ļaužu, un to vidū bija daži dēmonu apsēsti cilvēki. Tie krita Jēzus priekšā zemē un sauca: ”Tu esi Dieva Dēls!” Dēmonu teiktais bija taisnība. Bet kāpēc viņi to teica? Acīmredzot viņi gribēja iemantot klātesošo uzticību un panākt, ka cilvēki novēršas no Jehovas. Dēmonu vārdi bija patiesi, bet viņu motīvi — nosodāmi. Jēzus saprata, kādi bija dēmonu nodomi, un aizliedza tiem runāt par viņu.

⁸ Ko var secināt, lasot par šo notikumu? Jehovam ir svarīgi mūsu motīvi. Ja vēršam klausītāju uzmanību nevis uz sevi, bet uz Jehovu un stāstām Bībeles patiesību aiz mīlestības pret Jehovu, mēs viņu iepriecinām. (Mat. 5:16; Ap. d. 14:12—15.)

9. Ko mēs nedrīkstam darīt, un kāpēc?

⁹ Iztēlosimies šādu situāciju. Draudzes vecākais kādam brālim ir uzticējis konfidenciālu informāciju, bet brālis tajā dalās ar citiem. Kad brāļa stāstītā informācija vēlāk apstiprinās no citiem avotiem, ticības biedri, iespējams, nospriež, ka viņš droši vien zina vēl daudz ko svarīgu. Brāļa vērtība viņu acīs ir cēlusies. Bet Dieva viedoklis ir pilnīgi citāds. (Sāl. pam. 11:13.) Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka brālis ir izpļāpājis to, ko viņam nebija tiesību darīt zināmu citiem; otrkārt, lai gan viņš ir sacījis taisnību, viņš to ir darījis ar nepareiziem motīviem.

KĀ JĀSTĀSTA PATIESĪBA

10. Kā kristiešiem jārunā, kā izriet no Kolosiešiem 4:6?

¹⁰ Nolasīt Kolosiešiem 4:6. Apustulis Pāvils Kolosu draudzes kristiešiem atgādināja, ka viņu runai vienmēr jābūt patīkamai. Pāvila lietotais oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”patīkama”, liek domāt par to, kas ir gan labs un patīkams, gan noderīgs.

11., 12. Kāpēc ir jādomā par to, kā mēs mācām Bībeles patiesību? Paskaidrojiet ar piemēru. (Sk. arī attēlus.)

¹¹ Pāvila norādījums jo īpaši jāliek lietā tad, kad mācām Bībeli. ”Dieva vārdi.. ir asāki par jebkuru divasmeņu zobenu,” teikts Vēstulē ebrejiem, ”un.. atdala dvēseli un garu,” — tātad Bībelē ietvertā patiesība liek atklāties cilvēka iekšējai būtībai. (Ebr. 4:12.) Ja sludinātājs nemācītu Bībeli prasmīgi, viņš varētu kādu aizvainot un izraisīt strīdu.

¹² Iztēlosimies šādu situāciju. Mēs sludināšanā esam uzsākuši sarunu ar cilvēku, kas, lūdzot Dievu, izmanto tēlus un kam patīk kopā ar ģimeni svinēt Ziemassvētkus un Lieldienas. Pamatojoties uz Bībeli, mēs varētu šim cilvēkam pastāstīt, ka ir bezjēdzīgi pielūgt tēlus, un varētu pierādīt, ka Ziemassvētki un Lieldienas ir pagāniski svētki. (Jes. 44:14—20; 2. Kor. 6:14—17.) Ja mēs jau pirmo sarunu risinātu šādi, mēs, protams, stāstītu patiesību, taču nemācītu to prasmīgi.

13. Kā jāsaprot Pāvila vārdi par sāli mūsu runā?

¹³ Pāvils uzsvēra: ”Lai tajā [t.i., runā] ir sāls.” Šie vārdi nenozīmē, ka mēs drīkstam sagrozīt patiesību vai to slēpt. Mūsu runā ir jābūt sālim tādā nozīmē, ka patiesība mums ir jāstāsta tā, lai cilvēkam to būtu viegli uzklausīt. (Īj. 12:11.) Bet kas mums jāņem vērā? Izmantosim piemēru ar ēdienu — būtu kļūdaini uzskatīt, ka visiem garšos ēdiens, kurā sāls ir pievienots pēc mūsu gaumes. Tieši tāpat mums nebūtu jāuzskata, ka runas veids, kas ir patīkams mums, ir patīkams arī citiem. Piemēram, dažās tautās ir pieņemts, ka ir jāizsakās tieši un ka tā drīkst runāt arī ar gados vecākiem cilvēkiem. Bet citās tautās tā nav pieņemts un tiešs runas veids cilvēkus aizvaino. Taču, ja mēs ņemsim vērā Pāvila norādījumu, mēs ”pratīsim ikvienam atbildēt”. Tāpēc domāsim par sarunas biedru un runāsim ar viņu tā, lai viņam būtu viegli mūs uzklausīt.

KAD JĀSTĀSTA PATIESĪBA

14. Vai Jēzus saviem sekotājiem stāstīja pilnīgi visu, ko zināja pats? Paskaidrojiet.

¹⁴ Jēzus savus sekotājus mācīja laipni un sirsnīgi. (Marka 6:34.) Lai gan tiem daudz kas bija jāuzzina un jāsaprot, Jēzus tiem nestāstīja pilnīgi visu, ko zināja viņš pats. Jēzus apzinājās, ka dažus jautājumus tie vēl nespētu aptvert. Viņš mācekļiem teica: ”Man jums vēl daudz kas ir sakāms, bet pagaidām jūs to nevarat saprast.” (Jāņa 16:12.)

15. Vai mums jāizstāsta cilvēkam viss, ko zinām, tiklīdz esam sākuši viņam mācīt Bībeli? Paskaidrojiet. (Sālamana pamācības 25:11; sk. arī attēlu.)

¹⁵ Ko mēs varam secināt? Sludinot Bībeles vēsti, mums nav jācenšas vienā reizē pastāstīt cilvēkam pilnīgi visu, ko zinām. Jēzus ņēma vērā cilvēku situāciju, un tā jārīkojas arī mums. Iztēlosimies, ka pāris nedēļas pirms Ziemassvētkiem mēs esam sākuši mācīt Bībeli cilvēkam, kuram patīk kopā ar ģimeni svinēt Ziemassvētkus un Lieldienas. Vai mūsu runu varētu saukt par patīkamu, ja mēs uzreiz sāktu stāstīt, ka šiem svētkiem ir pagāniska izcelsme un ka Dievam tie nav pieņemami? Droši vien ne. Tiesa, daži cilvēki uzreiz liek lietā to, ko uzzina, mācoties Bībeli. Tomēr lielākoties cilvēkiem ir vajadzīgs vairāk laika, lai uzzināto attiecinātu uz savu dzīvi. Ja iepazīstinām Bībeles skolnieku ar konkrētām Bībeles mācībām īstajā brīdī — tad, kad viņš ir gatavs kaut ko mainīt savā dzīvē —, mēs veicinām viņa garīgo izaugsmi. (Nolasīt Sālamana pamācības 25:11.)

16. Kā palīdzēt Bībeles skolniekam ”dzīvot patiesībā”?

¹⁶ Mums patīk mācīt citiem patiesību par Jehovu. Nav daudz kā tāda, kas sniegtu tikpat lielu gandarījumu kā tas, ka palīdzam cilvēkam ”dzīvot patiesībā”. (3. Jāņa 3, 4.) Rādīsim saviem Bībeles skolniekiem labu priekšzīmi — dzīvosim tā, lai būtu skaidrs, ka mēs paši ticam Bībelē lasāmajiem Dieva solījumiem! Stāstīsim patiesību, pareizu motīvu vadīti, un runāsim laipni! Centīsimies saprast, kad ir īstais brīdis runāt par konkrētām Bībeles mācībām, un, mācot cilvēku, vērsīsim viņa uzmanību uz Jehovu, lai viņš cildinātu Jehovu, nevis mūs. Tā mēs apliecināsim, ka mēs kalpojam patiesības Dievam.