1925. Pirms simt gadiem

CERĪBAS, KAS NEPIEPILDĪJĀS

Daudzi Bībeles pētnieki cerēja, ka 1925. gadā uz zemes tiks atjaunota paradīze. Alberts Šrēders, kas vēlāk bija viens no Vadošās padomes locekļiem, stāstīja: ”Mēs domājām, ka tajā gadā Kristus svaidītie sekotāji dosies uz debesīm, bet senatnē dzīvojušie Dieva kalpi, piemēram, Ābrahāms un Dāvids, tiks piecelti no nāves un kļūs par vadītājiem uz zemes.” Gāja mēnesis pēc mēneša, bet šīs cerības neīstenojās, un daļa Bībeles pētnieku, protams, bija sarūgtināti. (Sāl. pam. 13:12.)

Tomēr lielākā daļa Bībeles pētnieku sludināja tikpat dedzīgi kā agrāk un aizvien labāk apzinājās, ka viņiem ir jāstāsta par Jehovu. Piemēram, viņi paveica lielu darbu, lai ar radio starpniecību labā vēsts sasniegtu aizvien plašāku klausītāju loku.

JAUNAS RAIDSTACIJAS

Tā kā iepriekšējā gadā uzbūvētās raidstacijas WBBR pārraidēm bija lieli panākumi, Bībeles pētnieki netālu no Čikāgas uzbūvēja vēl vienu raidstaciju, ko reģistrēja ar nosaukumu WORD. Tai bija ļoti jaudīgs raidītājs. Ralfs Leflers, kas pēc profesijas bija radioinženieris un piedalījās šīs raidstacijas tapšanā, teica, ka ”aukstos ziemas vakaros WORD pārraides skanēja daudzās mājās pat tālos nostūros”. Vienu no pirmajām WORD pārraidēm klausījās kāda ģimene, kas dzīvoja Aļaskā, Pailotsteišenā (no turienes līdz Čikāgai ir vairāk nekā 5000 kilometru). Pēc tam šī ģimene vēstulē raidstacijas darbiniekiem sirsnīgi pateicās par dzirdēto.

1925. gada 1. decembra Sargtornī par WORD apbrīnojamo pārklājumu bija teikts: ”WORD raidītājam ir 5000 vatu jauda, un tas ir viens no jaudīgākajiem Amerikas Savienotajās Valstīs. To var labi uztvert kā Amerikas austrumu, tā rietumu krastā, Kubā un pat Aļaskas ziemeļos. Daudzi ieinteresējas par patiesību tāpēc, ka klausās šīs raidstacijas pārraides.”

Tajā pašā laikā Bībeles pētnieki centās sludināšanai vairāk izmantot radio arī Kanādā. 1924. gadā Saskačevanas provinces lielākajā pilsētā Saskatūnā turienes Bībeles pētnieki izveidoja raidstaciju CHUC. Tā bija viena no pirmajām Kanādas radiostacijām, kas piedāvāja reliģiska satura pārraides. 1925. gadā raidstacijai bija jāatrod lielākas telpas. Par tās likumīgo īpašnieku kļuva Watch Tower Society, kas Saskatūnā nopirka ēku, kur iepriekš bija atradies teātris. Ēku izremontēja, un studija tika pārcelta uz turieni.

Pateicoties CHUC pārraidēm, labo vēsti izdzirdēja daudz cilvēku Saskačevanas reti apdzīvotajos novados. Kāda sieviete uzrakstīja raidstacijai vēstuli, kurā lūdza, lai viņai atsūta literatūru par Bībeli. Kā atcerējās Džordžs Neišs, ”viņa tik ļoti alka pēc patiesības, ka mēs viņai aizsūtījām visus Rakstu studiju sējumus”. Jau drīz vien viņa pati izplatīja vēsti par Dieva valstību.

PATIESĪBAS GAISMA KĻŪST SPOŽĀKA

1925. gada 1. marta Sargtornī bija publicēts raksts ”Tautas piedzimšana”. Ar ko tas bija iezīmīgs? Bībeles pētniekiem jau pirms tam bija skaidrs, ka Sātanam ir sava organizācija, kurā ietilpst ļaunas garīgas būtnes un viņa pārvaldītās pasaules reliģija, komercija un politika. Bet šajā rakstā ”uzticamais un gudrais kalps” palīdzēja ticības biedriem skaidri saprast, ka arī Jehovam ir organizācija, ka tā ir pilnībā nošķirta no Sātana pasaules un ka Sātana organizācija ir tās ienaidniece. (Mat. 24:45.) Vēl rakstā bija teikts, ka 1914. gadā debesīs tika nodibināta Dieva valstība un tāpēc debesīs izcēlās karš, kas beidzās ar to, ka Sātans un dēmoni tika padzīti no debesīm un nomesti uz zemes. (Atkl. 12:7—9.)

Apzinoties, ka dažiem nepatiks jaunais skaidrojums, ”uzticamais un gudrais kalps” rakstā deva šādu padomu: ”Tiem Sargtorņa lasītājiem, kuriem būs grūti piekrist tam, kas izklāstīts šajā rakstā, iesakām būt pacietīgiem, paļauties uz Kungu un arī turpmāk kalpot viņam ar tīru sirdi.”

Kāds britu kolportieris (tagad tos sauc par pionieriem), vārdā Toms Eirs, rakstīja, ka lielākā daļa Bībeles pētnieku par jauno Atklāsmes grāmatas 12. nodaļas skaidrojumu bija sajūsmā. Viņš stāstīja: ”Tiklīdz mums bija kļuvis skaidrs, ka debesīs ir nodibināta Dieva valstība, mēs gribējām nekavējoties dalīties šajā vēstī ar citiem. Raksta iespaidā mēs sākām sludināt vēl dedzīgāk. Mēs sapratām, ka Jehovas kalpus gaida daudz kas aizraujošs.”

SAPROTAM, CIK SVARĪGI IR STĀSTĪT PAR JEHOVU

Mums visiem ir labi zināmi vārdi, kas lasāmi Jesajas 43:10. Tur teikts: ””Jūs esat mani liecinieki,” saka Jehova, ”mans kalps, ko esmu izraudzījies.”” Pirms 1925. gada mūsu literatūrā šis pants bija pieminēts reti. Taču 1925. gadā tas mainījās — tajā gadā veselos 11 Sargtorņa numuros bija pievērsta uzmanība Jesajas grāmatas 43. nodaļas 10. un 12. pantam.

Augusta beigās notika vēsturisks Bībeles pētnieku kongress Indianapolisā (ASV). Kongresa programmiņā bija lasāmi šādi Džozefa Raterforda vārdi: ”Mēs esam ieradušies uz kongresu, lai gūtu.. no Kunga spēku un dotos atpakaļ ar karstu vēlēšanos būt viņa lieciniekiem.” Visas astoņas kongresa dienas apmeklētāji tika aicināti izmantot ikvienu iespēju, lai stāstītu par Jehovu.

29. augustā Dž. Raterfords kongresā uzstājās ar runu ”Aicinājums rīkoties”, kurā viņš uzsvēra, cik svarīgi ir darīt zināmu patiesību par Jehovu. Viņš teica: ”Jehova saviem kalpiem.. saka: ”Jūs esat mani liecinieki, un es esmu Dievs.” Pēc tam izskan skaidrs un nepārprotams norādījums: ”Paceliet karogu tautām!” To uz zemes neizdarīs neviens cits kā tikai mēs, kam ir Kunga gars un kas tāpēc var liecināt par viņu.” (Jes. 43:12; 62:10.)

Pēc šīs runas visi klātesošie pieņēma rezolūciju ar nosaukumu ”Vēsts par cerību”, kurā bija teikts, ka tikai Dieva valstība nodrošinās ”patiesu mieru, labklājību, veselību visiem, mūžīgu dzīvi un īstu brīvību un laimi”. Rezolūciju vēlāk pārtulkoja arī citās valodās un izdeva kā atsevišķu bukletu. Pavisam tika izplatīts 40 miljoni bukletu.

Nosaukumu ”Jehovas liecinieki” Bībeles pētnieki pieņēma tikai pēc vairākiem gadiem. Taču jau tolaik viņi aizvien labāk apzinājās savu pienākumu pārstāvēt Dievu un stāstīt citiem par viņu.

ATKĀRTOTI APMEKLĒJAM VISUS, KAM IR BIJUSI INTERESE

Bībeles pētnieku skaits pasaulē aizvien pieauga, un uzlabojās sludināšanas metodes. Bībeles pētnieki tika aicināti atkārtoti apmeklēt tos cilvēkus, kas ir izrādījuši interesi par labo vēsti. Pēc bukleta Vēsts par cerību izplatīšanas kampaņas izdevumā Biļetensa bija teikts: ”Centīsimies apmeklēt visus cilvēkus, kas ir paņēmuši bukletu, arī tos, kas nav iegādājušies grāmatas.”

1925. gada janvāra Biļetenā bija publicēts fragments no vēstules, ko bija uzrakstījis kāds Bībeles pētnieks, kas dzīvoja Teksasas štata pilsētā Pleino. Šis brālis minēja: ”Ir pārsteidzoši, ka teritorijās, kur mēs esam sludinājuši jau ne reizi vien, cilvēki bieži ir atsaucīgāki nekā tur, kur mēs sludinām pirmo reizi. Mūsu teritorijā ir kāda pilsētiņa, kurā pēdējo desmit gadu laikām mēs esam sludinājuši piecas reizes. ..nesen tur atkal tika sludināts, un māsa Hendriksa un mana māte izplatīja vairāk grāmatu nekā iepriekš.”

Savukārt no Panamas bija atnākusi kāda kolportiera vēstule, kurā bija teikts: ”Daudzi, kas pirmajā reizē neko negribēja dzirdēt, otrajā un trešajā reizē ir krietni atsaucīgāki. Sludināšanā es lielākoties apmeklēju tos, ar kuriem biju centies runāt jau iepriekš, un es esmu pieredzējis daudz jauku gadījumu.”

APŅĒMĪBA TURPINĀT DARBU

Savā ikgadējā kolportieriem domātajā vēstulē Dž. Raterfords atskatījās uz iepriekšējā gadā paveikto un runāja par darbu, kas vēl priekšā. Viņš rakstīja: ”Šajā gadā jūs esat mierinājuši daudzus, ko māca bēdas. Tas jums ir sagādājis patiesu prieku. [..] Nākamajā gadā jums būs daudz iespēju stāstīt citiem par Dievu un viņa valstību un ”pacelt karogu tautām”. [..] Lai mūsu balsis vienojas skanīgā slavas dziesmā mūsu Dievam un Ķēniņam!”

1925. gada nogalē mūsu organizācija iecerēja paplašināt Bēteli, kas atradās Ņujorkā, Bruklinā. 1926. gadā sākās tik apjomīgi būvdarbi, kādus mūsu organizācija vēl nebija veikusi.