Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA
Sargtorņa
TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA
Latviešu
  • BĪBELE
  • PUBLIKĀCIJAS
  • SAPULCES
  • w25 jūnijs 26.—31. lpp.
  • Diženais Skolotājs mums ir iemācījis daudz ko vērtīgu

Atlasītajam tekstam nav pieejams video.

Atvainojiet, ielādējot video, radās kļūda.

  • Diženais Skolotājs mums ir iemācījis daudz ko vērtīgu
  • Sargtornis Sludina Jehovas Valstību (studēšanai) 2025
  • Virsraksti
  • Līdzīgs materiāls
  • VECĀKU PRIEKŠZĪME
  • MĒS AR SIEVU SĀKAM PILNAS SLODZES KALPOŠANU
  • KĻŪSTAM PAR MISIONĀRIEM
  • UZ EIROPU, BET PĒC TAM UZ ĀFRIKU
  • UZ TUVAJIEM AUSTRUMIEM
  • ATKAL ĀFRIKĀ
  • Esmu apņēmības pilns nenolaist rokas
    Sargtornis Sludina Jehovas Valstību (studēšanai) 2018
  • Jehovas svētības ir pārspējušas visas manas cerības
    Sargtornis Sludina Jehovas Valstību (studēšanai) 2019
  • Jehova ir nolīdzinājis manas takas
    Sargtornis Sludina Jehovas Valstību (studēšanai) 2021
  • Pārsteigumu pilna dzīve, kurā esmu guvis vērtīgas atziņas
    Sargtornis Sludina Jehovas Valstību (studēšanai) 2023
Skatīt vairāk
Sargtornis Sludina Jehovas Valstību (studēšanai) 2025
w25 jūnijs 26.—31. lpp.
Franko Dagostīni.

DZĪVESSTĀSTS

Diženais Skolotājs mums ir iemācījis daudz ko vērtīgu

PASTĀSTĪJIS FRANKO DAGOSTĪNI

DAUDZAJOS gados, ko mēs ar sievu esam pavadījuši, būdami pionieri un misionāri, mēs esam piedzīvojuši ne mazums bīstamu situāciju. Mēs esam bijuši aci pret aci ar smagi bruņotiem kareivjiem kontrolposteņos, esam centušies tikt garām liesmojošām barikādēm uz ceļiem, esam pieredzējuši viesuļvētras, pilsoņu karus un pēkšņu evakuāciju. Bet mēs ne mirkli neesam nožēlojuši savu dzīvi. Jehova mūs vienmēr ir atbalstījis, un, būdams mūsu diženais Skolotājs, viņš mums ir iemācījis daudz ko vērtīgu. (Īj. 36:22; Jes. 30:20.)

VECĀKU PRIEKŠZĪME

Mani vecāki 1957. gadā no Itālijas emigrēja uz Kanādu, kur apmetās Saskačevanas provinces pilsētiņā Kindersli. Drīz pēc tam viņi uzzināja Bībeles patiesību, un kalpošana Jehovam mūsu ģimenei kļuva dzīvē par galveno. Bija tādas dienas, kad mēs, bērni, kopā ar vecākiem sludinājām no rīta līdz vakaram, tāpēc es mēdzu jokot, ka jau astoņu gadu vecumā biju ”palīgpionieris”.

Franko ar vecākiem, brāli un māsām.

Mani vecāki kopā ar mums, visiem četriem bērniem (ap 1966. gadu)

Vecāki bija diezgan trūcīgi, tomēr viņiem nekad nebija žēl Jehovas labā kaut ko upurēt. Piemēram, 1963. gadā, lai mūsu ģimene tiktu uz starptautisko kongresu, kam bija jānotiek Pasadīnā (ASV, Kalifornijas štats), vecāki pārdeva daļu iedzīves. Bet 1972. gadā vecāki nolēma pārcelties uz Britu Kolumbijas pilsētu Treilu, kur trūka sludinātāju, kas prot itāļu valodu. Lai nokļūtu jaunajā dzīvesvietā, mēs mērojām 1000 kilometrus. Tēvs strādāja par apkopēju kādā lielveikalā, un, kad viņam piedāvāja labāk apmaksātu darbu, viņš allaž atteicās, jo vēlējās vairāk laika veltīt kalpošanai Jehovam.

Tā vecāki rādīja lielisku priekšzīmi mums, četriem bērniem. Viņi mūsos ieaudzināja pārliecību, ka tad, ja tieksimies pirmām kārtām pēc Dieva valstības, Dievs gādās, lai mums būtu viss, kas patiešām nepieciešams. (Mat. 6:33.)

MĒS AR SIEVU SĀKAM PILNAS SLODZES KALPOŠANU

1980. gadā es apprecējos ar Debiju. Mani bija piesaistījusi ne vien viņas āriene, bet arī dedzīgums kalpošanā. Mēs abi gribējām būt pionieri, un Debija sāka šo kalpošanu jau trīs mēnešus pēc kāzām. Deviņus mēnešus vēlāk mēs pārcēlāmies uz kādu vietu, kur bija maz sludinātāju, un arī es kļuvu par pionieri.

Franko un Debija kāzu dienā.

Mēs ar Debiju kāzu dienā (1980. gads)

Bet pēc kāda laika mūsu spars noplaka, jo kalpošana jaunajā vietā mums vairs nesagādāja prieku. Mēs gribējām pārcelties uz citurieni, bet nolēmām vispirms aprunāties ar rajona pārraugu. Viņa atbilde bija laipna, bet tieša. Uzklausījis mūs, viņš teica: ”Kaut kādā ziņā tā ir jūsu pašu vaina. Jūs pievēršat pārāk daudz uzmanības negācijām. Centieties pamanīt labo, un jūs to noteikti saskatīsiet.” Tie bija īstie vārdi īstajā brīdī. (Ps. 141:5.) Mēs bez kavēšanās likām lietā viņa padomu — tas mums palīdzēja paraudzīties uz savu situāciju citā gaismā. Draudzē bija daudz sludinātāju, kas gribēja darīt vairāk kalpošanā, to vidū bērni un kristietes, kuru vīri nebija Jehovas liecinieki. Mēs atguvām prieku un vairs nevēlējāmies braukt prom. Tā bija mācība visam mūžam: ir svarīgi pievērst uzmanību labajam un pacietīgi gaidīt, kad Jehova atrisinās sasāpējušos jautājumus. (Mih. 7:7.)

Kad pirmo reizi mācījāmies pionieru skolā, mūs ļoti iedvesmoja mūsu pasniedzēji, kas bija sludinājuši citās zemēs. Viņi mums rādīja diapozitīvus par savu kalpošanu un stāstīja gan par pieredzētajām grūtībām, gan par Jehovas atbalstu. Tas mūsos iekvēlināja vēlmi pašiem kļūt par misionāriem.

Valstības zāles stāvvieta, no kuras tikko nošķūrēts sniegs.

Pie valstības zāles Kanādā, Britu Kolumbijā (1983. gads)

Lai pamazām sasniegtu izvirzīto mērķi, 1984. gadā mēs izlēmām pārcelties uz Kvebeku, kas atrodas Kanādas pretējā krastā. Tur mums bija jāapgūst franču valoda un jāpielāgojas citai kultūrai. Materiālā ziņā mums neklājās spoži. Kāds zemnieks pēc kartupeļu ražas novākšanas mums atļāva pārstaigāt viņa laukus un uzlasīt atlikušos kartupeļus, un kādu laiku mēs pārtikām galvenokārt no tiem. Debija izdomāja tik daudz gardu ēdienu, ko pagatavot no kartupeļiem! Lai gan grūtību mums netrūka, mēs nepadevāmies un nezaudējām prieku. Mēs skaidri redzējām, ka Jehova par mums gādā. (Ps. 64:10.)

Kādu dienu mums piezvanīja no Kanādas Bēteles un uzaicināja kalpot tur. Mēs sākumā nezinājām, ko atbildēt, jo nesen bijām uzrakstījuši iesniegumus mācībām Gileādas skolā. Tomēr mēs piekritām doties uz Bēteli. Kad bijām tur ieradušies, mēs pavaicājām filiāles komitejas loceklim Kenetam Litlam, ko darīt tad, ja vēlāk mūs uzaicinās uz Gileādas skolu. ”Nāks laiks, nāks padoms,” viņš atteica.

Tas ”laiks” pienāca jau pēc nedēļas, jo mēs saņēmām uzaicinājumu mācīties Gileādas skolā. Mēs bijām nonākuši krustcelēs un prasījām brālim Litlam, ko darīt. Viņš atbildēja: ”Lai ko jūs izvēlētos, ziniet: būs dienas, kad jums liksies, ka otrs dzīves ceļš būtu bijis labāks. Taču abi šie ceļi ir pareizi, un Jehova jūs atbalstīs, lai kuru no tiem jūs izvēlētos.” Tā nu mēs izlēmām doties uz Gileādas skolu. Gadu gaitā mēs daudzkārt esam pārliecinājušies, ka brālim Litlam ir taisnība, un mēs ne reiz vien esam atsaukušies uz viņa vārdiem sarunās ar ticības biedriem, kas ir bijuši līdzīgas izvēles priekšā.

KĻŪSTAM PAR MISIONĀRIEM

Pa kreisi: Jūlisīss Glass

Pa labi: Džeks Redfords

Mūs iekļāva Gileādas skolas 83. grupā, un mēs bijām to 24 studentu vidū, kas sāka mācības 1987. gada aprīlī. Mācības notika Bruklinā (ASV, Ņujorka), un mūsu pasniedzēji bija Jūlisīss Glass un Džeks Redfords. Pieci mēneši aizskrēja kā vēja spārniem, un 6. septembrī notika mūsu grupas izlaidums. Mūs, kā arī Džonu un Mēriju Gudus nosūtīja sludināt uz Haiti.

Franko un Debija tajā laikā, kad viņi sludināja Haiti.

Mēs ar Debiju Haiti (1988. gads)

Jau ceturtdaļgadsimtu Haiti nebija Jehovas liecinieku misionāru. Pēdējie misionāri no turienes bija izraidīti 1962. gadā. Trīs nedēļas pēc izlaiduma mēs sākām sludināt Haiti. Mūsu draudzē bija tikai 35 sludinātāji, un draudzes teritorija atradās augstu kalnos. Mums trūka pieredzes, bet blakus nebija citu misionāru, kam varētu prasīt padomu. Haitieši dzīvoja dziļā nabadzībā, un lielākā daļa neprata lasīt un rakstīt. Mēs piedzīvojām kā pilsoņu nemierus ar degošām barikādēm uz ceļiem, tā valsts apvērsumus un viesuļvētras.

Mēs daudz ko iemācījāmies no vietējiem ticības biedriem. Mēs apbrīnojām viņu sīkstumu un to, ka pat visgrūtākajos apstākļos viņi nezaudēja dzīvesprieku. Viņi mīlēja Jehovu, un viņiem patika sludināt. Kāda gados veca māsa, kas neprata lasīt, zināja no galvas apmēram 150 Bībeles pantu. Ainas, kas ik dienu pavērās mūsu acīm, bija spēcīgs dzinulis neatlaidīgi sludināt, ka tikai Dieva valstība var atrisināt cilvēces problēmas. Daudzi no mūsu toreizējiem Bībeles skolniekiem vēlāk kļuva par pionieriem, speciālajiem pionieriem un draudzes vecākajiem.

Haiti es iepazinos ar gados jaunu mormoņu misionāru, vārdā Trevors, un mēs vairākas reizes risinājām sarunu par Bībeli. Daudz gadu vēlāk, man par pārsteigumu, es no viņa saņēmu vēstuli, kurā viņš rakstīja: ”Nākamajā kongresā es kristīšos! Es gribu atgriezties Haiti un būt speciālais pionieris turpat, kur es agrāk biju mormoņu misionārs.” Tas viņam arī izdevās, un viņš kopā ar sievu daudz gadu sludināja Haiti.

UZ EIROPU, BET PĒC TAM UZ ĀFRIKU

Franko pie sava rakstāmgalda.

Tajā laikā, kad kalpojām Slovēnijā (1994. gads)

Deviņdesmito gadu sākumā daudzās Eiropas valstīs, kur Jehovas liecinieki agrāk nevarēja brīvi sludināt, ierobežojumi tika atcelti un mūsu darbība strauji vērsās plašumā. 1992. gadā mūs ar Debiju nosūtīja uz Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu. Interesanti, ka tā ir manu vecāku dzimtā puse. No turienes viņi savulaik bija emigrējuši uz Itāliju. Vairākās bijušajās Dienvidslāvijas republikās joprojām plosījās karš. Agrāk Jehovas liecinieku darbību šajā reģionā bija pārraudzījusi Austrijas filiāle, kā arī Horvātijas un Serbijas biroji, bet bija pienācis laiks katrā bijušajā Dienvidslāvijas republikā izveidot savu Bēteli.

Mums atkal bija jāmācās jauna valoda un jāpielāgojas jaunai kultūrai. Slovēņi pat mēdz teikt: ”Jezik je težek,” — tā norādīdami, ka ārzemniekiem ir grūti apgūt viņu valodu. Tā nudien ir taisnība! Taču kalpošana mums tur ļoti patika. Vietējiem brāļiem un māsām bija pozitīva attieksme pret organizatoriskajām pārmaiņām, un bija skaidri redzams, ka Jehova viņu pūles svētīja. Mēs kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka Jehova noteiktā laikā visu atrisina, turklāt viņš to vienmēr dara ar mīlestību. Slovēnijā pavadītie gadi mums patiešām bija laba skola. Mēs guvām daudz atziņu un pieredzējām, cik vērtīgas ir tās, ko bijām guvuši iepriekš.

Bet mūs gaidīja vēl lielākas pārmaiņas. 2000. gadā mūs nosūtīja uz Rietumāfrikas valsti Kotdivuāru. Taču 2002. gadā tur sākās pilsoņu karš, un mēs evakuējāmies uz Sjerraleoni, kur nupat bija beidzies pilsoņu karš, kas bija ildzis 11 gadus. Bija žēl atstāt Kotdivuāru, bet mēs nezaudējām prieku, jo likām lietā daudzās vērtīgās atziņas, ko bijām guvuši iepriekš.

Sjerraleonē bija daudz cilvēku, kas gribēja mācīties Bībeli, un daudz brīnišķīgu brāļu un māsu, kas bija izturējuši kara šausmas. Mūsu ticības biedri bija nabadzīgi, bet viņi nesavtīgi dalījās cits ar citu tajā mazumiņā, kas viņiem bija. Reiz kāda māsa piedāvāja Debijai vairākas kleitas. Debija sākumā gribēja atteikties no šīs dāvanas, bet māsa mudināja Debiju to pieņemt un teica: ”Kara laikā mums daudz palīdzēja citu zemju ticības biedri. Tagad ir mūsu kārta palīdzēt.” Vietējie brāļi un māsas mums bija labs paraugs.

Pēc kāda laika mums izdevās atgriezties Kotdivuārā, bet drīz tur no jauna uzliesmoja nemieri. 2004. gada novembrī mums atkal bija jāevakuējas. Mēs paspējām ielēkt helikopterā, un katram no mums līdzi bija tikai viena soma, kuras svars nedrīkstēja pārsniegt 10 kilogramu. Mūs nogādāja uz franču armijas bāzi. Tur mēs pārnakšņojām kādā ēkā uz grīdas un jau nākamajā dienā lidojām uz Šveici. Kad ap pusnakti ieradāmies Šveices Bētelē, mūs sirsnīgi sagaidīja filiāles komitejas locekļi un draudzes vecāko un kalpotāju skolas pasniedzēji ar sievām. Viņi nolika mums priekšā siltu ēdienu un kaudzi Šveices šokolādes. Mēs bijām dziļi aizkustināti.

Franko uzstājas ar runu valstības zālē Kotdivuārā.

Uzstājos ar runu valstības zālē, kur sapulcējušies brāļi un māsas, kas devušies bēgļu gaitās (Kotdivuāra, 2005. gads)

Mūs nosūtīja uz Ganu, bet, kad Kotdivuārā situācija bija kļuvusi mierīgāka, mūs lūdza pārcelties uz turieni. Biežā pārcelšanās un pienākumu maiņa kalpošanā mums ar Debiju radīja stresu, bet ticības biedru sirsnīgā mīlestība palīdzēja visu izturēt. Tomēr mēs neuzskatām brāļu un māsu mīlestību par pašsaprotamu. Visās pārdzīvotajās grūtībās mēs iemācījāmies daudz ko vērtīgu.

UZ TUVAJIEM AUSTRUMIEM

Franko un Debija apmeklē kādas senas celtnes drupas Tuvajos Austrumos.

Tuvajos Austrumos (2007. gads)

2006. gadā mēs no galvenās pārvaldes saņēmām vēstuli, kurā mūs informēja, ka mums jādodas kalpot uz Tuvajiem Austrumiem. Atkal jauni pienākumi, jaunas valodas un kultūras! Bija skaidrs, ka mums būs daudz kas jāmācās, lai mēs spētu sekmīgi kalpot šajā reģionā, kurā valda liela politiskā un reliģiskā spriedze. Draudzes veidoja dažādu tautību brāļi un māsas, tomēr viņi bija vienoti, jo sekoja teokrātiskajiem norādījumiem. Mēs viņus no tiesas apbrīnojām! Lielākajai daļai no viņiem bija jāiztur naidīga attieksme ģimenē, skolā, darbā un vietējā kopienā. Tas prasīja lielu drosmi.

2012. gadā Telavivā notika Jehovas liecinieku kongress, uz kuru ieradās arī ārzemju delegāti. Kopš 33. gada Vasarsvētkiem šajā reģionā ne reizi nebija sanākuši kopā tik daudz Jehovas kalpu! Šis īpašais kongress mums ļoti iespiedās atmiņā.

Mums bija iespēja apmeklēt ticības biedrus valstī, kur Jehovas liecinieku darbība ir ierobežota. Mēs tur ievedām literatūru, piedalījāmies sludināšanā un apmeklējām dažus nelielus kongresus. Mēs bijām piesardzīgi, jo it visur, kur braucām, bija redzami karavīri ar automātiem un uz katra stūra bija kontrolposteņi. Tomēr, ceļodami dažu vietējo sludinātāju pavadībā, mēs neizjutām trauksmi.

ATKAL ĀFRIKĀ

Franko raksta ar datoru.

Gatavoju runu Kongo (2014. gads)

2013. gadā mūs nosūtīja uz Kongo Demokrātisko Republiku, kur mūs gaidīja darbs filiālē. Tā ir plaša un skaista zeme, kurā diemžēl valda nabadzība un bieži vien uzliesmo bruņoti konflikti. Sākumā mēs spriedām, ka nekādi lielie pārsteigumi nebūs, jo Āfrika mums nav sveša. Taču daudz kas izrādījās pilnīgi jauns, piemēram, mums bija jāpierod pārvietoties pa apvidiem, kur praktiski nav ceļu tīkla. Bet mēs centāmies it visā saskatīt labo. Mūs iespaidoja vietējo brāļu un māsu izturība, viņu prieks, ko viņi nezaudēja pat lielās materiālās grūtībās, viņu dedzība kalpošanā un tas, kādus upurus viņi nesa, lai apmeklētu sapulces un kongresus. Bez Jehovas atbalsta un svētības labās vēsts sludināšana tik sarežģītos apstākļos nebūtu sekmējusies. Šajā zemē mēs ieguvām daudz jaunu draugu, un mēs nekad neaizmirsīsim tur pieredzēto.

Franko kopā ar citiem kristiešiem dodas uz kādu ciematu sludināt.

Sludinu Dienvidāfrikā (2023. gads)

2017. gada beigās mēs saņēmām jaunu uzdevumu un devāmies uz Dienvidāfrikas Republiku. Šejienes Bēteles komplekss ir lielākais, kādā mēs jebkad esam kalpojuši. Mums abiem atkal uzticēja jaunus pienākumus. Mēs cītīgi mācījāmies, bet mums lieti noderēja arī iepriekšējās vietās gūtā pieredze. Mēs augstu vērtējam vietējo brāļu un māsu izturību, ko viņi ir apliecinājuši daudzu gadu garumā, un mēs viņiem esam ļoti pieķērušies. Kaut arī Dienvidāfrikas Bētelē strādā dažādu rasu, tautību un cilšu piederīgie, te valda apbrīnojama saskaņa. Jehovas kalpi sevī izkopj labas īpašības un dzīvo pēc Bībeles principiem, tāpēc Jehova viņiem dāvā mieru.

Mums ar Debiju ir bijusi interesanta dzīve: mēs esam pildījuši dažādus pienākumus Jehovas organizācijā, esam mācījušies jaunas valodas un iepazinuši dažādas kultūras. Ne vienmēr viss ir gājis gludi, bet mēs vienmēr esam izjutuši Jehovas uzticīgo mīlestību un viņa atbalstu, ko viņš ir sniedzis ar savu kalpu starpniecību. (Ps. 144:2.) Mēs izjūtam dziļu gandarījumu par to, ka pilnas slodzes kalpošanā pavadītie gadi mūs ir padarījuši par labākiem Jehovas kalpiem.

Es esmu pateicīgs saviem vecākiem par visu, ko viņi manī ir ieaudzinājuši, esmu pateicīgs savai mīļajai sievai par viņas sniegto atbalstu un esmu pateicīgs Jehovam, kas ir dāvājis ticības biedrus, kuri rāda brīnišķīgu priekšzīmi. Jehova, diženais Skolotājs, mums ir iemācījis daudz ko vērtīgu, un mēs esam apņēmušies mācīties arī turpmāk.

    Publikācijas latviešu valodā (1991—2026)
    Atteikties
    Pieteikties
    • Latviešu
    • Dalīties
    • Iestatījumi
    • Copyright © 2026 Watch Tower Bible and Tract Society of Pennsylvania
    • Lietošanas noteikumi
    • Paziņojums par konfidencialitāti
    • Privātuma iestatījumi
    • JW.ORG
    • Pieteikties
    Dalīties