Lasītāju jautājumi

Vai lēmums par ”īpašo ievērošanu”, kas pieminēta 2. Tesalonikiešiem 3:14, jāpieņem draudzes vecākajiem vai arī katram kristietim individuāli?

Apustulis Pāvils savā vēstulē Tesalonikas kristiešiem rakstīja: ”Ja kāds neklausa tam, ko esam rakstījuši šajā vēstulē, tādu īpaši ievērojiet.” (2. Tes. 3:14.) Agrāk tika uzskatīts, ka Pāvils šo norādījumu ir devis draudzes vecākajiem un ka tad, ja kristietis pēc vairākkārtējiem brīdinājumiem turpina pārkāpt kādu Bībeles principu, kādam no vecākajiem ir jāsaka draudzei attiecīga runa. Pēc tam, kad sapulcē bija izskanējusi tāda runa, brāļi un māsas ar šo ticības biedru vairs nepavadīja brīvo laiku.

Taču ir kļuvis redzams, ka šis Bībeles mācības skaidrojums ir jālabo. Pāvila norādījums acīmredzot ir domāts visiem kristiešiem, un lēmumu par ”īpašo ievērošanu” konkrētās situācijās pieņem katrs kristietis individuāli. Vecākajiem nav jāsaka īpaša runa, kurā pievērsta uzmanība 2. Tesalonikiešiem 3:14 lasāmajam Pāvila norādījumam. Pievērsīsim uzmanību minētā panta kontekstam.

Pāvils bija pamanījis, ka daži Tesalonikas kristieši ”dzīvo nekārtīgi”. Pāvils tiem bija devis uz Svētajiem Rakstiem balstītus padomus, bet tie viņa padomus nebija ņēmuši vērā. Atrazdamies Tesalonikā, viņš bija skaidrojis: ”Ja kāds negrib strādāt, lai tad arī neēd.” Bet daži darbaspējīgi tesalonikieši vēl aizvien vairījās no darba un dzīvoja uz citu rēķina. Turklāt viņi ”jaucās citu darīšanās”. Kā citiem kristiešiem bija jāizturas pret ticības biedru, kas ”dzīvoja nekārtīgi”? (2. Tes. 3:6, 10—12.)

”Tādu īpaši ievērojiet,” rakstīja Pāvils. Pāvila izmantotais grieķu valodas vārds liek domāt par to, ka saskarsmē ar tādu cilvēku jābūt piesardzīgiem. Pāvils šos vārdus rakstīja visai draudzei, nevis tikai vecākajiem. (2. Tes. 1:1; 3:6.) Tātad, redzot, ka ticības biedrs nevēlas ņemt vērā uz Svētajiem Rakstiem balstītus padomus, brālis vai māsa personīgi varēja izlemt ”vairs nesaieties ar viņu”.

Vai tas nozīmēja, ka pret šādu cilvēku bija jāizturas kā pret tiem, kas vairs nepieder pie draudzes? Pāvila tālākie vārdi liecina par pretējo: ”Viņu.. arī turpmāk pamāciet kā brāli.” Brāļi un māsas ar šādu kristieti joprojām sarunājās sapulcēs un sadarbojās sludināšanā, bet viņi varēja pieņemt personisku lēmumu, ka nepavadīs laiku kopā ar šo kristieti saviesīgos un atpūtas pasākumos. Kāds labums varēja būt no šādas ”īpašas ievērošanas”? Iespējams, kristietim ”būtu kauns” par savu nekārtīgo dzīvesveidu un viņš sāktu mainīties. (2. Tes. 3:14, 15.)

Kas mums jāņem vērā, lemjot, vai attiecināt Pāvila norādījumu par ”īpašo ievērošanu” uz kādu ticības biedru? Pirmkārt, mums jābūt pārliecinātiem, ka ticības biedrs patiešām ”dzīvo nekārtīgi”. Šie Pāvila vārdi nav jāattiecina uz tiem, kas, vadoties pēc savas sirdsapziņas, ir pieņēmuši tādus lēmumus, kuri atšķiras no mūsējiem, vai ar ko mums nesaskan uzskati kādā personiskas dabas jautājumā. Tāpat Pāvila vārdi nav jāattiecina uz tiem, kas cilvēciskās nepilnības dēļ mūs ir aizvainojuši. Pāvila norādījums par ”īpašo ievērošanu” ir attiecināms tikai uz tiem kristiešiem, kas ir saņēmuši konkrētus, uz Bībeli balstītus padomus, bet negrib tos ņemt vērā.

Tātad, ja kāds kristietis ”dzīvo nekārtīgi”a, mēs pieņemam personisku lēmumu neapmeklēt kopā ar šo kristieti ne saviesīgus, ne atpūtas pasākumus. Tā kā šādu lēmumu pieņem katrs Jehovas kalps individuāli, par to drīkst informēt tikai ģimenes locekļus. Ir svarīgi atcerēties, ka mēs ar šo kristieti nepārtraucam attiecības — mēs ar viņu joprojām sarunājamies sapulcēs un sadarbojamies sludināšanā. Ja viņš pārstāj darīt to, kāpēc mēs viņu esam ”īpaši ievērojuši”, mēs varam atsākt pavadīt ar viņu brīvo laiku.