Paļaudamies uz Jehovu, dzīvoju drošībā

IEPAZĪSTU JEHOVU UN SĀKU PAĻAUTIES UZ VIŅU

Es piedzimu 1948. gadā kādā ciemā Nigērijas dienvidrietumos. Drīz pēc tam tēva jaunākais brālis Mustafa kļuva par Jehovas liecinieku, un nedaudz vēlāk kristījās arī mans vecākais brālis Vahābī. Kad man bija deviņi gadi, nomira mans tētis, un es to smagi pārdzīvoju. Vahābī man stāstīja, ka mēs atkal satiksim tēti, kad viņš tiks piecelts no nāves. Cerība, ka es satikšu tēti, man palīdzēja pārvarēt zaudējuma sāpes un rosināja manu interesi par Bībeli. Es kristījos 1963. gadā, un neilgi pēc tam kristījās mani pārējie trīs brāļi.

1965. gadā es pārcēlos uz Nigērijas lielāko pilsētu Lagosu, kur apmetos pie sava brāļa Vilsona. Es pievienojos Igbobi draudzei un sadraudzējos ar vairākiem pionieriem. Man pielipa viņu prieks un dedzība kalpošanā, un 1968. gada janvārī es kļuvu par pionieri.

Nigērijas ziemeļos bija vajadzīgi speciālie pionieri, un brālis Alberts Olugbebi, kas kalpoja Bētelē, uzaicināja gados jaunus Jehovas lieciniekus uz īpašu sapulci, kurā mudināja apsvērt iespēju paplašināt kalpošanu. Es joprojām atceros, ar kādu aizrautību brālis Olugbebi mums teica: ”Jūs esat jauni. Izmantojiet savu laiku un spēku Jehovas labā! Durvis ir vaļā!” Es gribēju līdzināties pravietim Jesajam, kurš Jehovam teica: ”Lūk, es! Sūti mani!”, un aizpildīju iesniegumu. (Jes. 6:8.)

1968. gada maijā mani iecēla par speciālo pionieri un nosūtīja uz Kano — pilsētu, kas atrodas Nigērijas ziemeļos. Tolaik tur plosījās pilsoņu karš, ko dēvēja par Biafras karu (tas ilga no 1967. līdz 1970. gadam). Vēlāk karadarbība aizvirzījās uz valsts austrumiem. Kāds brālis mēģināja mani pārliecināt nedoties uz Kano, bet es viņam atbildēju: ”Paldies, ka tu par mani raizējies. Bet, ja Jehova vēlas, lai es tur kalpotu, viņš būs man līdzās. Par to man nav ne mazāko šaubu.”

PAĻAUJOS UZ JEHOVU, KALPODAMS KARA IZPOSTĪTĀ PILSĒTĀ

Apstākļi Kano bija briesmīgi. Šī lielā pilsēta karadarbībā bija smagi cietusi. Sludinot mēs reizēm uzdūrāmies noslepkavoto cilvēku līķiem. Pirms kara Kano bija bijušas vairākas draudzes, bet lielākā daļa brāļu un māsu no kara plosītā reģiona bija aizbēguši. Palikuši bija mazāk nekā 15 sludinātāji, un viņi bija pārbijušies un neziņā, kā darboties tālāk. Kad atbraucām mēs — seši speciālie pionieri —, vietējie brāļi un māsas bija bezgala priecīgi. Saņēmuši uzmundrinājumu, viņi garīgā ziņā atguvās. Mēs palīdzējām rīkot sapulces un organizēt sludināšanu, un draudze atsāka sūtīt uz filiāli sludināšanas pārskatus un pasūtīt literatūru.

Mēs, speciālie pionieri, sākām mācīties hausu valodu, kādā runāja vietējie iedzīvotāji. Daudzi, dzirdot mūs sludinām viņu valodā, labprāt klausījās. Tomēr tās reliģijas piederīgajiem, kurai reģionā bija noteicošā ietekme, mūsu sludināšana nepatika. Tāpēc mums bija jābūt ļoti piesardzīgiem. Reiz, kad es sludināju kopā ar kādu brāli, mums pakaļ sāka dzīties vīrs ar nazi rokās. Tā kā bijām viņu pamanījuši jau pa gabalu, mums izdevās aizbēgt. Lai gan ik pa laikam pieredzējām bīstamas situācijas, Jehova ļāva mums ”dzīvot drošībā”, un sludinātāju skaits sāka augt. (Ps. 4:8.) Tagad Kano ir 11 draudzes, kurās kopā ir vairāk nekā 500 sludinātāju.

PIEREDZU VAJĀŠANAS, KALPODAMS NIGĒRĀ

1968. gada augustā, tikai dažus mēnešus pēc tam, kad bijām ieradušies Kano, mani un vēl divus speciālos pionierus pārcēla uz Nigēras galvaspilsētu Niameju. Mēs drīz vien atskārtām, ka šī Rietumāfrikas valsts ir viena no karstākajām vietām uz zemeslodes, un mums bija jāpierod pie milzu svelmes. Mums arī bija jāmācās jauna valoda, jo Nigērā cilvēki runāja franciski. Par spīti visām grūtībām mēs, paļaudamies uz Jehovu, kopā ar nedaudzajiem Niamejas brāļiem un māsām sākām tur sludināt. Jau drīz teju ikviens Niamejas iedzīvotājs, kas prata lasīt, bija saņēmis Bībeles mācību līdzekli — grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi. Cilvēki pat nāca pie mums paši, lai saņemtu šo grāmatu.

Drīz atklājās, ka varas pārstāvji pret mums nav noskaņoti labvēlīgi. 1969. gada jūlijā apmēram 20 cilvēku bija sapulcējušies uz pirmo rajona kongresu šajā valstī. Bija paredzēts, ka kongresā kristīsies divi jauni Kristus mācekļi. Taču kongresa pirmajā dienā ieradās policisti un lika kongresu pārtraukt. Viņi aizveda speciālos pionierus un rajona pārraugu uz policijas iecirkni. Mūs nopratināja un tad atlaida, bet lika nākamajā dienā atkal ierasties policijas iecirknī. Mēs sapratām, ka briest nepatikšanas, tāpēc rīkojām jauno mācekļu kristīšanu paslepus. Runa tika teikta kādā privātmājā, un kristīšana notika tuvējā upē.

Dažas nedēļas vēlāk mēs saņēmām Iekšlietu ministrijas rīkojumu, ka mums, sešiem speciālajiem pionieriem, ir jāatstāj valsts. Mums tika dotas tikai 48 stundas, un izbraukšana bija jāorganizē mums pašiem. Mēs pakļāvāmies šim rīkojumam un, izbraukuši no Nigēras, taisnā ceļā devāmies uz Nigērijas filiāli, kur mums pateica, kādi būs mūsu jaunie pienākumi.

Mani nosūtīja uz Orisunbari — tas ir kāds ciemats Nigērijā. Tur es netraucēti sludināju un vadīju Bībeles nodarbības kopā ar nedaudzajiem vietējiem brāļiem un māsām. Sešus mēnešus vēlāk Nigērijas filiāles brāļi man piedāvāja atkal doties uz Nigēru, tikai šoreiz man tur bija jādodas vienam pašam. Es biju pārsteigts un sākumā arī diezgan nobažījies. Bet es ļoti vēlējos satikt savus ticības biedrus Nigērā!

Nākamajā dienā pēc tam, kad biju ieradies Niamejā, kāds nigēriešu izcelsmes uzņēmējs, sapratis, ka es esmu Jehovas liecinieks, apbēra mani ar jautājumiem, un es viņam sāku mācīt Bībeli. Pēc kāda laika viņš atmeta smēķēšanu, beidza pārmērīgi lietot alkoholu un kļuva par Jehovas liecinieku. Vēlāk es kalpoju arī citās Nigēras pilsētās un pieredzēju, kā Jehovas liecinieku skaits šajā valstī pamazām sāk augt. Kad ierados Nigērā, visā valstī bija 31 Jehovas liecinieks, bet, kad devos prom, valstī bija jau 69 kristīti sludinātāji.

”PAR TO, KĀ NORIS SLUDINĀŠANA GVINEJĀ, MUMS NEKAS DAUDZ NAV ZINĀMS”

1977. gada beigās es atgriezos Nigērijā, lai saņemtu apmācību. Trīs nedēļas ilgo mācību beigās filiāles komitejas koordinators Malkolms Vigo iedeva man izlasīt vēstuli, kas bija saņemta no Sjerraleones filiāles. Tās pārraudzītajā teritorijā bija vajadzīgs neprecējies brālis, kam ir laba veselība un kas prot angļu un franču valodu, un kas varētu kalpot par rajona pārraugu Gvinejā. Brālis Vigo man darīja zināmu, ka tieši šim mērķim es biju saņēmis apmācību. Viņš uzsvēra, ka šis uzdevums nebūs no vieglajiem. ”Padomā labi, pirms piekrīti,” viņš man sirsnīgi ieteica. Bet es bez liekas domāšanas atbildēju: ”Ja reiz Jehova mani sūta, es esmu ar mieru.”

Kad ierados Sjerraleonē, es satikos ar filiāles komitejas brāļiem. Viens no viņiem teica: ”Par to, kā noris sludināšana Gvinejā, mums nekas daudz nav zināms.” Lai gan Sjerraleones filiālei bija jāpārrauga sludināšana kaimiņvalstī Gvinejā, brāļiem nebija izdevies sazināties ar turienes sludinātājiem, jo politiskā situācija Gvinejā bija ļoti saspīlēta. Sjerraleones filiāle vairākas reizes bija mēģinājusi sūtīt uz Gvineju savu pārstāvi, bet tas nebija izdevies. Tāpēc viņi man lūdza doties uz Gvinejas galvaspilsētu Konakri un pacensties iegūt uzturēšanās atļauju.

Ieradies Konakri, es tikos ar Nigērijas vēstnieku. Es viņam pastāstīju par savu vēlēšanos sludināt Gvinejā. Viņš man silti ieteica te nepalikt, jo man draudētu arests vai kaut kas vēl ļaunāks. ”Dodies atpakaļ uz Nigēriju un sludini tur,” viņš sacīja. Bet es atbildēju: ”Es gribu palikt Gvinejā.” Tad es uzrakstīju vēstuli Gvinejas iekšlietu ministram, kurā lūdzu viņa palīdzību saistībā ar uzturēšanās atļauju. Viņš izrādījās ļoti izpalīdzīgs.

Drīz pēc tam es atgriezos Sjerraleonē un teicu brāļiem, ka uzturēšanās atļauja man ir rokā. Es viņiem pastāstīju, kā tajā visā bija iesaistījies pats ministrs. Dzirdot, kā Jehova man ir palīdzējis, brāļi bija neizsakāmi priecīgi!

No 1978. līdz 1989. gadam mans pienākums bija apmeklēt draudzes Gvinejā un Sjerraleonē, un reizēm arī Libērijā. Pirmajos gados man bieži gadījās saslimt, un reizēm tas notika, kad es apmeklēju kādu draudzi pavisam nomaļā vietā. Bet brāļi darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai nogādātu mani līdz tuvākajai slimnīcai.

Reiz, kad man bija malārija smagā formā, es biju dabūjis arī parazītiskus tārpus. Kad beidzot atveseļojos, es uzzināju, ka brāļi jau bija sprieduši, kur mani apglabāt. Lai gan es saskāros ar tik nopietnām grūtībām, man pat prātā nenāca atstāt savu kalpošanu. Es sapratu, ka patiesu drošību cilvēks var gūt, vienīgi paļaujoties uz Jehovu, jo Jehova pat spēj piecelt no nāves.

PAĻAUJAMIES UZ JEHOVU, KALPOJOT DIVATĀ

1988. gadā es iepazinos ar kādu pazemīgu, garīgi noskaņotu kristieti, vārdā Dorkasa, kura bija pioniere. Mēs apprecējāmies un turpmāk apmeklējām draudzes kopā. Dorkasa mani pašaizliedzīgi atbalstīja, lai es varētu pildīt savus pienākumus. Dodamies uz nākamo draudzi, mēs reizēm nostaigājām pat 25 kilometrus, un tas nepavisam nebija viegli, jo mums bija jānes savas mantas. Lai nokļūtu uz tālākām draudzēm, mēs mēģinājām atrast vietu kādā transportlīdzeklī, ar ko varētu tikt uz priekšu pa izdangātajiem ceļiem un kas neiestigtu dubļos.

Dorkasa ir ļoti drosmīga. Dažkārt mums bija jāšķērso upes, kurās mudžēja krokodili. Reiz mēs ceļojām piecas dienas, un mums bija jātiek pāri upei, bet tilts nebija lietojams. Tāpēc mēs šķērsojām upi kanoe laivā. Kad Dorkasa piecēlās, lai izkāptu no laivas, viņa iekrita ūdenī. Jāpiebilst, ka mēs neprotam peldēt. Tur bija dziļš, turklāt upē dzīvoja krokodili. Par laimi, blakus bija daži jauni vīrieši, kas ienira upē un izvilka Dorkasu krastā. Mums abiem par šo notikumu kādu laiku rādījās murgi, taču mēs nepametām savu kalpošanu.

1992. gada sākumā dzīve mums sagādāja pārsteigumu — Dorkasa bija stāvoklī. Mēs nezinājām, vai varēsim turpināt speciālo pilnas slodzes kalpošanu. Lai gan nebija skaidrs, kas mūs gaida, mēs bijām pateicīgi Jehovam par dāvanu — mūsu meitiņu. Tāpēc mēs viņu nosaucām par Džāgiftu (tulkojumā no angļu valodas ”Jah dāvana”). Četrus gadus vēlāk mums piedzima dēls, ko nosaucām par Ēriku. Abi mūsu bērni ir brīnišķīgas Jehovas dāvanas. Džāgifta kādu laiku strādāja Konakri tulkošanas birojā, un Ēriks ir draudzes kalpotājs.

Kad Dorkasa vairs nevarēja būt speciālā pioniere, viņa kļuva par pionieri. Šo kalpošanu viņai izdevās apvienot ar bērnu audzināšanu. Bet es turpināju kalpot par speciālo pionieri. Kad mūsu bērni izauga, Dorkasa varēja atsākt speciālo pilnas slodzes kalpošanu. Pašlaik mēs dzīvojam Konakri, un mēs abi esam misionāri.

JEHOVAS PASPĀRNĒ MĒS JŪTAMIES DROŠĪBĀ

Es vienmēr esmu bijis gatavs doties tur, kur Jehova ir vēlējies mani sūtīt. Mēs ar Dorkasu bieži esam izjutuši, kā Jehova mūs aizsargā un svētī. Paļaudamies uz Jehovu, mēs esam izvairījušies no daudzām raizēm, kādas pieredz tie, kas paļaujas uz bagātību. Mēs abi esam pārliecinājušies, ka patiesu drošību var sagādāt tikai Jehova — ”mūsu Glābējs”. (1. Laiku 16:35.) Visi, kas paļaujas uz Jehovu, var nešaubīties par Bībelē lasāmo solījumu: ”Jehova, tavs Dievs, droši pasargās tavu dzīvību, iesietu dzīvības sainītī.” (1. Sam. 25:29.)