Laimīga dzīve, kas pavadīta kalpošanā Jehovam

Nākamajā gadā Bētelē tika paziņots, ka ir vajadzīgi brīvprātīgie, kas ir gatavi doties uz Dienvidāfrikas Republikas filiāli, kur bija plānots uzstādīt rotācijas iespiedmašīnu. Es pieteicos, un, man par lielu prieku, mani apstiprināja. Reizē ar mani tika izraudzīti vēl trīs Kanādas Bēteles darbinieki: Deniss Līčs, Bils Maklelans un Kens Nordins. Mums teica, ka Dienvidāfrikas Bētelē mēs būsim uz palikšanu.

Es piezvanīju mātei un teicu: ”Mammu, man ir lieli jaunumi. Es pārcelšos uz Dienvidāfriku!” Manai mātei, kas pēc dabas bija kluss cilvēks, bija stipra ticība un nesatricināma paļāvība uz Jehovu. Viņa neko daudz neteica, bet es biju pārliecināts par viņas atbalstu. Ne māte, ne tēvs neiebilda pret manu lēmumu, lai gan viņus skumdināja tas, ka es būšu tik tālu prom no viņiem.

CEĻĀ!

Vispirms mūs, visus četrus brīvprātīgos, Bruklinas Bētelē trīs mēnešus mācīja strādāt ar metāliskā salikuma izgatavošanas mašīnām. Pēc tam mēs ar kravas kuģi devāmies ceļā uz Keiptaunu. Man tikko bija apritējuši 20 gadi. Nonākuši Keiptaunā, mēs vakarā iesēdāmies vilcienā, kas brauca uz Johannesburgu. Rītausmā vilciens piestāja kādā pilsētiņā, kas atradās Karū, pustuksnešainā apvidū. Tā bija mūsu pirmā pietura. Tur bija daudz putekļu un ļoti karsti. Mēs bažīgi raudzījāmies ārā pa logu un prātojām: kas gan mūs gaida? Vēlākos gados, kad mēs atkal bijām šajā apvidū, mums iepatikās šejienes pilsētiņas, kur dzīve plūda rāmi un mierīgi.

Vairākus gadus Dienvidāfrikas filiālē es strādāju ar linotipa mašīnu, ar kuru, atlejot rindu pa rindai, tika izgatavotas iespiedformas žurnāliem Sargtornis un Atmostieties!. Tas bija sarežģīts, bet aizraujošs darbs. Filiāles tipogrāfijā tika iespiesti žurnāli daudzās Āfrikas valodās, un tie bija domāti ne vien Dienvidāfrikai, bet arī daudzām citām Āfrikas valstīm. Jaunā rotācijas iespiedmašīna, kuras dēļ mēs bijām atbraukuši no otras pasaules malas, patiešām strādāja ar pilnu jaudu.

Vēlāk mani pārcēla uz nodaļu, kas koordinēja mūsu literatūras tulkošanu, iespiešanu un transportēšanu. Es biju ļoti aizņemts, un dzīve man sagādāja lielu gandarījumu.

APPRECĒŠANĀS UN JAUNS UZDEVUMS

1968. gadā es apprecējos ar Loru Bauenu — jauku pionieri, kas dzīvoja netālu no Bēteles. Viņa palīdzēja Bēteles tulkošanas nodaļai, pārrakstot tekstus mašīnrakstā. Tajā laikā nebija paredzēts, ka tie, kas nodibina ģimeni, paliek Bētelē, un mūs abus iecēla par speciālajiem pionieriem. Desmit gadus es biju pavadījis Bētelē, kur man bija nodrošināts uzturs un jumts virs galvas, tāpēc es nedaudz uztraucos, vai mēs spēsim iztikt ar pabalstu, ko saņem speciālie pionieri. Katram no mums ik mēnesi piešķirtu 25 randus (tas atbilda 35 ASV dolāriem), turklāt tikai tad, ja mēs sludinātu noteiktu stundu skaitu, atkārtoti apmeklētu noteiktu skaitu cilvēku un izplatītu konkrētu skaitu literatūras vienību. No šīs naudas mums būtu jāmaksā par dzīvesvietas īri un pārtiku un jāsedz transporta, medicīnas, kā arī citi personiskie izdevumi.

Mums bija jāpievienojas mazai sludinātāju grupai, kas darbojās netālu no Durbanas — pilsētas pie Indijas okeāna. Tur dzīvoja ļoti daudz indiešu. Liela daļa no viņiem bija to indiešu pēcteči, kuri 19. gadsimta otrajā pusē bija ieradušies no Indijas, lai strādātu cukurniedru plantācijās. Indieši vairs nestrādāja plantācijās, bet daudz kur citur, tomēr viņi bija saglabājuši savu kultūru un nacionālo virtuvi, kurā īpaši gribētos izcelt garšīgo kariju. Turklāt viņi runāja angliski, tāpēc mums bija viegli sludināt.

Speciālajiem pionieriem katru mēnesi bija jāsludina 150 stundu, tāpēc mēs ar Loru jau pirmajā dienā ieplānojām sludināt sešas stundas. Ārā valdīja sutīga tveice. Nebija neviena, kam mēs mācītu Bībeli vai ko mēs varētu apmeklēt atkārtoti, un mums šīs sešas stundas bija jāsludina pa mājām. Kad jau kādu laiciņu bijām sludinājuši, es palūkojos pulkstenī un redzēju, ka bija pagājušas tikai 40 minūtes. Man uzmācās doma: kā mēs tiksim galā ar savu uzdevumu?

Drīz vien mēs iemācījāmies labi plānot laiku. Katru rītu mēs sagatavojām līdzņemšanai sviestmaizes un ielējām termosā zupu vai kafiju. Kad jutām, ka vajag nelielu pārtraukumu, mēs novietojām savu mazo folksvāgenu kāda koka paēnā un mazliet atpūtāmies. Dažreiz ap mums sastājās bariņš skaistu indiešu bērnu, kas mūs ziņkārīgi pētīja. Jau dažu dienu laikā mēs bijām sapratuši, ka pēc pirmajām divām vai trim stundām, kas pavadītas sludināšanā, pārējā diena paskrien ļoti ātri.

Mums bija liels prieks sludināt Bībeles vēsti viesmīlīgajiem indiešiem. Viņi ir laipni, pieklājīgi un dievbijīgi cilvēki. Daudzi atsaucās uz mūsu sludināto vēsti. Viņiem patika mācīties par Jehovu un Jēzu, iedziļināties Bībelē un klausīties par jauno pasauli, kur valdīs miers, un par to, ka mirušie tiks piecelti no nāves. Jau pēc gada mēs 20 vietās vadījām Bībeles nodarbības. Katru dienu kāda no ģimenēm, kurām mēs mācījām Bībeli, mūs cienāja ar pusdienām. Mēs bijām laimīgi!

Bet pavisam drīz mēs saņēmām jaunu uzdevumu — mani iecēla par rajona pārraugu, un mums bija jāapmeklē draudzes skaistajā Indijas okeāna piekrastē. Katru nedēļu mēs apmeklējām kādu draudzi, sadarbojāmies ar šīs draudzes sludinātājiem un centāmies stiprināt viņu ticību. Mēs parasti apmetāmies pie kādas ģimenes, un pret mums izturējās kā pret ģimenes locekļiem. Mums patika pavadīt laiku ar mūsu viesmīlīgajiem saimniekiem, viņu bērniem un mājdzīvniekiem. Tā pagāja divi brīnišķīgi gadi. Tad kādu dienu pavisam negaidīti mums piezvanīja no Bēteles un teica: ”Mēs vēlamies, lai jūs atgrieztos Bētelē.” Es atbildēju: ”Ziniet, mums ļoti patīk mūsu pašreizējais uzdevums.” Bet, protams, mēs bijām ar mieru veikt jebkādus pienākumus.

ATGRIEŽAMIES BĒTELĒ

Bētelē man uzticēja strādāt kalpošanas nodaļā, kur es varēju sadarboties ar daudziem garīgi nobriedušiem, pieredzes bagātiem kristiešiem. Tolaik rajona pārraugs pēc ikkatras draudzes apmeklējuma uzrakstīja ziņojumu filiālei, savukārt filiāles kalpošanas nodaļa, balstoties uz šo ziņojumu, uzrakstīja draudzei vēstuli, lai sniegtu garīgu stiprinājumu un dotu konkrētus norādījumus. Tāpēc mūsu sekretāriem bija daudz darba — viņi vispirms tulkoja ziņojumus no khosu, zulu un citām valodām angļu valodā un pēc tam vēstules no angļu valodas afrikāņu valodās. Es ļoti augstu vērtēju viņu darbu. Šie čaklie tulkotāji man arī palīdzēja saprast, ar kādām grūtībām sastopas mūsu afrikāņu brāļi un māsas.

Tajā laikā Dienvidāfrikas Republikā pastāvēja aparteīds. Katrai rasei bija jādzīvo savā rajonā, un dažādu rasu cilvēki nemēdza kontaktēties savā starpā. Melnādainie brāļi un māsas sludināja tikai tiem, kas runāja viņu valodās, un arī draudzes bija izveidotas pēc līdzīga principa.

Es nepazinu daudz melnādaino afrikāņu, jo vienmēr biju piederējis pie kādas angļu valodas draudzes. Bet, strādājot kalpošanas nodaļā, man bija iespēja daudz ko uzzināt par afrikāņu kultūru un paražām. Es uzzināju, ar kādām grūtībām sastapās afrikāņu brāļi un māsas vietējo tradīciju un ticējumu dēļ. Viņi rīkojās tiešām drosmīgi, kad pārstāja ievērot tradīcijas, kas nav saskaņā ar Bībeli, un atteicās darīt jebko, kas saistīts ar spiritismu, lai gan pret viņiem vērsās radinieki un pat viss ciems. Laukos valdīja liela nabadzība. Daudziem trūka izglītības, bet viņi cienīja Bībeli.

Tāpat es palīdzēju risināt vairākas juridiskas lietas, kas bija saistītas ar reliģijas brīvību un kristīgo neitralitāti. Ne mazums Jehovas liecinieku bērnu izslēdza no skolas, jo viņi nepiedalījās kopīgajās lūgšanās un baznīcas dziesmu dziedāšanā. Mani ļoti iespaidoja šo bērnu ticība un drosme.

Kādā mazā kaimiņvalstī, kas tolaik bija pazīstama kā Svazilenda, mūsu ticības biedri saskārās ar vēl kādām grūtībām. Kad nomira Svazilendas karalis Sobhuza II, visā valstī iedzīvotājiem bija jāievēro noteiktas sēru paražas. Vīriešiem bija jānoskuj galva, un sievietēm mati bija jānogriež pavisam īsi. Mūsu ticības biedri atteicās ievērot šo paražu, jo tā ir saistīta ar senču kultu, tāpēc daudzi no viņiem tika vajāti. Mūs ļoti iepriecināja viņu uzticība Jehovam. Afrikāņu brāļu un māsu nesatricināmā pārliecība un izturība ļoti stiprināja mūsu ticību.

ATKAL TIPOGRĀFIJĀ

1981. gadā man atkal mainījās darba uzdevums — man bija jāpalīdz datorizēt literatūras iespiešanu. Tā es atgriezos tipogrāfijā. Tas bija aizraujošs laiks! Mainījās poligrāfijas tehnika un tehnoloģija. Kāda uzņēmuma pārstāvis ļāva filiālei bez maksas izmēģināt fotosalikšanas mašīnu. Galu galā deviņi linotipi tika aizstāti ar piecām fotosalikšanas mašīnām un tika uzstādīta arī rotācijas ofseta iespiedmašīna. Nu mēs varējām iespiest daudz vairāk nekā agrāk!

Attīstoties datortehnoloģijām, Jehovas liecinieki sāka maketēt tekstu ar daudzvalodu elektroniskās publicēšanas sistēmas (MEPS) palīdzību. Kāds progress, ja salīdzina ar linotipiem, kas bija lēni un smagnēji lietošanā, un vecajām iespiedmašīnām, kuru dēļ mēs, četri Kanādas Bēteles darbinieki, bijām pārcēlušies uz Dienvidāfrikas Republiku! (Jes. 60:17.) Mēs visi bijām apprecējuši jaukas, garīgi noskaņotas pionieres. Bils un es joprojām kalpojām Bētelē. Kena ģimenē un Denisa ģimenē auga bērni, un viņi dzīvoja netālu no Bēteles.

Darba apjoms mūsu filiālē nemitīgi palielinājās. Arvien pieauga valodu skaits, kurās tulkoja Bībeles literatūru, un mūsu filiāle to iespieda un sūtīja uz citām zemēm. Bija skaidrs, ka ir nepieciešama jauna, plašāka Bētele. Tāpēc brāļi skaistā vietā, kas atradās rietumos no Johannesburgas, uzbūvēja Bēteles ēku kompleksu, un 1987. gadā tas tika svinīgi veltīts Jehovam. Man bija prieks, ka es varēju to visu pieredzēt, kā arī daudzus gadus darboties Dienvidāfrikas filiāles komitejā.

JAUNS UZDEVUMS

Man par lielu pārsteigumu 2001. gadā mani uzaicināja pārcelties uz ASV un darboties jaunizveidotās filiāles komitejā. Lai gan mēs bijām mazliet bēdīgi, ka jāatstāj pašreizējais darbs un draugi, mēs saviļņoti gaidījām, kad kļūsim par ASV Bēteles saimes locekļiem.

Bet mēs bažījāmies, ka būsim tālu prom no Loras mātes, kas bija jau krietni gados. Dzīvojot Ņujorkā, mums būtu grūti viņai palīdzēt. Taču Loras trīs māsas apņēmās palīdzēt mātei fiziskā, emocionālā un materiālā ziņā. Viņas teica, ka pašas nevar kalpot pilnu slodzi, bet, ja viņas uzņemsies rūpes par māti, tad mēs varēsim turpināt savu kalpošanu. Mēs viņām esam dziļi pateicīgi.

Savukārt par manu māti, kas bija atraitne, rūpējās mans brālis ar sievu, kas dzīvoja Kanādā, Toronto. Tolaik māte pie viņiem dzīvoja jau vairāk nekā 20 gadu. Drīz pēc mūsu pārcelšanās uz Ņujorku mana mīļā māte nomira. Mēs no sirds esam pateicīgi manam brālim un viņa sievai par mīlestību un gādību, ko viņi veltīja mātei. Tas ir tik brīnišķīgi, ka ir tuvinieki, kas ir gatavi rūpēties par vecākiem, kad tie ir krietni gados, un darīt to arī tad, ja tas ir grūti.

ASV filiālē mans darbs vairākus gadus bija saistīts ar literatūras izdošanu. Šis process aizvien vairāk modernizējās un vienkāršojās. Pēdējos gados es strādāju sagādes nodaļā. Ir prieks, ka mēs jau 20 gadu piederam pie šīs lielās Bēteles saimes. Šajā Bētelē pastāvīgi kalpo ap 5000 brāļu un māsu un vēl apmēram 2000 nāk palīgā.

Pirms sešdesmit gadiem man pat prātā nenāca, ka man būs tik bagāta dzīve. Visus šos gadus Lora mani ir pilnībā atbalstījusi. Mēs ar lielu prieku atceramies uzdevumus, kādi mums ir bijuši kalpošanā, un brīnišķīgos cilvēkus, ar kuriem esam sadarbojušies, to vidū visus, ko esam satikuši dažādās filiālēs, kuras mums bija jāapmeklē. Tagad, kad man ir pāri 80, mana darba slodze ir samazināta, jo ir pietiekami daudz gados jaunu brāļu, kas lieliski tiek galā ar maniem agrākajiem pienākumiem.

Viens no psalmu sacerētājiem reiz teica: ”Laimīga tā tauta, kuras Dievs ir Jehova!” (Ps. 33:12.) Cik patiesi vārdi! Es esmu laimīgs un bezgala pateicīgs Jehovam, ka varu piederēt pie viņa tautas.