”Tagad sludināšana man sagādā patiesu prieku”

ZAUDĒJU PRIEKU KALPOŠANĀ

Diemžēl pusaudzes gados manas attiecības ar Jehovu atslāba. Mani skolasbiedri baudīja šķietami neierobežotu brīvību, un man bija sajūta, ka man kaut kas iet garām. Vecāku izvirzītie noteikumi un kristīgās normas man likās pārāk stingras, un garīgā darbība man sāka šķist smaga un apgrūtinoša. Kaut gan es nekad nesāku šaubīties par to, vai Jehova pastāv, es vairs nejutos viņam tuva.

Es nekļuvu par neaktīvu sludinātāju, bet sludināju tik nelielā mērā, cik vien iespējams. Kad es devos sludināt, es nekad nebiju sagatavojusies, tāpēc man bija grūti uzsākt un risināt sarunas. Iznākumā mana sludināšana kļuva neproduktīva un vairs nesagādāja man prieku, un tas tikai vairoja manu nepatiku pret sludināšanu. Es reizēm domāju: ”Kā gan kāds varētu to darīt nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša?”

Kad man apritēja 17 gadi, mani pārņēma vēlme pēc neatkarības. Tā nu es sapakoju mantas, atstāju mājas un pārcēlos uz Austrāliju. Maniem vecākiem bija smagi noskatīties, kā es dodos prom. Viņi bija noraizējušies, bet viņi cerēja, ka es turēšos pie garīgiem ieradumiem.

Austrālijā mans garīgums atslāba vēl vairāk. Es sāku izlaist draudzes sapulces. Mani piesaistīja tādu jauniešu sabiedrība, kuri, līdzīgi man, vienu vakaru apmeklēja sapulces, bet nākamo — devās uz naktsklubiem dejot un iedzert. Atskatoties pagātnē, es saprotu, ka ar vienu kāju es biju patiesībā, bet ar otru — pasaulē, taču nekur nejutos iederīga.

NEGAIDĪTA, BET NOZĪMĪGA SASTAPŠANĀS

Aptuveni pēc diviem gadiem es sastapu kādu māsu, kura, pati to neapzinoties, lika man aizdomāties par to, kurp virzās mana dzīve. Es dzīvoju vienā mājā ar četrām neprecētām ticības biedrenēm, un mēs uzaicinājām rajona pārraugu un viņa sievu Tamāru nedēļu palikt pie mums. Kamēr Tamāras vīrs kārtoja draudzes lietas, viņa pavadīja laiku ar mums, meitenēm, un mēs daudz kopā smējāmies. Man tas ļoti patika. Viņas klātbūtnē varēja justies ļoti brīvi. Man šķita apbrīnojami, ka ar tik garīgi noskaņotu cilvēku var būt tik jautri.

Tamāra kūsāja no entuziasma. Viņas mīlestība pret patiesību un prieks kalpošanā bija lipīgi. Viņa jutās laimīga, dodot Jehovam pašu labāko, savukārt es jutos nelaimīga, jo darīju tik maz, cik vien iespējams. Viņas pozitīvā attieksme un patiesais prieks atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Viņas priekšzīme man lika domāt par kādu Bībeles pamatpatiesību: Jehova vēlas, lai mēs visi viņam kalpotu ”ar prieku” un ”ar gavilēm”. (Ps. 100:2.)

ATGŪSTU PRIEKU SLUDINĀŠANĀ

Es vēlējos justies tikpat priecīga kā Tamāra, bet, lai to panāktu, man dzīvē bija jāveic būtiskas izmaiņas. Tas prasīja laiku. Es iesāku ar nelieliem solīšiem. Es sāku gatavoties sludināšanai un laiku pa laikam kalpoju par palīgpionieri. Tas man palīdzēja mazināt uztraukumu un justies pārliecinātākai par sevi. Biežāk izmantojot sludināšanā Bībeli, es izjutu patiesu gandarījumu. Drīz vien es kalpoju par palīgpionieri katru mēnesi.

Par maniem draugiem kļuva dažāda vecuma kristieši, kas bija nostiprinājušies patiesībā un kam kalpošana Jehovam sagādāja prieku. Viņu paraugs man palīdzēja izvērtēt savas prioritātes un izveidot labus garīgus paradumus. Sludināšana man iepatikās aizvien vairāk, un galu galā es uzsāku pionieres kalpošanu. Pirmo reizi daudzu gadu laikā es izjutu iekšēju mieru un dziļu prieku un draudzē jutos kā mājās.

ATRODU PASTĀVĪGU PARTNERI KALPOŠANĀ

Gadu vēlāk es satiku Aleksu — laipnu un sirsnīgu brāli, kas mīlēja Jehovu un ar visu sirdi bija nodevies sludināšanai. Viņš bija draudzes kalpotājs un kādus sešus gadus — arī pionieris. Turklāt Alekss kādu laiku bija kalpojis Malāvijā, jo tur bija liela vajadzība pēc sludinātājiem. Tur viņš bija pavadījis laiku kopā ar misionāriem, no kuru priekšzīmes viņš bija varējis daudz ko mācīties un kuri viņu bija mudinājuši turpināt galveno vietu dzīvē ierādīt Dieva valstībai.

2003. gadā mēs ar Aleksu apprecējāmies, un kopš tā laika mēs esam turpinājuši kalpot Jehovam pilnu slodzi. Mēs esam iemācījušies daudz ko vērtīgu, un Jehova mūs ir svētījis neskaitāmos veidos.

DURVIS UZ BAGĀTĪGĀM SVĒTĪBĀM

2009. gadā mēs tikām uzaicināti kalpot par misionāriem Austrumtimorā — nelielā valstī Indonēzijas arhipelāgā. Mēs vienlaikus bijām pārsteigti, sajūsmināti un nobažījušies. Pēc pieciem mēnešiem mēs ieradāmies Austrumtimoras galvaspilsētā Dili.

Pārcelšanās nozīmēja milzīgas pārmaiņas mūsu dzīvē. Mums bija jāpielāgojas jaunai kultūrai, valodai, ēdieniem un dzīves apstākļiem. Sludināšanā mēs bieži varējām vērot nabadzības, izglītības trūkuma un apspiešanas sekas. Un mēs redzējām daudzus, kas cieta no fiziskām un emocionālām traumām, ko bija atstājis karš un vardarbība.a

Sludināšana tur bija neticama! Piemēram, reiz es satiku kādu noskumušu trīspadsmitgadīgu meiteni, kuru sauca Marijab. Viņas māte bija mirusi pirms dažiem gadiem, un savu tēvu viņa satika ļoti reti. Tāpat kā daudzi viņas vecuma bērni, arī Marija nezināja, ko iesākt ar savu dzīvi. Es atceros kādu reizi, kad viņa raudot kratīja man savu sirdi. Tomēr es nesapratu, ko viņa man saka, jo vēl labi nerunāju viņas valodā. Es lūdzu, lai Jehova man palīdz viņu uzmundrināt, un tad es sāku viņai lasīt mierinošus Bībeles pantus. Dažu nākamo gadu laikā es varēju redzēt, kā patiesība maina Marijas izturēšanos, ārieni un visu viņas dzīvi. Viņa kristījās, un tagad viņa pati māca citiem Bībeli. Turklāt Marija ir ieguvusi lielu garīgo ģimeni, kurā viņa jūtas mīlēta un vajadzīga.

Jehova ir svētījis sludināšanas darbu Austrumtimorā. Kaut gan lielākā daļa sludinātāju šajā valstī ir kristījušies pēdējo desmit gadu laikā, daudzi no viņiem kalpo par pionieriem, draudzes kalpotājiem vai draudzes vecākajiem. Vēl citi strādā tulkošanas birojā un piedalās garīgā uztura sagatavošanā vietējās valodās. Es jutos laimīga, dzirdot šos brāļus un māsas dziedam sapulcēs, redzot viņu platos smaidus un vērojot viņu garīgo izaugsmi.

ES NESPĒJU IEDOMĀTIES VĒL LAIMĪGĀKU DZĪVI

Mūsu dzīve Austrumtimorā ļoti atšķīrās no dzīves Austrālijā, tomēr es nespēju iedomāties vēl laimīgāku dzīvi. Dažreiz mums nācās braukt pārpildītā busiņā, sēžot starp kaltētām zivīm un dārzeņu kaudzēm no vietējā tirgus. Bija dienas, kad mēs vadījām Bībeles nodarbības nelielās mājiņās, kurās bija karsts un mitrs un kurās pa noblietētas zemes grīdu skraidīja vistas. Tomēr, par spīti grūtībām, es bieži pie sevis domāju: ”Tas ir lieliski!”

Atceroties pagātni, es jūtos pateicīga saviem vecākiem, ka viņi centās man mācīt Jehovas ceļus un atbalstīja mani arī sarežģītajos pusaudzes gados. Manā dzīvē ir pierādījies, cik patiesi ir vārdi, kas lasāmi Sālamana pamācībās 22:6. Mamma un tētis lepojas ar mani un Aleksu; viņi ir laimīgi, redzot, ka mēs kalpojam Jehovam. Kopš 2016. gada, kad Aleksu iecēla par rajona pārraugu, mēs apmeklējam draudzes Austrālāzijas filiāles pārraudzītajā teritorijā.

Ir grūti noticēt, ka es kādreiz sludināšanu uzskatīju par smagu un apgrūtinošu pienākumu. Tagad sludināšana man sagādā patiesu prieku. Es esmu sapratusi, ka, lai arī kas dzīvē notiktu, īstu prieku var gūt, vienīgi no sirds kalpojot Dievam. Pēdējie 18 gadi, kurus kopā ar Aleksu esmu kalpojusi Jehovam, ir bijuši paši laimīgākie manā dzīvē. Es esmu pārliecinājusies par Dāvida vārdu patiesumu, kurus viņš, vērsdamies pie Jehovas, sacīja kādā psalmā: ”Priecāsies visi, kas pie tevis tveras, viņi gavilēs mūžam.. Līksmos tie, kam dārgs ir tavs vārds.” (Ps. 5:11.)