No kā izvairīties, vadot Bībeles nodarbības

Nerunāsim par daudz. Mums nav jādomā, ka mums jāpaskaidro viss. Jēzus lika lietā jautājumus, lai rosinātu cilvēkus domāt un palīdzētu viņiem pašiem nonākt pie pareizā secinājuma. (Mt 17:24—27.) Jautājumi padara Bībeles nodarbību dzīvāku un palīdz mums noteikt, ko Bībeles skolnieks saprot un kam viņš tic. (be 253. lpp., 3., 4. rk.) Kad uzdodam jautājumu, būsim pacietīgi un gaidīsim atbildi. Ja Bībeles skolnieks atbild nepareizi, neteiksim viņam atbildi priekšā, bet palīdzēsim nonākt pie pareizā secinājuma, uzdodot papildjautājumus. (be 238. lpp., 1., 2. rk.) Runāsim tādā tempā, lai skolnieks spētu uztvert jaunās domas. (be 230. lpp., 4. rk.)

Neapgrūtināsim skolnieku ar liekām detaļām. Mums jāpretojas kārdinājumam pastāstīt visu, ko zinām par apskatāmo tēmu. (Jņ 16:12.) Koncentrēsimies uz rindkopas galveno domu. (be 226. lpp., 4. rk., 227. lpp., 1. rk.) Detaļas, pat ja tās ir interesantas, var aizēnot svarīgāko. (be 235. lpp., 3. rk.) Kad skolnieks ir sapratis galveno domu, pāriesim pie nākamās rindkopas.

Neaprobežosimies ar materiāla apskatīšanu. Mūsu mērķis ir ietekmēt cilvēka sirdi, nevis apskatīt noteiktu daudzumu materiāla. (Lk 24:32.) Koncentrēsimies uz nodarbības svarīgākajiem Bībeles pantiem, ļaujot darboties Dieva vārdu spēkam. (2Kr 10:4; Ebr 4:12; be 144. lpp., 1.—​3. rk.) Izmantosim vienkāršus piemērus. (be 245. lpp., 2.—​4. rk.) Ņemsim vērā skolnieka apstākļus un uzskatus un pielāgosim materiālu viņa vajadzībām. Uzdosim Bībeles skolniekam, piemēram, šādus jautājumus: ko tu domā par to, ko esi uzzinājis? Ko tas atklāj par Jehovu? Kā šī padoma izmantošana tev var nākt par labu? (be 238. lpp., 3.—​5. rk., 259. lpp., 1. rk.)