(Pielikums) Organizēti, lai pildītu Jehovas gribu. 170.—179. lappuse
17. nodaļa. Paliksim cieši saistīti ar Jehovas organizāciju
MĀCEKLIS Jēkabs rakstīja: ”Tuvojieties Dievam, tad viņš tuvosies jums.” (Jēk. 4:8.) Jehova nav pārāk augstu vai tālu, lai uzklausītu, ko mēs, nepilnīgi cilvēki, vēlamies viņam teikt. (Ap. d. 17:27.) Ja mēs no savas puses centīsimies tuvoties Dievam, viņš tuvosies mums. To mēs varam darīt, veidojot ar Dievu Jehovu ciešas attiecības, kuru priekšnoteikums ir sirsnīgas lūgšanas. (Ps. 39:13.) Lai nodibinātu draudzību ar Dievu, ir regulāri jāiedziļinās viņa Rakstos — Bībelē. Tā mēs iegūstam precīzas zināšanas un sapratni, iepazīstam Dievu Jehovu un viņa nodomus un uzzinām, ko viņš vēlas no mums. (2. Tim. 3:16, 17.) Mēs mācāmies arī mīlēt Jehovu, un mūsos veidojas bijība, kas palīdz sargāties no viņam netīkamas rīcības. (Ps. 25:14.)
Taču tuvas attiecības ar Jehovu ir iespējamas tikai ar viņa Dēla Jēzus starpniecību. (Jāņa 17:3; Rom. 5:10.) Neviens cilvēks nespētu labāk par Jēzu paskaidrot, ko domā un ko jūt Dievs Jehova. Jēzus tik labi pazina savu Tēvu, ka varēja teikt: ”Neviens nezina, kas dēls ir, kā vienīgi tēvs, un kas tēvs ir, kā vienīgi dēls un, kam šis dēls to grib atklāt.” (Lūk. 10:22.) Kad evaņģēlijos lasām par notikumiem, kuros izpaudās Jēzus domas un jūtas, mēs pakāpeniski uzzinām, ko domā un kā jūtas Jehova. To zinot, mums ir vieglāk viņam tuvoties.
Dieva Dēla vadībā mēs varam veidot draudzību ar Jehovu, ja paliekam cieši saistīti ar pārstāvju grupu, kas mūsdienās palīdz cilvēkiem saprast, kā pildīt Dieva gribu. Saskaņā ar vārdiem, kas lasāmi Mateja evaņģēlija 24. nodaļas 45.—47. pantā, Kungs Jēzus Kristus ir iecēlis ”uzticīgo un gudro kalpu”, ko veido svaidītie kristieši uz zemes, lai šis kalps sagādātu ”barību savā laikā” visai ticīgo saimei. Mūsdienās ”kalps” piedāvā bagātīgu garīgo uzturu — Bībeles studēšanas palīglīdzekļus. Ar savas pārstāvju grupas starpniecību Jehova mūs pamāca katru dienu lasīt viņa Rakstus, regulāri apmeklēt kristiešu sapulces un aktīvi sludināt ”valstības evanģeliju”. (Mat. 24:14; 28:19, 20; Joz. 1:8; Ps. 1:1—3.) Uz Jehovas pārstāvju grupu nedrīkst raudzīties no cilvēku viedokļa, jo tā mēs varētu aizmirst, ka Jehova vada savu organizāciju, un atraidītu viņa piedāvāto iespēju tuvoties viņam. Mums jādara viss iespējamais, lai mēs paliktu cieši saistīti ar Jehovas organizācijas redzamo daļu un pakļautos tās vadībai. Ja tā rīkosimies, mēs tuvosimies Dievam Jehovam, kā arī tiksim stiprināti un aizsargāti pārbaudījumos.
KĀPĒC GRŪTĪBU KĻŪST ARVIEN VAIRĀK
Iespējams, mēs kalpojam Jehovam jau daudzus gadus — tādā gadījumā mēs noteikti zinām, ko nozīmē ticības pārbaudījumi. Arī tad, ja tikai nesen esam iepazinuši Jehovu un esam kopā ar viņa tautu pavisam neilgi, mēs varam apliecināt, ka Sātans Velns sagādā grūtības visiem, kas pakļaujas Jehovas augstākajai varai. (2. Tim. 3:12.) Bet neatkarīgi no tā, cik daudz mums ir bijis jāizcieš, mums nav pamata baiļoties un nolaist rokas, jo Jehova ir apsolījis mūs atbalstīt un atalgot mūsu izturību ar glābšanu un mūžīgu dzīvi nākotnē. (Ebr. 13:5, 6; Atkl. 2:10.)
Laikā, kas Sātana pasaulei vēl ir atlicis, mēs varam sastapties ar īpaši grūtiem pārbaudījumiem. 1914. gadā tika nodibināta Dieva Valstība, pēc tam debesīs izcēlās karš, un Sātans turpmāk vairs nevarēja atrasties debesīs Jehovas tuvumā. Viņš tika nomests uz zemes, un kopš tā laika ne viņš, ne viņa ļaunie eņģeļi nevar pamest zemi un tās apkārtni. Tas, ka uz zemes kopš 1914. gada notiek arvien vairāk nelaimju un nikni tiek vajāti Jehovas kalpi, ir izskaidrojams ar Sātana dusmām, un šie notikumi pierāda, ka viņa valdīšanai pār cilvēci tuvojas gals. (Atkl. 12:1—12.)
Sātans ir saniknots par savu krišanu, un viņš zina, ka viņa laiks ir īss. Ar ļauno garu palīdzību viņš visādi cenšas traucēt Jehovas tautai sludināt un mācīt cilvēkus, kā arī mēģina izjaukt mūsu vienotību. Līdz ar to Jehovas kalpi ir iesaistīti garīgā karā, kas Vēstulē efeziešiem, 6. nodaļas 12. pantā, ir aprakstīts šādi: ”Ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” Šī kara kulminācija būs lielajās bēdās, kas nu jau ir pavisam tuvu. Ja vēlamies būt Jehovas pusē un gūt uzvaru, mēs nedrīkstam pārtraukt cīņu — mums jāuztur ”Dieva ieroči” labā stāvoklī un jāturpina visiem spēkiem cīnīties pret Sātana viltībām. (Efez. 6:10—17.) Tāpēc, lai veiktu mums uzticēto kalpošanu, mums ir vajadzīga izturība. Kā attīstīt izturību?
KĀ ATTĪSTĪT IZTURĪBU
Izturība ir spēja pārciest nelabvēlīgus apstākļus. Garīgā ziņā izturība ir vajadzīga, lai mēs nepārstātu darīt to, kas ir pareizs, kad sastopamies ar grūtībām, pretestību, vajāšanām vai kaut ko citu, kas mūs varētu novērst no uzticīgas kalpošanas Dievam. Izturība ir jāattīsta, un tas prasa laiku. Jo lielāks ir mūsu garīgais briedums, jo izturīgāki mēs kļūstam. Ja izturam nelielus ticības pārbaudījumus jau tad, kad tikko esam kļuvuši par kristiešiem, un neatkāpjamies no Dievam dotā solījuma, mēs kļūstam stiprāki, spējīgi izturēt arī grūtākus pārbaudījumus, kādi noteikti būs. Nebūtu pareizi gaidīt nopietnus pārbaudījumus un tikai tad apņemties stingri stāvēt ticībā. Jau pirms pārbaudījuma mums skaidri jāzina, kā rīkosimies. Apustulis Pēteris norādīja, ka līdz ar citām kristīgām īpašībām ir jāattīsta arī izturība, rakstīdams: ”Pūlieties, lai jūs ticību vienotu ar tikumu, tikumu ar atziņu, atziņu ar savaldību, savaldību ar izturību, izturību ar dievbijību, dievbijību ar brāļu mīlestību, brāļu mīlestību ar dievišķo mīlestību.” (2. Pēt. 1:5—7, JD-07; 1. Tim. 6:11.)
Izturības svarīgums izriet arī no Jēkaba vārdiem: ”Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana sagādā izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim, un jums nebūtu nekāda trūkuma.” (Jēk. 1:2—4.) Jēkabs paskaidroja, ka kristiešiem pārbaudījumi jāuztver ar prieku, jo tie palīdz attīstīt izturību. Vai mēs par to esam domājuši no šāda viedokļa? Pēc tam Jēkabs atzīmēja, ka izturība ”parādās darbā” jeb darbojas mūsos, uzlabojot mūsu kristīgo personību un darot mūs patīkamus Dievam. Tātad izturība vairojas ikdienā, kad sastopamies ar lielākiem un mazākiem pārbaudījumiem un tos pārvaram. Izturība savukārt palīdz veidot citas labas īpašības, kas mums ir vajadzīgas. Ja neesam gatavi izturēt nelielus pārbaudījumus, mēs nespēsim pareizi rīkoties arī tad, kad mūsu ticība tiks pārbaudīta nopietnāk. (Lūk. 16:10.)
Mūsu izturība ir patīkama Jehovam, tās dēļ viņš mūs atalgos ar mūžīgu dzīvi. Jēkabs rakstīja: ”Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas viņu mīl.” (Jēk. 1:12.) Kā redzams, izturība var dot dzīvību. Bez izturības mēs nevaram palikt patiesībā. Ja ļausimies pasaules ietekmei, mēs gribot negribot tajā atgriezīsimies. Izturība ir vajadzīga arī tāpēc, lai saņemtu Jehovas garu, bez kura mūsu dzīvē nevar izpausties tā augļi.
Lai saglabātu izturību šajos grūtajos laikos, mums jāveido pareiza attieksme pret grūtībām, kuras pieredzam tāpēc, ka esam kristieši. Atcerēsimies, ka Jēkabs rakstīja: ”Turiet.. to par lielu prieku.” Tas nepavisam nav viegli, ja ir jāpieredz fiziskas vai morālas ciešanas, taču jāatceras, ka runa ir par mūsu dzīvību. Savulaik ar apustuļiem risinājās notikumi, no kuriem var redzēt, ka ir iespējams priecāties arī tad, ja ir jācieš. Par to stāstīts Apustuļu darbu grāmatā: ”Apustuļus ieaicinājuši, tos šauta un, piekodinādami nerunāt Jēzus vārdā, atlaida. Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem viņa vārda dēļ ciest negodu.” (Ap. d. 5:40, 41.) Apustuļi saprata: viņu ciešanas apliecina, ka viņi ir paklausījuši Jēzus pavēlei un ir ieguvuši Jehovas labvēlību. Daudzus gadus vēlāk, kad apustulis Pēteris rakstīja savu pirmo Dieva iedvesmoto vēstuli, viņš minēja, cik vērtīgi ir ciest taisnības dēļ. Viņa vārdus var lasīt 1. Pētera vēstulē, 4. nodaļas 12.—16. pantā.
Cits gadījums notika ar Pāvilu un Sīlu. Būdami misionāri, viņi sludināja Filipos, kur tika apcietināti un apsūdzēti par to, ka viņi radot nemieru pilsētā un sludinot ieražas, ko turienes iedzīvotājiem neklājas pieņemt. Pāvils un Sīla tika nopērti un iemesti cietumā. Bībelē stāstīts par to, kas notika, kad viņi vēl joprojām bija cietumā un viņu brūces nebija apkoptas: ”Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās.” (Ap. d. 16:16—25.) Pāvils un Sīla saprata, ka ciešanas, kas viņiem jāpieredz Kristus dēļ, ne tikai apliecina, ka viņi ir rīkojušies krietni un taisnīgi Dieva un cilvēku priekšā, bet arī dod viņiem iespēju sludināt cilvēkiem, kas varētu uzklausīt labo vēsti. Notiekošais bija saistīts ar citu cilvēku dzīvību. Vēlāk cietumsargs un viņa saime uzklausīja labo vēsti un kļuva par Kristus mācekļiem. (Ap. d. 16:26—34.) Pāvils un Sīla paļāvās uz Jehovu, uz viņa spēku un uz to, ka Jehova ir gatavs atbalstīt savus kalpus grūtībās, un viņu paļāvība attaisnojās.
Arī mūsdienās Jehova ir sagādājis visu nepieciešamo, lai mums palīdzētu grūtībās. Viņš vēlas, lai mēs izturētu. Viņš mums ir devis savus iedvesmotos Rakstus, lai mēs varētu iegūt precīzas zināšanas par viņa nodomiem un stiprināt savu ticību. Mums ir iespēja būt kopā ar ticības biedriem, pētīt Dieva Rakstus un veikt svēto kalpošanu. Tāpat mēs varam uzturēt tuvas attiecības ar pašu Jehovu, vēršoties pie viņa lūgšanās. Jehova uzklausa cildinājuma vārdus, ko viņam sakām, un mūsu dedzīgos lūgumus, lai viņš mums palīdzētu palikt tīriem viņa acīs. (Filip. 4:13.) Turklāt lielu spēku var gūt, pārdomājot cerību, kas mums ir dota. (Mat. 24:13; Atkl. 21:1—4.)
IZTURĪBA DAŽĀDOS PĀRBAUDĪJUMOS
Pārbaudījumi, ar kādiem saskaramies mēs, lielā mērā līdzinās tiem, ar ko bija jāsastopas agrīnajiem Jēzus Kristus mācekļiem. Jehovas liecinieki ir pieredzējuši vārdiskus un fiziskus uzbrukumus, kuru organizētājiem ir nepareizi priekšstati par mums. Tāpat kā apustuļu laikā, bieži vien šādas rīcības iniciatori ir reliģiju pārstāvji, kuru nepatiesās mācības un nosodāmā rīcība kļūst redzama, kad tiek sludināta labā vēsts par Valstību. (Ap. d. 17:5—9, 13.) Reizēm Jehovas kalpiem ir izdevies atvieglot situāciju, izmantojot likumīgās tiesības, kuru ievērošanu garantē valsts. (Ap. d. 22:25; 25:11.) Taču dažkārt tieši varas pārstāvji ir tie, kas aizliedz mūsu darbību, mēģinot panākt, lai mēs nesludinātu. (Ps. 2:1—3.) Tādos gadījumos mēs drosmīgi sekojam apustuļu piemēram un ”Dievam vairāk klausām nekā cilvēkiem”. (Ap. d. 5:29.)
Visā pasaulē arvien spēcīgāks kļūst nacionālisma gars, tāpēc labās vēsts sludinātājiem jāizjūt arvien lielāka pretdarbība un viņiem ir arvien grūtāk turpināt Dieva uzticēto kalpošanu. Tagad visi Dieva kalpi vēl labāk saprot brīdinājumu, kas lasāms Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas 9.—12. pantā, kur runāts par ”zvēra vai viņa tēla” pielūgšanu. Mēs apzināmies apustuļa Jāņa rakstīto vārdu svarīgumu: ”Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību.” (LB-65r.)
Sākoties pārbaudījumiem, kuru cēlonis ir karš, valsts apvērsums, vajāšanas vai kristīgās darbības aizliegums, varbūt vairs nav iespējams darboties atklāti. Situācija var veidoties tā, ka nav iespējams rīkot draudzes sapulces, kurās sanāk daudz cilvēku. Var gadīties, ka uz kādu laiku pārtrūkst sakari ar filiāli, varbūt draudzi vairs neapmeklē rajona pārraugi un nepienāk jauni žurnāli un publikācijas. Kā mums būtu jārīkojas, ja notiek kaut kas tamlīdzīgs?
Atbilde ir šāda: mums kalpošanā jādara tik daudz, cik attiecīgajos apstākļos ir iespējams. Parasti katram pašam ir iespējams studēt Bībeli, un nelielas cilvēku grupiņas droši vien var pulcēties dzīvokļos un privātmājās. Sapulcēs var izmantot publikācijas, kas studētas jau agrāk, kā arī Bībeli. Nav pamata pārlieku uztraukties un raizēties. Visticamāk, Vadošajai padomei izdosies drīzumā sazināties ar brāļiem.
Arī tad, ja mēs esam nošķirti no visiem citiem kristiešiem, mums jāatceras, ka mēs neesam nošķirti no Jehovas un viņa Dēla — Jēzus Kristus. Mēs varam saglabāt savu cerību stipru. Jehova joprojām dzird mūsu lūgšanas, un viņš mūs var stiprināt ar savu garu. Mums jāpaļaujas uz viņa palīdzību. Paturot prātā, ka mēs esam Jehovas kalpi un Jēzus Kristus mācekļi, arī šādā situācijā mums jāizmanto iespējas sludināt, kad tādas rodas. Jehova svētīs mūsu pūles, un, ļoti iespējams, drīz kalpošanā Dievam mums pievienosies citi. (Ap. d. 4:13—31; 5:27—42; Filip. 1:27—30; 4:6, 7; 2. Tim. 4:16—18.)
Pat ja mums draud nāve, kā tas ir bijis ar apustuļiem un citiem Dieva kalpiem, mums jāpaļaujas uz ”Dievu, kas uzmodina mirušos”. (2. Kor. 1:8—10.) Ticība augšāmcelšanai palīdz izturēt pat visnežēlīgāko pretestību. (Lūk. 21:19.) Piemēru mums ir rādījis Jēzus Kristus, kurš zināja, ka viņa uzticība Dievam pārbaudījumos arī citiem dos spēku izturēt. Tieši tāpat mūsu piemērs var stiprināt brāļus. (Jāņa 16:33; Ebr. 12:2, 3; 1. Pēt. 2:21.)
Izturība ir vajadzīga ne tikai tad, kad sastopamies ar vajāšanām un atklātu pretestību, bet arī citās grūtās situācijās. Daži, kam nekas netraucē brīvi sludināt, ir kļuvuši nomākti un pārstājuši kalpot Jehovam, jo cilvēki, kam viņi ir sludinājuši, ir noskaņoti vienaldzīgi. Citiem grūtības rada slimības vai emocionāli traucējumi, vai arī kādi citi ierobežojumi, ko izraisa cilvēku nepilnība. Apustulim Pāvilam bija jāiztur kāds pārbaudījums, kas viņam reizēm traucēja kalpošanā un to apgrūtināja. (2. Kor. 12:7.) Epafrodits, kāds pirmā gadsimta kristietis no Filipiem, bija ”nobēdājies par to, ka [viņa draugi] bija dzirdējuši par viņa slimību”. (Filip. 2:25—27.) Īpaši grūti ir izturēt pārbaudījumus, kuru cēlonis ir mūsu pašu vai citu cilvēku nepilnības. Šādu nepilnību dēļ kristiešu starpā var rasties nopietnas domstarpības. Tomēr, ja ņemam vērā Jehovas Rakstos atrodamos padomus, ir iespējams izturēt arī šādas grūtības un tās sekmīgi pārvarēt. (Ecēh. 2:3—5; 1. Kor. 9:27; 13:8; Kol. 3:12—14; 1. Pēt. 4:8.)
APŅEMSIMIES SAGLABĀT UZTICĪBU DIEVAM
Mums vienmēr stingri jāturas pie Jēzus Kristus, ko Jehova ir iecēlis par draudzes galvu. (Kol. 2:18, 19.) Tāpat ir cieši jāsadarbojas ar ”uzticīgo un gudro kalpu” un ar tiem, kas ir iecelti par pārraugiem draudzē. (Ebr. 13:7, 17.) Pakļaujoties teokrātiskajai kārtībai un sadarbojoties ar brāļiem, kas vada draudzes darbību, mēs būsim labi organizēti, lai pildītu Jehovas gribu. Ļoti būtiski ir vērsties pie Jehovas lūgšanās. Ne cietuma sienas, ne ieslodzījums viennīcā mums nevar laupīt šo iespēju runāt ar debesu Tēvu un nevar izjaukt mūsu vienotību ar ticības biedriem.
Ar apņēmību un izturību darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai izpildītu savu uzdevumu sludināt, un turpināsim darbu, ko saviem sekotājiem uzdeva veikt augšā celtais Jēzus Kristus: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mat. 28:19, 20.) Tāpat kā Jēzus izturēja ”viņam sagatavotā prieka dēļ”, būsim izturīgi arī mēs un vienmēr atcerēsimies, ka mums ir cerība uz Dieva Valstību un mūžīgu dzīvi. (Ebr. 12:2, JD-07.) Kristus mācekļiem ir iespēja piedalīties tajā, kā piepildās viņa pravietojums par pēdējām dienām. Viņš teica: ”Šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mat. 24:3, 14.) Ja tagad veltīsim visus spēkus šim darbam, mēs izjutīsim prieku, ko dos mūžīga dzīve Jehovas taisnīgajā jaunajā pasaulē.