(Pielikums) Organizēti, lai pildītu Jehovas gribu. 163.—170. lappuse
16. nodaļa. Vienotība brāļu saimē
ILGU laiku Dievs Jehova uzturēja attiecības tikai ar Ābrahāmu un viņa pēcnācējiem izraēliešiem, bet, kad bija pagājuši aptuveni 2000 gadi, Dievs ”uzlūkoja pagānus, lai sapulcinātu no viņu vidus tautu savam vārdam”. (Ap. d. 15:14, JD-07.) Tautu Jehovas vārdam veido cilvēki, kas liecina par viņu un kas ir vienoti savās domās un rīcībā, lai kurā vietā uz zemeslodes viņi dzīvotu. Šāda vienotība ir iespējama tāpēc, ka tiek pildīts uzdevums, ko Jēzus deva saviem sekotājiem. Viņš teica: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mat. 28:19, 20.)
Kad atdevām sevi Jehovam un kristījāmies, mēs kļuvām par Jēzus Kristus mācekļiem, un tagad mēs piederam pie pasaules mēroga kristiešu saimes, kurā valda vienotība un cilvēki netiek šķiroti pēc savas tautības vai cilts piederības un materiālā stāvokļa. (Ps. 133:1.) Mēs ar mīlestību un cieņu izturamies pret visiem kristiešu draudzes locekļiem, kaut arī daļai no viņiem varbūt ir cita rase vai tautība. Ļoti iespējams, starp cilvēkiem, ar kuriem mums draudzē ir ļoti labas attiecības, ir tādi, ar kuriem mēs agrāk vispār nebūtu gribējuši pavadīt laiku kopā, jo mums ir cita rase, kultūra, izglītība vai materiālais stāvoklis. Bet tagad mūs vieno neliekuļota brāļu mīlestība, un šī saite ir daudz stiprāka nekā tā, kas pastāv jebkurās citās attiecībās, vienalga, vai to pamatā būtu savstarpējas simpātijas, reliģiskā piederība vai radniecība. (Marka 10:29, 30; Kol. 3:14; 1. Pēt. 1:22.)
IZMAIŅAS DOMĀŠANĀ
Ja kādam ir grūti atbrīvoties no spēcīgiem aizspriedumiem, kas saistīti ar cilvēku rasi, politiskiem un sociāliem jautājumiem vai kaut ko citu, būtu noderīgi pārdomāt, kā rīkojās agrīnie kristieši no ebreju vidus, kuriem bija jāatbrīvojas no reliģiskiem aizspriedumiem pret visu pārējo tautību cilvēkiem. Piemēram, pirms tam, kad Pēteris tika sūtīts uz romiešu virsnieka Kornēlija namu, Jehova savā laipnībā viņu sagatavoja šim uzdevumam. Par šo gadījumu var lasīt Apustuļu darbu grāmatas 10. nodaļā.
Tur stāstīts, ka parādībā Pēterim tika pavēlēts nokaut un ēst dzīvniekus, kam ebreji nedrīkstēja pat pieskarties, jo tie bija ceremoniāli nešķīsti. Kad Pēteris iebilda, balss no debesīm viņam teica: ”Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!” (Ap. d. 10:15.) Bija vajadzīga Dieva iejaukšanās, lai notiktu izmaiņas Pētera domāšanā un viņš būtu gatavs doties pie cilvēka, kas nebija ebrejs. Pēteris paklausīja Jehovas norādījumam un paziņoja tiem, kas bija sapulcējušies: ”Jūs zināt, ka jūdam nav atļauts biedroties ar nejūdu vai iet pie viņa mājās; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu. Tāpēc aicināts es arī esmu nācis bez iebilduma.” (Ap. d. 10:28, 29.) Pēc tam Pēterim bija iespēja pašam pārliecināties, ka Jehova ir labvēlīgs pret Kornēliju un viņa saimi. (1. Pēt. 3:10—12.)
Saulam no Tarsas, labi izglītotam farizejam, bija jākļūst pazemīgam un jāpievienojas cilvēkiem, kuru sabiedrībā viņš agrāk būtu centies neuzturēties. Viņam pat nācās pakļauties šo cilvēku norādījumiem. (Ap. d. 4:13; Gal. 1:13—20; Filip. 3:4—11.) Mēs varam tikai iztēloties, cik ļoti sava domāšana bija jāmaina tādiem cilvēkiem kā Sergijs Pauls, Dionisijs, Damarida, Filemons un Onēzims, kad viņi uzklausīja labo vēsti un kļuva par Jēzus Kristus mācekļiem. (Ap. d. 13:6—12; 17:22, 33, 34; Filem. 8—20.)
JEHOVAS KALPU STARPTAUTISKĀ VIENOTĪBA
Mīlestība, kas draudzē valda brāļu un māsu starpā, noteikti bija viens no iemesliem, kas mūs piesaistīja Jehovam un viņa organizācijai. Nekur citur mēs nebijām redzējuši tādu mīlestību. Tieši pēc mīlestības un vienotības mēs nekļūdīgi varējām pazīt Jēzus Kristus patiesos mācekļus, jo viņš pats ir teicis: ”Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:34, 35.) To, ko ir paveicis Jehova, mēs sākām vērtēt vēl augstāk, kad sapratām, ka mīlestība mūsu draudzē sniedz tikai nelielu priekšstatu par to, kāda mīlestība valda Jehovas tautā visā pasaulē. Mēs redzam, kā piepildās Bībeles pravietojums par to, ka pēdējās dienās tiks pulcēti cilvēki, kas pielūgs Jehovu mierā un vienotībā, un paši esam viņiem pievienojušies. Šo pravietojumu var lasīt Mihas grāmatas 4. nodaļas pirmajos piecos pantos.
Ņemot vērā, cik daudz faktoru mūsdienās šķeļ sabiedrību, apvienot cilvēkus ”no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām” daudziem šķistu neizpildāms uzdevums. (Atkl. 7:9.) Padomāsim, piemēram, cik milzīga plaisa šķir modernās sabiedrības locekļus, kas izmanto jaunākos tehnikas sasniegumus, no ciltīm, kas joprojām dzīvo pēc savām senajām paražām. Reliģisko nesaskaņu dēļ naidojas pat vienas un tās pašas rases un tautības cilvēki. Tā kā arvien spēcīgāks kļūst nacionālisms, politiskā ziņā pasaule ir sašķelta tik ļoti kā vēl nekad agrāk. Ja vēl patur prātā, cik lielas atšķirības starp dažādām cilvēku grupām pastāv materiālā ziņā, kā arī to, cik daudz citu apstākļu traucē vienotībai, tad tiešām var apgalvot, ka vienīgi Visvarenais Dievs ir spējīgs paveikt tādu brīnumu kā apvienot cilvēkus no visām šīm tautām, grupām un šķirām ar nesaraujamām mīlestības un miera saitēm. (Cak. 4:6.)
Tomēr vienotība brāļu saimē ir realitāte, un, kad mēs kļuvām par Jehovas lieciniekiem, mēs paši pievienojāmies šai brāļu saimei. Ticība mums ļauj dzīvot garīgā paradīzē. Tas ir ļoti patīkami, taču mūsu pienākums ir arī dot savu ieguldījumu tās uzturēšanā. Mums jāņem vērā, ko apustulis Pāvils rakstīja savā vēstulē galatiešiem, 6. nodaļas 10. pantā: ”Kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” Turklāt, lai uzturētu garīgo paradīzi, mēs cenšamies dzīvot, ”ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām”. (Filip. 2:3, 4.) Ja mācīsimies raudzīties uz kristīgajiem brāļiem un māsām nevis no miesīgā viedokļa, bet tā, kā uz viņiem raugās Jehova, un nekoncentrēsimies uz viņu nepilnībām, kas ar laiku izzudīs, tad mums ar viņiem arī turpmāk būs mierīgas un patīkamas attiecības. (Efez. 4:23, 24.)
MĒS RŪPĒJAMIES CITS PAR CITU
Apustulis Pāvils ar brīnišķīga piemēra palīdzību paskaidroja, ka draudzes locekļi pieder cits citam un rūpējas cits par citu. (1. Kor. 12:14—26.) Viss, kas notiek ar kādu organizācijas daļu, ietekmē visu Dieva tautu kopumā. Ir brāļi un māsas, kas atrodas tālu no mums, bet tas nenozīmē, ka mums mazāk rūp, kas ar viņiem notiek. Ja kādi no brāļiem pieredz vajāšanas, mēs visi esam norūpējušies. Ja daļa brāļu cieš trūkumu vai viņu dzīvesvietā ir notikusi dabas katastrofa, sācies karš vai pilsoņu nemieri, tad citi mēģina sniegt gan garīgu atbalstu, gan materiālu palīdzību. (2. Kor. 1:8—11.)
Mums katru dienu jālūdz par saviem brāļiem. Daudzi no viņiem saskaras ar kārdinājumiem rīkoties nepareizi. Par dažu brāļu ciešanām ir plaši zināms, turpretī par citu grūtībām mēs nezinām gandrīz neko — viņi diendienā izjūt negatīvu attieksmi no darba biedriem vai ģimenes locekļiem, kas nekalpo Jehovam. (Mat. 10:35, 36; 1. Tes. 2:14.) Mums visiem par to jādomā, jo mēs esam pasaules mēroga brāļu saime. (1. Pēt. 5:9.) Nedrīkst aizmirst arī brāļus, kas dedzīgi kalpo Jehovam, uzņemoties vadību sludināšanā un vadot draudžu darbību, kā arī tos, kam ir uzticēts pārraudzīt Jehovas liecinieku darbību visā pasaulē. Viņiem visiem ir vajadzīgas mūsu lūgšanas, ar kurām mēs varam apliecināt, ka patiesi interesējamies par šiem brāļiem un mīlam viņus, kaut arī varbūt nevaram darīt viņu labā neko citu. (Efez. 1:16; 1. Tes. 1:2, 3; 5:25.)
Patlaban, pēdējās dienās, pasaulē bieži veidojas kritiskas situācijas un izceļas dabas katastrofas, piemēram, zemestrīces un plūdi, tāpēc Jehovas lieciniekiem jābūt gataviem nākt talkā brāļiem un māsām. Reizēm, kad notiek nelaime, ir jāorganizē plaša mēroga palīdzība un jāsūta brāļiem pirmās nepieciešamības preces un citas lietas. Šajā ziņā mēs varam mācīties no pirmā gadsimta kristiešiem. Ņemdami vērā Jēzus padomu, viņi ar prieku sūtīja dāvanas brāļiem Jūdejā, kad tur bija izcēlies bads. (Ap. d. 11:27—30; 20:35.) Arī apustulis Pāvils organizēja palīdzības sniegšanu draudzēm, tāpēc viss noritēja kārtīgi. (2. Kor. 9:1—15.) Mūsdienās, kad brāļi nokļūst nelaimē un viņiem ir vajadzīga materiāla palīdzība, mūsu organizācija un atsevišķi kristieši labprāt atsaucas un sagādā to, kas viņiem ir nepieciešams.
NOŠĶIRTI, LAI PILDĪTU JEHOVAS GRIBU
Mūsu vienotā pasaules mēroga brāļu saime ir organizēta, lai pildītu Jehovas gribu. Pašreiz viņa griba ir tāda, lai labā vēsts par Valstību tiktu sludināta visā pasaulē par liecību visām tautām. (Mat. 24:14.) Turklāt Jehova vēlas, lai mēs, veicot šo darbu, vienmēr rīkotos saskaņā ar viņa augstajām morāles normām. (1. Pēt. 1:14—16.) Tikai tad, ja mēs būsim paklausīgi cits citam un darīsim visu, lai izplatītu labo vēsti, mēs varēsim paveikt Jehovas darbu. (Efez. 5:21.) Tagad nav īstais brīdis meklēt savu labumu — galvenajā vietā mūsu dzīvē jābūt Dieva Valstībai. (Mat. 6:33.) Ja paturēsim to prātā un vienoti sludināsim labo vēsti, mēs jau tagad gūsim prieku un gandarījumu, bet nākotnē saņemsim mūžīgas svētības.
Jehovas liecinieki ir īpaša grupa, kas izceļas uz citu fona ar to, ka viņi ir tīra tauta, kas dedzīgi kalpo Dievam. (Tit. 2:14.) Mēs neatšķiramies no citiem tādēļ, lai pievērstu uzmanību sev. Atšķirīgus mūs padara tas, ka mēs pielūdzam Jehovu. Mēs ne tikai esam vienprātīgi ar brāļiem visā pasaulē, bet simboliski pat runājam vienā valodā — patiesības valodā — un dzīvojam saskaņā ar patiesību, ko runājam. Jehova to paredzēja, kad ar sava pravieša Cefanjas starpniecību paziņoja: ”Es piešķiršu tautām šķīstas lūpas, lai viņas visas piesauc tā Kunga vārdu un Viņam vienprātībā kalpo.” (Cef. 3:9.)
Pēc tam Cefanja, Jehovas iedvesmots, aprakstīja vienoto un tīro brāļu saimi, kas mūsdienās ir kļuvusi par realitāti: ”Pārējie, kas vēl no israēliešiem atlikuši, nedarīs neko ļaunu nedz arī runās ko nepareizu, un viņu mutē nebūs melīgas mēles; viņi paši būs ganāmais pulks, kas ganīsies mierā, un neviens tos netraucēs.” (Cef. 3:13.) Jehovas liecinieki ir ieguvuši sapratni par Jehovas Rakstiem, kuros ietverta patiesība, viņi ir atjaunojušies savā prātā un saskaņojuši savu dzīvesveidu ar Jehovas principiem, tāpēc viņi ir spējīgi darboties kopā vienotībā. Viņiem ir izdevies paveikt kaut ko tādu, kas šķiet neiespējams tiem, kuri uz visu raugās no cilvēciskā viedokļa. Pasaules mēroga kristiešu saime tik tiešām ir īpaša tauta, Dieva tauta, kas sagādā viņam godu. (Mih. 2:12.)
Starptautiskajā Jehovas liecinieku organizācijā var redzēt, ka tiek pildīts Jēzus norādījums un piepildās vārdi, ko viņš teica par savu patieso mācekļu pazīšanas zīmi. Visi, kas vēlas iepazīt Jehovu, par to var pārliecināties, vērojot, kas notiek viņa tautā. Mēs esam bezgala priecīgi, ka varam piederēt pie Jehovas tautas, kurai šajā beigu laikā ir uzticēts veikt godpilnu kalpošanu. Ja turpināsim tērpties mīlestībā un citi mūs varēs pazīt pēc tās, tad mums pavērsies vēl daudzas lieliskas iespējas kalpot Dievam līdz ar vienoto pasaules mēroga brāļu saimi.