(Pielikums) Organizēti, lai pildītu Jehovas gribu. 134.—144. lappuse
13. nodaļa. ”Visu dariet Dieva godam!”
MĒS esam Dieva kalpi, kas ir nosaukti viņa vārdā, tāpēc mūsu pienākums ir atspoguļot viņa godību visā, ko sakām un darām. Apustulis Pāvils minēja principu, kas mums jāņem vērā: ”Vai jūs ēdat, vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam!” (1. Kor. 10:31, JD.) Tas nozīmē, ka mums jāievēro Jehovas augstās normas, kas atspoguļo viņa nevainojamo personību. (Kol. 3:10.) No mums tiek prasīts, lai mēs sekotu Dievam un tiektos pēc svētuma. (Efez. 5:1, 2.)
Par to kristiešiem rakstīja apustulis Pēteris: ”Kā paklausīgi bērni neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kurās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā. Bet sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: ”Esiet svēti, jo es esmu svēts.”” (1. Pēt. 1:14—16.) Tāpat kā izraēliešiem senatnē, kristiešu draudzes locekļiem jābūt svētiem. Citiem vārdiem sakot, viņiem jācenšas palikt tīriem un neaptraipītiem, vairoties no grēka un pasaules ietekmes. Tādā gadījumā viņi būs nošķirti no citiem un Jehovam būs pieņemama viņu kalpošana.
Svētumu var saglabāt, dzīvojot pēc Jehovas likumiem un principiem, kas ir atrodami Svētajos Rakstos. (2. Tim. 3:16.) Kad mēs sākām apgūt Bībeles mācības, mēs iepazinām Jehovu un viņa ceļus un mūsos radās vēlēšanās viņam tuvoties. Lai pievienotos Jehovas tautai, nepietika tikai pieņemt dažas pamatmācības un kristīties. Iedziļinoties Bībelē, mēs pārliecinājāmies, ka mums jādzenas vispirms pēc Dieva Valstības un ka galvenajam mūsu dzīvē jābūt viņa gribas pildīšanai. (Mat. 6:33; Rom. 12:2.) Tas bija saistīts ar dziļām izmaiņām personībā. (Efez. 4:22—24.)
GARĪGA UN MORĀLA TĪRĪBA
Dzīvot saskaņā ar savu apņemšanos kalpot Jehovam un ievērot viņa principus ne vienmēr ir viegli. Mūsu pretinieks Sātans Velns dažādi mēģina novērst mūs no patiesības. Reizēm grūtības sagādā pasaules nelabvēlīgā ietekme un mūsu pašu grēcīgā daba. Minēto faktoru dēļ mums jāizcīna nopietna garīga cīņa. Bībelē ir norādīts, ka mums būs jācieš taisnības dēļ, tāpēc mums nebūtu jābrīnās par pretestību un pārbaudījumiem. (2. Tim. 3:12.) Taču pārbaudījumos mēs varam saglabāt prieku, ja paturam prātā: šie pārbaudījumi liecina par to, ka mēs pildām Dieva gribu. (1. Pēt. 3:14—16; 4:14—16.)
Lai gan Jēzus bija pilnīgs, viņš mācījās paklausību no tā, kas viņam bija jāizcieš. Jēzus ne uz mirkli nepadevās Sātana kārdinājumiem un nesāka tiekties pēc tā, ko piedāvāja pasaule. (Mat. 4:1—11; Jāņa 6:15.) Viņš pat nepieļāva domu par atkāpšanos no Jehovas principiem. Kaut arī savas dievbijības dēļ Jēzum bija jāizjūt pasaules naids, viņš vienmēr ievēroja Jehovas taisnīgās normas. Neilgi pirms savas nāves Jēzus brīdināja mācekļus, ka pasaule tos ienīdīs, tāpat kā tā bija ienīdusi viņu, jo viņš nepiederēja pie pasaules. No tā laika līdz pat mūsdienām Jēzus Kristus sekotāji ir pieredzējuši daudz grūtību, bet viņi tur drošu prātu, zinādami, ka Dieva Dēls uzvarēja pasauli. (Jāņa 15:19; 16:33; 17:16.)
Lai mēs gūtu virsroku pār pasauli, mums jāpakļaujas Jehovas taisnīgajām normām, tāpat kā to darīja mūsu Kungs. Mums ne tikai jāsargās jaukties pasaules politisko un sociālo jautājumu risināšanā, bet arī jāpretojas morālajam pagrimumam, kas tajā valda. Tāpēc ir nopietni jāizturas pret padomu, kas lasāms Jēkaba vēstules 1. nodaļas 21. pantā: ”Nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles.” Ja regulāri dēstām patiesības vārdu savā prātā un sirdī, iedziļinoties Bībelē un apmeklējot sapulces, mēs varam saglabāt stipru ticību arī kārdinājumos un pārbaudījumos. Kaut gan pasaules vilinājums ir ļoti spēcīgs, mums jāapslāpē jebkura vēlēšanās tiekties pēc tā, ko piedāvā pasaule. Jēzus māceklis Jēkabs brīdināja: ”Vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.” (Jēk. 4:4.) Vai nav skaidrs, kāpēc Bībelē ir uzsvērts, ka mums jāpakļaujas Jehovas principiem un jāturas nost no pasaules?
Dieva iedvesmotajos Rakstos ir lasāmi brīdinājumi sargāties no kaunpilnas, netikumīgas rīcības. Tajos ir teikts: ”Netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas.” Mēs nedrīkstam prātā kavēties pie tā, kas ir nepiedienīgs, bezkaunīgs un neķītrs, kā arī iesaistīties sarunās par šādām tēmām. Atpūšoties mēs neskatāmies neko tādu, kas ir netikumīgs un var mūs aptraipīt. (Efez. 5:3—5.) Tā mēs apliecinām, ka vēlamies ievērot Jehovas noteiktās morāles normas, kas ir tīras un pareizas.
FIZISKĀ TĪRĪBA
Kristiešiem jāsaprot, ka svarīga ir ne tikai garīgā un morālā, bet arī fiziskā tīrība. Senajā Izraēlā Dievs, kas pats ir svēts, bija noteicis, ka izraēliešu nometne jāuztur tīra. (5. Moz. 23:15.) Izraēliešiem bija jāievēro tīrība, jo to prasīja Jehova, un arī mūsu dzīvei jābūt tīrai, lai Jehova mūsos ”neieraudzītu nekādu kauna lietu”.
Bībelē ir paskaidrots, ka svētums un tīrība ir cieši saistīti. Piemēram, Pāvils rakstīja: ”Mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.” (2. Kor. 7:1.) Patiesajiem kristiešiem regulāri jāmazgā savas drēbes un jāmazgājas pašiem. Protams, apstākļi dažādās valstīs atšķiras, taču parasti kristiešiem ir pieejams tik daudz ziepju un ūdens, lai viņi varētu parūpēties par savu tīrību un par savu bērnu tīrību.
Tā kā mēs sludinām labo vēsti, cilvēki, kas dzīvo netālu, parasti mūs labi pazīst. Ja mūsu mājvieta gan no iekšpuses, gan no ārpuses ir tīra un kārtīga, kaimiņiem rodas labs iespaids par Jehovas lieciniekiem. Šajā ziņā kaut ko var darīt visi ģimenes locekļi. Vīram būtu jārūpējas, lai māja un tās apkārtne būtu glīta, jo tad, ja mājas pagalms ir sakopts un pats mājoklis ir labā kārtībā, apkārtējie to droši vien pamanīs. Ģimenes galva apzinās, ka viņa rūpes par dzīvesvietu, gluži tāpat kā vadība garīgos jautājumos, liecina, ka viņš pareizi vada savu namu. (1. Tim. 3:4, 12.) Arī sieva var daudz darīt, lai telpas būtu tīras un spodras. (Tit. 2:4, 5.) Labi audzināti bērni seko tam, lai viņi paši izskatītos kārtīgi un lai tīrība un kārtība valdītu arī viņu istabā. Tā visa ģimene kopīgiem spēkiem mācās gādāt par tīrību, un šāds paradums būs ļoti noderīgs jaunajā pasaulē, kad valdīs Dieva Valstība.
Daudzi Jehovas kalpi mūsdienās uz sapulcēm brauc ar automašīnu un izmanto automašīnu arī sludinot. Ir vietas, kur kalpošanā bez automašīnas gandrīz nav iespējams iztikt. Savs transportlīdzeklis ir jāuztur labā stāvoklī, un tam jābūt tīram. Gan mūsu mājvietai, gan automašīnai jāliecina, ka mēs piederam pie Jehovas tīrās un svētās tautas.
Mūsu ārējam izskatam jābūt saskaņā ar Dieva principiem. Mums pat prātā nenāktu doties uz tikšanos ar kādu augstu amatpersonu, nevīžīgi vai nekārtīgi ģērbtiem. Vēl jo vairāk par savu izskatu ir jādomā tad, kad, kalpojot Jehovam, pārstāvam viņu sludināšanā vai zālē uz skatuves. Mūsu āriene un ģērbšanās stils var ietekmēt citu cilvēku viedokli par to, ko nozīmē kalpot Jehovam, tāpēc mūsu ārējais izskats nedrīkst būt nepieklājīgs un aizskart citu jūtas. (1. Kor. 10:31—33; 1. Tim. 2:9, 10.) Kad grasāmies doties sludināšanā vai apmeklēt draudzes sapulces un kongresus, mums jāpatur prātā, kas Bībelē teikts par tīrību un pieklājīgu izskatu, jo tad mēs vienmēr godāsim Jehovu.
Tie paši principi jāņem vērā, kad apmeklējam kādu no Jehovas liecinieku filiālēm. Atcerēsimies, ka vārds ”Bētele” nozīmē ”Dieva nams”, tāpēc mūsu apģērbam, ārējam izskatam un uzvedībai filiāles teritorijā jābūt tādiem pašiem kā tad, kad esam draudzes sapulcēs Valstības zālē.
ATPŪTA UN IZKLAIDE
Mums visiem laiku pa laikam ir jāatpūšas un jāatgūst spēki. Jēzus reiz aicināja savus mācekļus kopā ar viņu doties uz kādu vientuļu vietu un ”atpūsties maķenīt”. (Marka 6:31.) Atpūta un izklaide var būt lielisks līdzeklis, kā patīkami pavadīt laiku un atgūt spēkus, kas vajadzīgi ikdienas darbu veikšanai.
Tā kā mūsdienās pastāv neskaitāmas izklaides formas, kristiešiem jābūt uzmanīgiem un jāliek lietā Dievam tīkama gudrība. Izklaidēties nav nekas slikts, taču dzīvē ir arī svarīgākas lietas. Bībelē ir lasāms brīdinājums, ka pēdējās dienās daudzi ”mīlēs vairāk baudas nekā Dievu”. (2. Tim. 3:1, 4.) Liela daļa no tā, ko tagad dēvē par izklaidi un atpūtu, nav pieņemama cilvēkiem, kas vēlas dzīvot pēc Jehovas augstajām normām.
Agrīnie kristieši dzīvoja sabiedrībā, kurā izpriecām tika ierādīta svarīga vieta, un viņiem bija jāuzmanās, lai viņus nelabvēlīgi neietekmētu nepiedienīgas izklaides formas. Romas arēnās skatītāji izklaidējās, vērodami citu ciešanas. Vardarbība, asinsizliešana un netikumība bija neatņemama izklaides pasākumu sastāvdaļa, bet kristieši tādus neapmeklēja. Izklaide, kas ir populāra mūsdienās, bieži vien satur līdzīgus elementus un modina cilvēkos zemiskas dziņas. Tāpēc mums ”jāraugās nopietni uz to, kā dzīvojam,” un jāizvairās no amorālas izklaides. (Efez. 5:15, 16; Ps. 11:6.) Pat tad, ja izklaide pati par sevi nav slikta, klātesošo pasaulīgo cilvēku rīcība var padarīt pasākumu nepieņemamu. (1. Pēt. 4:1—4.)
Protams, ir tādas izklaides formas, kas kristiešiem ir pieņemamas un kas ļauj izrauties no ierastā ritma un atgūt fiziskos un garīgos spēkus. Noderīgus, uz Bībeli pamatotus ieteikumus, kā atpūsties, var atrast Jehovas liecinieku publikācijās.
Reizēm vairākas kristiešu ģimenes tiek ielūgtas pie kāda ciemos. Tāpat dažkārt brāļi un māsas apmeklē kāzas vai tamlīdzīgu saviesīgu pasākumu. (Jāņa 2:2.) Šādu pasākumu organizētājiem jāuzņemas atbildība par to, kas tajos notiek. Ņemot to vērā, ir saprātīgi neaicināt pārāk daudz cilvēku un nerīkot pārlieku ilgus pasākumus. Ja tiek piedāvāti alkoholiskie dzērieni, tie jālieto ar mērenību. Ja tiks darīts viss, lai saviesīgi pasākumi, kuros pulcējas kristieši, būtu patīkami un garīgi uzmundrinoši, tad ēdieni un dzērieni tajos nekļūs par pašu svarīgāko.
Bez šaubām, kad kopā sanāk daudz cilvēku, ir jābūt piesardzīgiem. Brīvā gaisotne, kas valda šādos pasākumos, dažus ir pamudinājusi pārkāpt kristiešiem pieļaujamās uzvedības robežas un nodoties pārmērīgai ēšanai, piedzerties vai izdarīt kādu citu nopietnu pārkāpumu.
Ir slavējami būt viesmīlīgiem. (1. Pēt. 4:9.) Kad aicinām citus ciemos, lai ar viņiem parunātos, piedāvātu cienastu un kopīgi atpūstos, būtu labi padomāt par tiem draudzes locekļiem, kam ir grūti dzīves apstākļi. (Lūk. 14:12—14.) Ja mēs paši esam ielūgti ciemos, mūsu uzvedībai jābūt saskaņā ar padomu, ko var lasīt Marka evaņģēlija 12. nodaļas 31. pantā. Citi vienmēr būs priecīgi, ja neaizmirsīsim pateikties par viņu laipnību.
Kristiešiem ir liels prieks par Dieva dāsnajām dāvanām — viņi var ”ēst, dzert un.. dzīvi arī baudīt”. (Sal. Māc. 3:12, 13.) Ja mēs vienmēr domāsim par to, lai mūsu rīcība nestu godu Dievam, tad pēc saviesīgiem pasākumiem gan tā rīkotāji, gan viesi varēs atcerēties pavadīto laiku nevis ar sirdsapziņas pārmetumiem, bet ar gandarījuma sajūtu par garīgo atspirdzinājumu, ko pasākums ir sniedzis.
SKOLA
Jehovas liecinieki saprot, ka izglītība, ko var iegūt skolā, nāk par labu viņu bērniem. Mācības skolā bērniem ļauj apgūt prasmi lasīt un rakstīt. Noderīgi ir arī citi priekšmeti, ko māca pamatskolā un vidusskolā, jo apgūtās zināšanas vēlāk var izmantot, tiecoties pēc garīgiem mērķiem. Skolas gados bērniem būtu jācenšas ”pieminēt savu Radītāju”, ierādot garīgiem jautājumiem galveno vietu dzīvē. (Sal. Māc. 12:1.)
Kristīgi bērni un jaunieši, kas mācās skolā, var saskarties ar grūtām situācijām. Nav pieļaujams, ka viņi sāktu rīkoties tāpat kā skolasbiedri, kas negrib nevienam pakļauties. (2. Tim. 3:1, 2.) Ir daudz kas tāds, ko varētu darīt, lai nepadotos kaitīgai ietekmei. Jehova mūs neatstāj briesmās vienus — viņš piedāvā palīdzību. (Ps. 23:4; 91:1, 2.) Lai sevi pasargātu, jauniem kristiešiem jāizmanto tas, ko viņš ir sagādājis. (Ps. 23:5.)
Gados jauniem Jehovas lieciniekiem, kas mācās skolā un vēlas palikt nošķirti no pasaules, jāpatur prātā, cik bīstama var būt piedalīšanās ārpusklases pasākumos. Klasesbiedri un skolotāji, iespējams, būs neizpratnē par viņu lēmumu nepiedalīties šādos pasākumos, taču galvenais ir nevis apkārtējo reakcija, bet Dieva viedoklis. Ir svarīgi klausīt savai sirdsapziņai, kas audzināta saskaņā ar Bībeli, un stingri turēties pie apņēmības neiesaistīties pasākumos, kuros izpaužas sāncensības un nacionālisma gars, kas ir pretrunā ar Bībeles principiem. (Gal. 5:19, 26.) Jauniešiem būs vieglāk ievērot Jehovas normas, ja viņi uzklausīs uz Bībeli balstītos padomus, ko var dot viņu dievbijīgie vecāki, un apmeklēs draudzes sapulces, kur var atrast labu sabiedrību un dzirdēt vērtīgas pamācības.
DARBS UN ATTIECĪBAS AR KOLĒĢIEM
Bībelē sacīts, ka ģimenes galvas pienākums ir gādāt par savas ģimenes vajadzībām. (1. Tim. 5:8.) Tomēr, tā kā kristieši ir Dieva kalpi, viņi saprot, ka iztikas pelnīšana nav tik svarīga kā viņu kalpošana. (Mat. 6:33; Rom. 11:13.) Būdami dievbijīgi un apmierinādamies ar ”barību un apģērbu”, viņi pasargā sevi no pārmērīgām raizēm, ar kādām ir saistīta pasaulē tik izplatītā dzīšanās pēc mantas. (1. Tim. 6:6—10.)
Bībeles principi jāpatur prātā ne tikai vīriem un tēviem, bet arī visiem pārējiem kristiešiem, kam ir jāstrādā. Godīgi gādāt sev iztiku nozīmē nedarīt neko tādu, kas būtu pretrunā Dieva likumiem vai attiecīgās valsts likumiem. (Rom. 13:1, 2; 1. Kor. 6:9, 10.) Tāpat vienmēr jāatceras, cik bīstama var būt slikta sabiedrība. Būdami Kristus kareivji, mēs neiesaistāmies tādā komercdarbībā, kas nav savienojama ar kristīgiem principiem vai apdraud mūsu garīgumu. (2. Tim. 2:4.) Ir jāraugās arī, lai darbs nebūtu saistīts ar Dieva reliģisko ienaidnieci, ”lielo Bābeli”. (Atkl. 18:2, 4; 2. Kor. 6:14—17.)
Ja ievērosim Dieva principus, mēs neizmantosim attiecības ar ticības biedriem, lai veicinātu personisko uzņēmējdarbību vai gūtu kādu citu labumu. Kad tiekamies ar citiem kristiešiem draudzes sapulcēs, kā arī rajona un apgabala kongresos, mūsu vienīgais mērķis ir pielūgt Jehovu, saņemt viņa sagatavoto garīgo stiprinājumu un iepriecināt citam citu. (Rom. 1:11, 12; Ebr. 10:24, 25.) Šajos pasākumos uzmanība jāpievērš garīgiem jautājumiem.
KRISTĪGĀ VIENOTĪBA
Jehova ir noteicis, ka viņa tautai jācenšas ”uzturēt gara vienību ar miera saiti”. (Efez. 4:1—3.) Mums pirmām kārtām jādomā nevis par to, kā izdabāt sev, bet par to, kā iepriecināt citus. Tieši tādu attieksmi jūs noteikti jūtat, kad esat kristiešu draudzē. Lai kāda būtu mūsu rase, tautība, sociālais stāvoklis un izglītība, mēs visi dzīvojam pēc vieniem un tiem pašiem principiem. To ir ievērojuši pat cilvēki, kas paši nav Jehovas liecinieki. (1. Pēt. 2:12.)
Apustulis Pāvils vēl vairāk uzsvēra, kāds ir mūsu vienotības pamats, rakstīdams: ”Viena miesa, viens gars — jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti — viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.” (Efez. 4:4—6.) No šiem vārdiem izriet, ka vienotība Bībeles pamatmācību un arī dziļāko mācību izpratnē ir ārkārtīgi būtiska, jo tā mēs varam atzīt Jehovas augstāko varu un pakļauties viņa gribai. Jehova ir devis savai tautai ”šķīstas lūpas” — tīro patiesības valodu, kas ļauj kalpot viņam vienprātībā. (Cef. 3:9.)
Vienotība un miers, kas mūsdienās pastāv kristiešu draudzē, stiprina visus, kas kalpo Jehovam. Mēs esam pieredzējuši, kā piepildās Jehovas solījums: ”Kā avis Es viņus novietošu vienkopus stiprā kūtī.” (Mih. 2:12.) Šī vienotība ir jāsargā, tāpēc mums ik dienas jādzīvo tā, lai mēs būtu svēti, un vienmēr jāievēro Jehovas augstās normas.
Visiem, kas pieder pie Jehovas tīrās draudzes, ir pamats no sirds priecāties. Mēs esam nosaukti Jehovas vārdā, un šī unikālā iespēja ir jebkādu upuru vērta. Mums visiem spēkiem jācenšas saglabāt savas dārgās attiecības ar Jehovu, dzīvot pēc viņa principiem un stāstīt par tiem citiem. (2. Kor. 3:18.)