Būsim gatavi pašaizliedzīgi kalpot Jehovam
1 Apustulis Pāvils labprāt ”atdeva pats sevi” kristīgajā kalpošanā. (2. Kor. 12:15.) Arī mūsdienās daudzi kristieši dedzīgi kalpo Dievam. Daudzi ir kļuvuši par pionieriem, savukārt citi sludinātāji, kam jāapgādā ģimene, par spīti lielajai aizņemtībai, katru nedēļu cenšas izbrīvēt laiku sludināšanai. Valstības darbu cenšas atbalstīt arī tie kristieši, kam nopietnu veselības problēmu dēļ nav daudz spēka. Cik patīkami ir redzēt, kā Jehovas kalpi jebkurā vecumā un jebkuros apstākļos pašaizliedzīgi kalpo Jehovam!
2 Mīlestība pret cilvēkiem. Darot visu, kas ir mūsu spēkos, lai kalpotu Jehovam, mēs apliecinām mīlestību pret Jehovu un cilvēkiem un iegūstam tīru sirdsapziņu. Pāvils bija gatavs pat riskēt ar dzīvību, lai sludinātu labo vēsti, tāpēc viņš ar pārliecību varēja teikt: ”Es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā.” (Ap. d. 20:24, 26; 1. Tes. 2:8.) Ja sludināsim tik daudz, cik apstākļi mums ļauj, mēs nebūsim atbildīgi par cilvēku bojāeju. (Ecēh. 3:18—21.)
3 Ja nežēlosim pūles, lai palīdzētu citiem cilvēkiem, mēs izjutīsim gandarījumu. (Ap. d. 20:35.) Kāds brālis sacīja: ”Kad pēc kalpošanā pavadītas dienas es vakarā atgriežos mājās, es, protams, jūtos noguris. Tomēr es esmu priecīgs un pateicos Jehovam par to, ka viņš man dod prieku, ko man neviens nevar atņemt.”
4 Mīlestība pret Dievu. Pats svarīgākais iemesls, kāpēc mums pašaizliedzīgi jākalpo Jehovam, ir tas, ka šādi mēs iepriecinām mūsu debesu Tēvu. Mīlestība pret Dievu mūs mudina paklausīt viņa norādījumiem, kuru vidū ir arī norādījums sludināt un gatavot mācekļus. (1. Jāņa 5:3.) Pat tad, ja cilvēki ir vienaldzīgi un naidīgi noskaņoti, mēs ar prieku turpinām centīgi pūlēties Jehovas labā.
5 Tagad nav īstais laiks zaudēt sparu sludināšanā, jo mēs dzīvojam pļaujas laikā. (Mat. 9:37.) Parasti, kad rit pļaujas laiks, zemkopis strādā garas stundas, jo viņam raža jānovāc īsā laikā, pirms tā ir aizgājusi postā. Arī laiks, kas atvēlēts garīgajai pļaujai, ir ierobežots. Paturēsim prātā, kādā laikā mēs dzīvojam, un ”cīnīsimies”, lai arī turpmāk pašaizliedzīgi sludinātu labo vēsti. (Lūk. 13:24; 1. Kor. 7:29—31.)