Personiska interese un labas manieres
1 Lai gan Jehova ir Visuma augstākais Valdnieks, viņš ir laipns un iejūtīgs pret nepilnīgiem cilvēkiem. (1. Moz. 13:14; 19:18—21, 29.) Lai sekmīgi sludinātu labo vēsti, mums jācenšas līdzināties mūsu Dievam. (Kol. 4:6.) Tas nozīmē vairāk nekā tikai runāt pieklājīgi.
2 Sludinot pa mājām. Kā rīkoties, ja, sludinot pa mājām, esam sastapuši cilvēku brīdī, kas nav piemērots sarunai, vai tad, kad viņam nav laika ar mums runāt? Tādā gadījumā mums jārunā īsi vai jāpiedāvā satikties citreiz. Mēs necenšamies par katru cenu iedot literatūru, ja cilvēks to nevēlas. Tāpat, ja domājam par citiem, mēs izturamies ar cieņu pret viņu īpašumu, piemēram, aizveram vārtiņus vai kāpņu telpas durvis, un tas pats mums jāmāca arī saviem bērniem. Ja kādu cilvēku nav izdevies sastapt mājās, bet mēs vēlamies viņam atstāt literatūru, atcerēsimies, ka tā nebūtu jāatstāj citiem redzamā vietā. Iejūtība mūs mudina izturēties pret citiem tā, kā mēs gribētu, lai citi izturētos pret mums. (Lūk. 6:31.)
3 Sludinot pa ielām. Kad sludinām pa ielām, mēs ņemam vērā citu vajadzības un tāpēc netraucējam gājējiem un nepulcējamies pie veikalu ieejām. Ja redzam, ka cilvēki steidzas, mēs viņus neaizkavējam — mēs cenšamies uzrunāt tos, kam varētu būt dažas minūtes laika. Reizēm mums nākas runāt skaļāk, lai klausītājs ielas troksnī varētu sadzirdēt mūsu teikto, taču arī tādā situācijā mēs runājam tā, lai nepievērstu citu garāmgājēju uzmanību. (Mat. 12:19.)
4 Sludinot pa telefonu. Labas manieres ir jāievēro, arī sludinot pa telefonu. Vispirms tas nozīmē, ka mums jāizvēlas sarunai tāda vieta, kur netraucē trokšņi. Jau pašā sarunas sākumā mums jāpasaka, kā mūs sauc un kāpēc mēs esam piezvanījuši. Tāpat atcerēsimies runāt tieši klausulē. Mums arī jārunā tādā tonī, lai cilvēkam būtu patīkami klausīties un viņš gribētu iesaistīties sarunā par Bībeli. (1. Kor. 14:8, 9.) Ja mēs ievērosim visu, kas bija minēts šajā rakstā, mēs parādīsim, ka esam laipni, apdomīgi un pieklājīgi, un tādā veidā mēs līdzināsimies mūsu Dievam Jehovam.