(Pielikums) Labākā iespējamā palīdzība

Domājot par to, kā aprūpēt nedziedināmi slimus cilvēkus, kristiešiem varētu rasties nopietni jautājumi.

Piemēram: vai būtu pretrunā ar Bībeli nedarīt visu iespējamo dzīvības saglabāšanai? Ja ir morālā ziņā pieņemami ļaut kādam nomirt dabiskā ceļā, nemēģinot ar ārkārtējiem līdzekļiem paildzināt viņa mūžu, tad ko var teikt par eitanāziju — apzinātu rīcību, kas vērsta uz pacienta ciešanu novēršanu, saīsinot vai izbeidzot viņa dzīvi?

Mūsdienās tie ir svarīgi jautājumi. Taču mums tiek piedāvāta palīdzība, lai uz tiem atbildētu.

Lūk, kas sacīts kādā Dieva iedvesmotā psalmā: ”Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.” (Psalms 46:2.) Šie vārdi attiecas arī uz apspriežamo jautājumu. Dievs Jehova piedāvā palīdzību, kas balstīta uz vislielāko gudrību un pieredzi. Viņš ir redzējis neskaitāmu miljonu cilvēku dzīvi un labāk par jebkuru ārstu, ētikas speciālistu un advokātu zina, kā būtu vispareizāk rīkoties. Noskaidrosim, kādu palīdzību viņš mums sniedz. (Psalms 25:4, 5; Ebrejiem 4:16.)

Pareizs viedoklis par dzīvību. Ir jāapzinās, ka priekšstats par nepieciešamību saglabāt dzīvību par katru cenu nav radies tikai medicīnas tehnoloģijas attīstības dēļ. Tas ir dabisks modernā pasaules uzskata auglis. Ja pašreizējā dzīve ir viss, tad ir loģiski secināt, ka dzīvība jāsaglabā jebkādos apstākļos un par jebkuru cenu. Tomēr praksē šāds uzskats dažos gadījumos var radīt briesmīgas situācijas, kad bezsamaņas stāvoklī esoši cilvēki ar aparātu palīdzību tiek uzturēti pie ”dzīvības” gadiem ilgi.

Savukārt citi tic dvēseles nemirstībai. Saskaņā ar šo priekšstatu, tagadējā dzīve ir tikai pārejas posms ceļā uz kaut ko labāku. Platons, viens no šīs filozofijas izveidotājiem, apgalvoja:

”Vai nu nāve ir neesamības un pilnīgas bezapziņas stāvoklis, vai arī, kā ļaudis runā, notiek pārmaiņa un dvēsele pārceļo no šīs pasaules uz citu pasauli. [..] Ja nāve ir ceļojums uz citu vietu, ..tad kas gan, mani draugi un tiesātāji, varētu būt vēl labāks par to?”

Cilvēks ar šādiem uzskatiem varētu atzīt nāvi par draugu, ko sagaida ar prieku un varbūt pat pasteidzina. Taču Bībelē teikts, ka Jehovas acīs dzīvība ir svēta. ”Pie Tevis ir dzīvības avots,” rakstīja Dieva iedvesmoto psalmu sacerētājs. (Psalms 36:10.) Vai, ņemot to vērā, patiesajiem kristiešiem būtu pieņemama līdzdalība eitanāzijā?a

Ir izteikts viedoklis, ka šis jautājums ir skarts Bībelē, stāstījumā par smagi ievainoto ķēniņu Saulu, kas lūdza savu ieroču nesēju viņu nonāvēt. Daži uzskata, ka šajā situācijā notika sava veida eitanāzija — apzināta rīcība, kas pasteidzināja jau mirstoša cilvēka nāvi. Kāds amalekietis vēlāk apgalvoja, ka ir izpildījis Saula lūgumu un to nogalinājis. Bet vai tika atzīts, ka šis amalekietis, atvieglodams Saula ciešanas, ir izdarījis kaut ko labu? Gluži otrādi — Dāvids, Jehovas svaidītais, pavēlēja nogalināt amalekieti, kurš bija kļuvis vainīgs asinsizliešanā. (1. Samuēla 31:3, 4; 2. Samuēla 1:2—16.) Tātad šis Bībelē aprakstītais notikums nevar būt par pamatu, lai kristietis kaut kādā veidā piedalītos eitanāzijā.

Bet vai no tā izriet, ka kristietim jāizmanto visas pieejamās tehnoloģijas, lai paildzinātu dzīvi, kas tuvojas beigām? Vai miršanas process būtu jāpadara pēc iespējas ilgāks? Bībelē sacīts, ka nāve ir nevis draugs, bet ienaidnieks. (1. Korintiešiem 15:26.) Turklāt mirušie nevis cieš vai atrodas svētlaimes stāvoklī, bet ir it kā aizmiguši. (Ījaba 3:11, 13; Salamans Mācītājs 9:5, 10; Jāņa 11:11—14; Apustuļu darbi 7:60.) Mirušo izredzes kādreiz vēl dzīvot pilnībā ir atkarīgas no Dieva spējas piecelt viņus no nāves ar Jēzus Kristus starpniecību. (Jāņa 6:39, 40.) Tātad Dievs mums ir piešķīris vērtīgas zināšanas: nāve nav nekas tāds, pēc kā būtu jāilgojas, taču mūsu pienākums nav arī ķerties pie galējiem līdzekļiem, lai paildzinātu miršanas procesu.

Principi, pēc kuriem vadās kristieši. Kādiem principiem būtu jānosaka kristieša rīcība, ja kāds viņam tuvs cilvēks ir nedziedināmi slims?

Pirmām kārtām ir jāsaprot — ikviena šāda traģiska situācija ir atšķirīga, un nekādu universālu likumu nav. Kristiešiem jāņem vērā arī valsts likumi. (Mateja 22:21.) Un, protams, kristieši neatbalsta nevērīgu attieksmi pret ārstēšanu.

Vienīgi tad, kad ir pilnīgi skaidrs, ka slimība ir nedziedināma (slimnieka stāvoklis ir bezcerīgs), var apsvērt iespēju izteikt lūgumu, lai pacienta dzīvības mākslīga uzturēšana tiktu pārtraukta. Šādos gadījumos nav nekāda bībeliska iemesla pieprasīt, lai tiktu izmantotas medicīniskas tehnoloģijas, kas vienīgi paildzinātu miršanas procesu, kurš jau ir tālu pavirzījies uz priekšu.

Bieži vien tās ir ļoti grūtas situācijas, kurās jāpieņem smagi lēmumi. Kā, piemēram, var zināt, kad situācija ir bezcerīga? Pilnīgi precīzi to pateikt nevar neviens, bet ir jāliek lietā spriestspēja un rūpīgi jāapspriežas. Kādā materiālā, kurā doti padomi ārstiem, ir sacīts:

”Ja pastāv domstarpības par diagnozi vai prognozi, tad pacienta dzīvības uzturēšana jāturpina, kamēr saprāta robežās būs panākta vienprātība. Tomēr, ja vēlēšanās iegūt skaidrību ir tik liela, ka jau pārsniedz saprātīguma robežas, tā var kļūt par kavēkli ārstam, kam jāizlemj, kā rīkoties šķietami bezcerīgos gadījumos. Atsevišķs ziņojums par pacientu, kas līdzīgā situācijā ir atveseļojies, pats par sevi nav pietiekams iemesls turpināt agresīvu ārstēšanu. Šādas statistiski niecīgas varbūtības nav svarīgākas par saprātīgiem secinājumiem, uz kuru pamata tiek pieņemti lēmumi par aprūpi.”

Šādā situācijā kristietim — pacientam vai tā radiniekam — ir dabiski gaidīt kādu palīdzību no ārsta. Iepriekš minētajā materiālā sacīts: ”Jebkurā gadījumā nav godīgi samulsināt pacientu, vienkārši nosaucot milzīgu daudzumu faktu un minot izvēles iespējas, bet nedodot nekādus noderīgus padomus par alternatīvām rīcības un bezdarbības iespējām.”

Vērtīgu palīdzību var sniegt arī kristiešu draudzes vecākie. Protams, lēmumi šajā emocionālajā situācijā jāpieņem pašam pacientam un tuvākajiem viņa ģimenes locekļiem.

Visbeidzot, vēl dažas domas. Kristieši ļoti vēlas dzīvot un ar prieku kalpot Dievam. Bet viņi apzinās, ka pašreizējā sistēmā visi cilvēki mirst — šajā ziņā mēs visi esam nedziedināmi slimi. Labot situāciju ir iespējams tikai ar Jēzus Kristus izlietajām asinīm, kurām ir izpirkuma spēks. (Efeziešiem 1:7.)

Ja nomirst kāds mums tuvs cilvēks, tad, lai arī tas ir ārkārtīgi smagi, mēs tomēr neesam tik ļoti izmisuši un satriekti kā ”tie, kam nav cerības”. (1. Tesaloniķiešiem 4:13.) Mierinājumu mums var sniegt apziņa, ka esam darījuši visu iespējamo saslimušā tuvinieka labā un ka medicīniskā aprūpe, ko viņam nodrošinājām, bija labākā pašreiz pieejamā palīdzība. Bet patiesi priecīgus mūs dara solījums, ko ir devis Tas, kurš atbrīvos cilvēkus no visām šādām problēmām, kad ”kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta — nāve”. (1. Korintiešiem 15:26.)

Tātad pati labākā palīdzība mirstošiem cilvēkiem nāks no Dieva, kurš deva dzīvību pirmajiem cilvēkiem un kurš sola piecelt no nāves visus, kas tic viņam un viņa Dēlam — Jēzum Kristum. (Jāņa 3:16; 5:28, 29.)

[Zemsvītras piezīme]