(Pielikums) Kāda aprūpe vajadzīga nedziedināmi slimiem cilvēkiem?

Pēdējā laikā daudzviet pasaulē ir mainījusies cilvēku attieksme pret nāvi un tās tuvošanos.

Agrāk ārsti uztvēra nāvi kā iznākumu, kas dažiem slimniekiem ir neizbēgams. Viņi centās atvieglot mirstoša cilvēka stāvokli un bieži vien ļāva tam nomirt mājās.

Taču, attīstoties tehnoloģijai, arvien lielāks uzsvars tiek likts uz pacienta izārstēšanu, un tagad mediķi pacienta nāvi parasti uzskata par savu sakāvi, par neveiksmi. Par primāro mērķi medicīniskajā aprūpē ir kļuvusi nāves novēršana par katru cenu. Domāšanai mainoties šādā virzienā, ir izstrādātas jaunas tehnoloģijas, kas ļauj uzturēt cilvēka dzīvību ilgāk, nekā tas būtu bijis iespējams agrāk.

Medicīnas tehnoloģijas sasniegumi daudzās zemēs ir nenoliedzami, bet tie ir izraisījuši arī nopietnas bažas. Lūk, kā situāciju raksturoja kāds ārsts: ”Lielākā daļa mediķu ir pazaudējuši to skaisto, kas kādreiz bija neatņemama medicīnas sastāvdaļa, proti — humānismu. Mehāniskums, efektivitāte un precizitāte ir izstūmuši sirds siltumu, līdzjūtību, iecietību un rūpes par cilvēku. Medicīna mūsdienās ir ledaina zinātne, tās burvība pieder pagātnei. Mirstošs pacients vairs nesaņem pietiekami lielu mierinājumu no ārsta, kas darbojas mehāniski.”

Tas, protams, ir tikai viena cilvēka viedoklis, kas nav jāuztver kā apsūdzība visiem mediķiem bez izņēmuma. Tomēr nav apstrīdams, ka daudziem cilvēkiem ir izveidojušās bailes tikt uzturētiem pie dzīvības ar aparātu palīdzību.

Laikam ejot, sāka izskanēt arī cits viedoklis. To varētu formulēt šādi: ir gadījumi, kad cilvēkiem jāļauj nomirt dabiskā ceļā un ar cieņu, nemēģinot paildzināt viņu mūžu ar modernās tehnoloģijas palīdzību. Pirms kāda laika žurnāls Time veica aptauju, un vairāk nekā 75 procenti respondentu uzskatīja, ka ārstiem būtu jāļauj pārtraukt nedziedināmi slimu pacientu dzīvības uzturēšanu. Pētījumā izdarītais secinājums bija šāds: ”Kad [cilvēks] ir samierinājies ar neizbēgamo, viņš vēlas nomirt ar cieņu, nevis pieslēgts pie neskaitāmiem aparātiem intensīvās terapijas nodaļā, it kā viņš būtu kāds objekts, ko pēta laboratorijā zem palielināmā stikla.” Bet kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?

Piedāvātie risinājumi. Cilvēku attieksme pret nāvi un nedziedināmu slimnieku aprūpi ir ļoti dažāda — to nosaka kultūras atšķirības un tas, no kādas sociālās grupas viņi ir nākuši. Tomēr daudzās zemēs bezcerīgi slimu cilvēku stāvoklim tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība. Pēdējos gados ētikas speciālisti, ārsti un sabiedrības pārstāvji ir daudz darījuši, lai mainītu situāciju šādu slimnieku aprūpē.

Starp daudzajiem pasākumiem, kas ir izmēģināti šajā jomā, dažās slimnīcās visbiežāk izmanto neatdzīvināšanas politiku jeb DNR (no angļu “Do Not Resuscitate” jeb ”Nereanimēt”). Ko tā sevī ietver? Pēc sīkām pārrunām ar pacienta ģimeni un, vēlams, arī ar pašu pacientu tiek izstrādāts konkrēts rīcības plāns, kas tiek atspoguļots pacienta medicīniskajā kartē. Plānā tiek noteiktas robežas mēģinājumiem reanimēt bezcerīgi slimo pacientu, ja viņa stāvoklis pasliktinātos.

Ir dabiski, ka, pieņemot šādus grūtus lēmumus, izšķirīgais faktors ir tas, ko būtu gribējis pats pacients. Taču situāciju sarežģī tas, ka pacients bieži vien ir bez samaņas vai arī kāda cita iemesla dēļ nav spējīgs pieņemt apzinātus lēmumus. Tāpēc reizēm tiek sastādīts dokuments, ko varētu nosaukt par medicīnisko testamentu. Tajā cilvēks jau laikus norāda, kādu aprūpi viņš vēlētos sava mūža pēdējās dienās. Piemēram, šādā dokumentā varētu būt teikts:

”Ja es saslimtu ar nedziedināmu slimību vai mans stāvoklis būtu tāds, ka pēc relatīvi neilga laika ir paredzama nāves iestāšanās, es vēlos, lai mana dzīvība netiktu mākslīgi uzturēta ar medicīniskām metodēm. Ja mans stāvoklis ir neglābjams un es neesmu spējīgs piedalīties lēmumu pieņemšanā par savu medicīnisko aprūpi, es dodu rīkojumu savam ārstējošam ārstam neuzsākt vai izbeigt jebkādas procedūras, kas tikai paildzina miršanas procesu un nav nepieciešamas manai labsajūtai vai sāpju novēršanai.” Dokumentā var pat konkrēti minēt, kādu procedūru izmantošanu cilvēks vēlas vai nevēlas tad, ja viņam tik un tā jāmirst.

Kaut gan šādam medicīniskam testamentam varbūt nav juridiska spēka, daudzās vietās to ņem vērā. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs šādu dokumentu ir sastādījuši vairāki miljoni cilvēku. Daudzi šajā zemē uzskata, ka tas ir vislabākais veids, kā nodrošināt, lai cilvēka griba tiktu cienīta un ievērota.

Kādu ārstēšanu vai aprūpi izvēlēties? Bet kāda aprūpe būtu nepieciešama nedziedināmi slimiem cilvēkiem? Svarīgākais jaunievedums, kas gūst arvien plašāku izplatību pasaulē, ir hospisa jēdziens. Ko tas nozīmē?

Vārds ”hospiss” attiecas nevis uz kādu vietu vai ēku, bet uz nedziedināmu slimnieku aprūpes filozofiju vai programmu. Šis vārds ir atvasināts no sena franču vārda, ar ko apzīmēja ceļinieku atpūtas vietu. Hospisa būtība ir kolektīva darbība (sadarbojas ārsti, māsas un brīvprātīgie), kas vērsta uz to, lai pacients sava mūža pēdējās dienas pavadītu komfortablos apstākļos, pēc iespējas mazāk justu sāpes un, ja iespējams, atrastos mājās.

Ir hospisi, kas veidoti slimnīcu ietvaros, taču daudzi darbojas neatkarīgi. Lielākā daļa no tiem izmanto sabiedriskos resursus, piemēram, pieaicina māsas, dietologus, garīdzniekus un hiropraktiķus. Hospisa aprūpe sevī ietver nevis ārkārtējas medicīniskas procedūras, bet gan sevišķu līdzjūtību. Galvenā uzmanība tiek pievērsta nevis agresīvai ārstēšanai, bet pacienta labsajūtas nodrošināšanai. Kāds ārsts to izteica šādi: ”Hospiss nenozīmē sliktāku aprūpi, tās trūkumu vai lētu ārstēšanu. Tas vienkārši ir gluži cits aprūpes veids.”

Kādas ir jūsu domas par šādu aprūpi? Vai, jūsuprāt, to vajadzētu apspriest ar kādu no jūsu tuviniekiem, kas būtu nedziedināmi saslimis, un varbūt arī ar viņa ārstējošo ārstu?

Pat ja pašreiz tur, kur jūs dzīvojat, hospisu nav, ir ļoti iespējams, ka nākotnē tie parādīsies, jo hospisu kustība pasaulē kļūst arvien populārāka. Sākotnēji tai bija alternatīvs raksturs, bet pakāpeniski tā ir nostiprinājusi savas pozīcijas un ir kļuvusi par pieņemamu izvēles iespēju nedziedināmi slimajiem. Ar tādiem paņēmieniem kā sāpes remdinošu līdzekļu izmantošana hospisu kustība ir veicinājusi veselības aprūpes attīstību.

Vēstulē žurnālam New England Journal of Medicine Dr. Glorija Vērta rakstīja par savas māsas nāvi hospisā: ”Māsu ne reizi nespieda dzert zāles, kaut ko apēst vai izdzert. Viņa varēja ēst, dzert.. vai lietot zāles, kad viņa to vēlējās.. Bet vislabākais, ko varu sacīt par hospisu, ir tas, ka mūsu atmiņas par Virdžīnijas nāvi ir neparasti mierinošas un gaišas. Cik bieži to varētu teikt par nāvi intensīvās terapijas nodaļā?”

[Izceltais teksts 1. lpp.]

”Medicīna mūsdienās ir ledaina zinātne, tās burvība pieder pagātnei. Mirstošs pacients vairs nesaņem pietiekami lielu mierinājumu no ārsta, kas darbojas mehāniski”

[Izceltais teksts 2. lpp.]

Hospisā galvenā uzmanība tiek pievērsta pacienta labsajūtai, nevis agresīvai slimības ārstēšanai