Būsim apmierināti ar to, kas mums ir
1 Svētajos rakstos mums ir dots norādījums gādāt par savas ģimenes materiālajām vajadzībām, taču tam nevajadzētu kļūt par svarīgāko dzīvē. Galvenā uzmanība ir jāpievērš garīgām vērtībām. (Mat. 6:33; 1. Tim. 5:8.) Tā kā mēs dzīvojam ”grūtos laikos”, mums nav viegli saglabāt līdzsvarotu attieksmi šajā ziņā. (2. Tim. 3:1.) Kas mums var palīdzēt?
2 Ņemsim vērā Bībeles viedokli. Dieva Rakstos mēs tiekam brīdināti, ka dzīšanās pēc mantas var nodarīt garīgu postu. (Sal. Māc. 5:9; Mat. 13:22; 1. Tim. 6:9, 10.) Ja mēs šajos grūtajos laikos būtu tik ļoti aizņemti ar dažādiem darbiem vai naudas pelnīšanu, ka garīgā darbība — sapulces, personīgās studijas un kalpošana — paliktu otrajā vietā, sekas būtu ļoti bēdīgas. (Lūk. 21:34—36.) Bībelē ir dots padoms: ”Kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1. Tim. 6:7, 8.)
3 Tas nenozīmē, ka kristiešiem no visa ir jāatsakās un jādzīvo nabadzībā. Šis padoms palīdz saprast, kādas patiesībā ir mūsu materiālās vajadzības — tas ir uzturs, apģērbs un mājoklis, kas ir atbilstošs dzīves līmenim vietā, kur dzīvojam. Ja mums ir viss dzīvei nepieciešamais, mums nevajadzētu nemitīgi tiekties pēc augstāka dzīves līmeņa. Kad mēs plānojam kaut ko iegādāties vai arī sākt vairāk strādāt, būtu labi sev pavaicāt: ”Vai tas tiešām ir nepieciešams?” Tā mums būs vieglāk sekot Dieva iedvesmotajam padomam: ”Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas.” (Ebr. 13:5.)
4 Ja mēs paļausimies uz Jehovu, viņš mūs svētīs. (Sal. Pam. 3:5, 6.) Kaut gan mums ir smagi jāstrādā, lai sagādātu dzīvei pašu nepieciešamāko, mums tas nav galvenais dzīvē. Vienalga, cik daudz mums pieder materiālā ziņā, mēs paļaujamies uz Jehovu un esam pārliecināti, ka viņš gādās par mūsu vajadzībām. (Filip. 4:11—13.) Tāpēc mēs jūtam dzīvē gandarījumu un dažādos veidos izjūtam Jehovas labvēlību.
5 Sekosim citu ticības paraugam. Kāda vientuļā māmiņa, audzinādama savu meitu saskaņā ar patiesību, pakāpeniski padarīja savu dzīvi vienkāršāku. Sākumā viņai bija liela un ērta māja, pēc tam viņa pārcēlās uz mazāku māju, bet vēlāk — uz dzīvokli. Tāpēc mūsu māsai vairs nebija jāstrādā tik daudz kā agrāk, jo bija vajadzīgs mazāk naudas, un viņa varēja vairāk laika veltīt kalpošanai. Kad meita bija izaugusi un apprecējusies, māsa agri aizgāja pensijā, kaut arī tas nozīmēja, ka viņas ienākumi būs vēl mazāki. Mūsu māsa, kas jau septīto gadu kalpo par pionieri, nemaz nenožēlo, ka ir no kaut kā atteikusies materiālā ziņā, lai Valstības interesēm ierādītu pirmo vietu dzīvē.
6 Audzinādami savus trīs bērnus, kāds vecākais un viņa sieva daudzus gadus kalpoja par pionieriem. Viņu ģimene iemācījās, ka ir jāapmierina vajadzības, nevis jāizdabā savām iegribām, un tas viņiem sniedza gandarījumu. Brālis saka: ”Mums bija jādzīvo vienkāršāk. Lai gan mēs pieredzējām arī grūtus brīžus, Jehova vienmēr gādāja par mūsu vajadzībām. [..] Kad es vēroju, kā mana ģimene garīgām interesēm ierāda pirmo vietu dzīvē, es domāju, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Man ir sajūta, ka esmu sekmīgi izpildījis savu pienākumu.” Viņa sieva piebilst: ”Kad es redzu, ka vīrs ir aizņemts ar garīgām lietām, es izjūtu dziļu gandarījumu.” Arī viņu bērni ir priecīgi, ka vecāki ir apņēmušies kalpot Jehovam pilnu slodzi.
7 Visiem cilvēkiem, kas izvēlas dzīvot dievbijīgi, nevis tiekties pēc materiāliem labumiem, Bībelē ir apsolītas bagātīgas svētības tagad un nākotnē. (1. Tim. 4:8.)