Labas manieres — dievbijīgu cilvēku raksturīga iezīme
1 Mūsdienās labas manieres ir retums. Kāpēc tā ir noticis? Cilvēku dzīve ir kļuvusi tik steidzīga, ka viņi reti domā par tādām elementārām pieklājības izpausmēm kā pateikt ”lūdzu”, ”paldies” un ”atvainojiet”. Dieva Rakstos ir pravietots, ka pēdējās dienās cilvēku manieres pasliktināsies — cilvēki būs ”patmīlīgi, lielīgi, augstprātīgi, nepateicīgi, nemīļi, nesavaldīgi, labā nīdēji un pārsteidzīgi”. (2. Tim. 3:1—4.) Visu šo īpašību dēļ sabiedrībā zeļ nevērīga attieksme citam pret citu. Tā kā kristieši ir dievbijīgi cilvēki, viņiem ir jābūt modriem, lai nepārņemtu pasaulē izplatīto cieņas trūkumu.
2 Kas ir labas manieres? Varētu teikt, ka labas manieres sevī ietver spēju niansēti uztvert citu cilvēku jūtas un uzturēt ar viņiem labas attiecības. Labas manieres ir saistītas ar tādām īpašībām kā iejūtība, pieklājība, laipnība, taktiskums un apdomīgums. Šo īpašību pamatā ir mīlestība pret Dievu un tuvāko. (Lūk. 10:27.) Tās neko nemaksā, bet attiecībās ar cilvēkiem to vērtība ir neizmērojama.
3 Jēzus Kristus rādīja nevainojamu priekšzīmi. Savā dzīvē viņš vienmēr vadījās pēc zelta likuma: ”Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem.” (Lūk. 6:31.) Vai gan mūs nepārsteidz tas, ar kādu iejūtību un mīlestību Jēzus izturējās pret saviem mācekļiem? (Mat. 11:28—30.) Viņa rīcību nenoteica labas uzvedības rokasgrāmatas — tā nāca no sirds dziļumiem. Mums būtu jācenšas līdzināties Jēzus labajam piemēram.
4 Kādās situācijās kristiešiem ir vajadzīgas labas manieres? Vai tās būtu jāievēro tikai kādos īpašos gadījumos, kad mums ir svarīgi atstāt labu iespaidu? Vai tās ir nepieciešamas vienīgi tad, ja mēs gribam ietekmēt citus? Protams, nē. Mūsu dzīvē tām ir jābūt redzamām pastāvīgi. Ko mums galvenokārt būtu jāņem vērā, domājot par mūsu rīcību draudzes sapulcēs?
5 Valstības zālē. Valstības zāle mums ir pielūgsmes vieta. Uz šejieni mūs ir uzaicinājis Dievs Jehova, tāpēc var teikt, ka mēs esam ciemiņi. (Ps. 15:1.) Vai, ierodoties Valstības zālē, mēs apliecinām, ka esam priekšzīmīgi ciemiņi? Vai mēs pievēršam pienācīgu uzmanību savām drēbēm un ārējam izskatam? Mums, protams, ir jādomā, lai mēs nebūtu ģērbušies nevērīgi vai nekristu galējībās ģērbšanās ziņā. Vai tas būtu kongresos vai iknedēļas draudzes sapulcēs, Jehovas kalpi izceļas ar savu kārtīgo izskatu, kā tas arī pienākas cilvēkiem, kas grib parādīt dievbijību. (1. Tim. 2:9, 10.) Šādi mēs apliecinām, ka tiešām ņemam vērā un cienām gan debesu Namatēva, gan citu uzaicināto viesu jūtas.
6 Par mūs labajām manierēm liecina arī tas, ka mēs laikus ierodamies uz draudzes sapulcēm. Jāatzīst, tā rīkoties ne vienmēr ir viegli. Daži dzīvo tālu no Valstības zāles, citiem ir daudz bērnu, kurus jāpagūst sapost uz sapulcēm. Tomēr dažās draudzēs ir novērots, ka līdz pat 25 procentiem sludinātāju ir paraduši ierasties uz sapulci pēc dziesmas un lūgšanas. Šis jautājums ir nopietns. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka labas manieres prasa ņemt vērā to, kā jūtas citi. Jehova, mūsu žēlsirdīgais Namatēvs, ir parūpējies par šiem garīgajiem mielastiem, lai mēs gūtu no tiem labumu. Ar savu precizitāti mēs apliecinām, ka novērtējam viņa rūpes un mums ir svarīgas viņa jūtas. Būtu arī jāņem vērā, ka, ierodoties sapulcēs ar nokavēšanos, mēs traucējam cilvēkus, kas ir atnākuši laikus, un parādām, ka mums nav pienācīgas cieņas pret viņiem.
7 Vai mēs sapulcēs pievēršam uzmanību cilvēkiem, kas ir atnākuši pirmo reizi? Laipna uzņemšana liecina par mūsu labajām manierēm. (Mat. 5:47; Rom. 15:7.) Sirsnīga sasveicināšanās, draudzīgs rokasspiediens, silts smaids — tas neprasa no mums daudz, bet tas viss citiem palīdz izdarīt secinājumu, ka mēs esam patiesie kristieši. (Jāņa 13:35.) Kāds vīrietis, kas pirmo reizi bija apmeklējis Valstības zāli, sacīja: ”Šeit vienā dienā es sastapu vairāk man pilnīgi svešu, bet neviltoti sirsnīgu cilvēku, nekā jebkad biju saticis savā baznīcā, ko apmeklēju jau kopš bērnības. Es redzēju, ka esmu atradis patiesību.” Šis vīrietis izmainīja savu dzīvesveidu un pēc septiņiem mēnešiem kristījās. Kā redzams, labām manierēm tiešām ir ļoti liela nozīme.
8 Ja mēs esam laipni pret svešiniekiem, vai gan mums nebūtu tādiem jābūt ”sevišķi [pret] ticības biedriem”? (Gal. 6:10.) Ievērot šo principu nozīmē arī īstenot dzīvē norādījumu: ”Godini vecu cilvēku.” (3. Moz. 19:32.) Nekad neatstāsim mūsu sapulcēs bez ievērības padzīvojušus cilvēkus.
9 Uzmanīgi klausieties. Draudzes sapulcēs kristīgie kalpotāji saka runas, kurās viņi mums sniedz kādu gara velti, lai mūs stiprinātu. (Rom. 1:11.) Būtu ļoti slikti, ja sapulces laikā mēs snaustu, skaļi košļātu košļājamo gumiju, vairākkārt sačukstētos ar blakussēdētāju, bez īpašas vajadzības dotos uz tualeti, lasītu kādu materiālu, kas tajā brīdī netiek apspriests, vai ļautu savām domām klīst apkārt. Draudzes vecākajiem šajā ziņā ir jārāda priekšzīme. Labas kristīgās manieres mūs mudinās parādīt pienācīgu cieņu pret oratoru un viņa stāstīto Bībeles vēsti un pievērst oratoram nedalītu uzmanību.
10 Turklāt, domājot gan par oratoru, gan pārējiem klausītājiem, mums būtu jāparūpējas, lai sapulces norisi netraucētu peidžeri un mobilie telefoni.
11 Bērnu uzvedība. Vecākiem vienmēr jāseko līdzi tam, kā uzvedas viņu bērni. Ja bērns sapulces laikā sāk raudāt vai kļūst nemierīgs un tas citiem traucē, būtu ieteicams, cik vien ātri iespējams, iziet ar bērnu no zāles, lai viņu nomierinātu. Dažkārt tas varbūt nemaz nav viegli, tomēr paturiet prātā, ka šādā veidā mēs apliecinām, ka ņemam vērā citu jūtas. Vecāki, kuriem ir mazi bērni, kas mēdz kļūt nemierīgi, bieži izvēlas sēdvietas zāles aizmugurē, lai gadījumā, ja programmas laikā rodas nepieciešamība iziet no zāles, pēc iespējas mazāk traucētu citus. Pārējie, protams, var apliecināt ģimenēm pienācīgu sapratni, ja neaizņem beidzamās rindas un dod iespēju tur sēdēt vecākiem ar bērniem.
12 Vecākiem ir arī jāraugās, kā viņu bērni uzvedas pirms un pēc sapulces. Bērni nedrīkst skraidīt ne pa zāli, ne pa citām telpām, jo var notikt kāda nelaime. Arī ārpus Valstības zāles skraidīt ir bīstami, it īpaši vakaros, kad ir jau diezgan tumšs. Skaļas sarunas ārpusē pie Valstības zāles var traucēt kaimiņus un radīt negatīvu iespaidu par mūsu pielūgsmi. Vecāki, kas centīgi uzrauga savus bērnus gan Valstības zālē, gan ārpusē pie tās, ir pelnījuši uzslavu, jo viņi veicina patīkamu atmosfēru brāļu saimē. (Ps. 133:1.)
13 Grāmatstudijā. Mēs augstu novērtējam to brāļu un māsu viesmīlību, kas ļauj savas mājas izmantot draudzes sapulcēm. Apmeklējot grāmatstudijas, mums ir jāparāda cieņa pret mājas saimniekiem un viņu īpašumu. Lai nenotraipītu grīdas un paklājus, pie durvīm būtu rūpīgi jānotīra apavi. Vecākiem jāuzmana bērni, lai tie neietu tajās telpās, kas nav atvēlētas grāmatstudijai. Kaut gan grāmatstudijas apmeklē neliels cilvēku skaits un atmosfēra tajās ir diezgan neformāla, mums nebūtu tur jāizturas tā kā savās mājās. Ja mazi bērni grib iet uz tualeti, vecākiem būtu jāiet kopā ar viņiem. Jāatceras arī tas, ka grāmatstudija ir viena no draudzes sapulcēm un, dodoties uz tām, mums ir jāģērbjas tāpat, kā ejot uz Valstības zāli.
14 Labām manierēm ir liela nozīme. Kristīgas manieres ne tikai sagādā godu mūsu kalpošanai, bet arī palīdz veidot labas attiecības ar citiem cilvēkiem. (2. Kor. 6:3, 4, 6.) Mēs kalpojam laimīgam Dievam, tāpēc būtu jābūt dabiski, ka mēs smaidām, esam laipni un neaizmirstam par nelieliem, laipniem pakalpojumiem, kas iepriecina citus. Šāda rīcība rotās mūsu dievbijīgo dzīvi.