Jautājumi

◼ Vai ir pareizi dot naudu par transportu, ar ko mūs apgādā citi?

Vairākiem no mums ir tādi apstākļi, kas liek būt atkarīgiem no citiem, proti, ir vajadzīgs citu atbalsts, lai mēs varētu regulāri apmeklēt sapulces un piedalīties tīruma kalpošanā. Daudzi brāļi un māsas ir ar mieru īpaši papūlēties mūsu labā, viņi no sirds veltī laiku, izmanto savas automašīnas vai citus līdzekļus, lai mūs nodrošinātu ar transportu. Kaut gan šiem brāļiem, iespējams, jābūt gataviem jau agrāk nekā citreiz, un mājās viņi atgriežas vēlāk, tomēr viņi labprāt piedāvā savu transportu.

Jebkurā mūsu kristiešu kalpošanas jomā un arī šajā situācijā ir izmantojams princips no Galatiešiem 6:5: ”Ikkatram jānes sava paša nasta.” Tāpēc, ja kāds mūs regulāri apgādā ar transportu, mums ne tikai vārdos būtu jāapliecina, ka novērtējam šo atbalstu, bet arī būtu jāiedod piemērota naudas summa, ja tas mums ir iespējams, — tā mēs varētu palīdzēt saimniekam segt ar transportu saistītos izdevumus. (Mat. 7:12; 1. Kor. 10:24.)

Pat tad, ja cilvēks, kurš mūs ved ar savu automašīnu, nelūdz finansiālu atbalstu un arī nešķiet, ka viņam tas būtu vajadzīgs, ikviens cilvēks vienmēr ļoti novērtēs naudas piedāvājumu, kas nācis no sirds. Šoferis varbūt atteiksies no piedāvājuma, un mums, protams, jāļauj viņam pašam izlemt, vai viņš vēlas ņemt naudu vai ne. Tomēr ir pareizi, ka tu to piedāvā. Ja tu šoreiz nespēj nekādi atlīdzināt, atceries to; iespējams, tu varēsi iedot lielāku naudas summu nākamreiz, kad piekritīsi braukt. (Lūk. 6:38.)

Tie, kam pieder automašīnas, rīkojas ļoti sirsnīgi, kad piedāvā transporta pakalpojumus citiem, kuri citādi varbūt nemaz nespētu apmeklēt sapulces vai arī piedalīties tīruma kalpošanā. (Sal. Pam. 3:27.) Tāpat tie, kas gūst labumu no šādas laipnības izpausmes, var rīkoties sirsnīgi un parādīt savu pateicību, dodot naudas līdzekļus atbilstoši saviem apstākļiem. (Kol. 3:15.)